Ar skatienu meklēju Miku. Nav. Cerams, ka satikšu puisi tur. Kur Beta? Laikam brauks ar nākamo vilcienu, kaut kā precīzi nesarunājām tikšanos. No pazīstamiem šeit ir tikai Jo-Jo, kurš nekavējas apsēsties blakus, tikko mani ierauga. Jo-Jo vēl arvien ir tērpies ekskluzīvajā žaketē ar 3D rakstu.
- Čau, nu kā tev patīk istaba? Vispār te ir super, ar mājām pat salīdzināt nevar! No kura kvartāla tu esi?
- No 5A, nelabprāt atzīstos. Ta kā gatavojos sākt principiāli jaunu dzīvi, es nedaudz kaunos no savas izcelsmes.
- Es vispār esmu no 2A. Kontrasts ar pierasto vidi tiešām ir nereāls.
- Kā tad tu izrāvies uz šejieni? No zemākajiem kvartāliem taču ņemot nelabprāt.
- Manuprāt, man paveicās. Viņiem ir jāņem noteikts procents no katra kvartāla, lai būtu pārstāvēta visa pilsēta. Tavējais jau arī nav no tiem labākajiem.
- Es tur netaisos palikt uz visiem laikiem. Dabūšu perspektīvu darbu Metropolē, sākšu pelnīt un kopā ar savējiem pārcelšos vismaz uz 21A.
- Uz brīvajām darbavietām Metropolē ir nežēlīga konkurence, tur pat pamatiedzīvotājiem darba nepietiekot.
- Es izsitīšos, tu redzēsi. Man labi padodas saprasties ar cilvēkiem.
-Tev?
- Jā, man, un kas tad ir?
- Nē, neko… mazliet brīnos. Kad šorīt redzēju tevi vilcienā, tu izskatījies tāda sabijusies. Bet tas laikam tikai pirmais apjukuma moments un dzīvē esi citāda.
- Protams, esmu! Klau, kur tu dabūji tādu stilīgu žaketi? Veikalā?
- Nē, pasūtīju netā.
- Vai tad smalkie veikali akceptē pasūtījumus no 2A? Piedod, ka tā prasu, bet manus pirkumus bieži neakceptē, tikko ierauga, no kura kvartāla veikts pasūtījums.
- Es nopirku nelegālo IP adresi. Tirgotājs domāja, ka to krāmu pārdod modīgam tirliņam no 10A.
- Laba ideja! Paskat, laikam esam klāt! Mediju centrs!
Mediju centrs bija vēl viens Metropoles arhitektūras šedevrs. Lielāku vai mazāku fragmentu no iespaidīgajām ēkām varēja saskatīt no jebkuras vietas Metropolē. Mediju centra kompleksu veidoja četras cilindriskas ēkas, katra apmēram 10 kilometru diametrā, ar tukšu vidu. Izskatījās, it kā tās karātos gaisā virs Metropoles. Ēkas dēvēja par Ziemeļu apli, Austrumu apli, Dienvidu apli un Rietumu apli. Mediju centra birojos un studijās strādāja vairāku simttūkstošu cilvēku lielā informācijas un izklaides dienestu armija. Rietumu aplis bija pilnībā nodots Dziesmu un deju svētku industrijas rīcībā.
Te tapa ne tikai ziņas un pilsētas dzīvi slavinošas reportāžas. Mediju centra primārais uzdevums bija risināt pilsētas galveno problēmu garlaicību. Pilsētnieku ikdiena bija digitalizēta, pilsētas resursu pārvaldību un ražošanu nodrošināja datori. Metropoles iedzīvotāji nepazina sadzīves grūtības, un arī darbs bija tik vien kā dekoratīva rosība ikdienas vienmuļības novēršanai. Ārējos kvartālos dzīvojošie gan bija nodarbināti, tomēr Mediju centra uzdevums bija pilnībā pārņemt un izklaidēt viņu prātus no darba brīvajās stundās.
Tāpēc Mediju centra kibersistēmas nenogurstoši radīja jaunus un jaunus scenārijus šoviem, seriāliem un virtuālajām spēlēm pilsētnieku izklaidēšanai. Simtiem paviljonu aizņēma dažādu realitātes šovu studijas. Pēc mākslas tās senākajās formās grāmatām, teātra, operas, glezniecības, tēlniecības un tamlīdzīgi nebija pieprasījuma. Toties katra pilsētnieka sapnis bija nokļūt televīzijā tas taču nozīmē, ka tevi redzēs miljoni! īpaši populārus TV šovus iepirka arī citas pilsētas, tātad katram iedzīvotājam teorētiski bija iespēja kļūt slavenam kontinentālā līmenī.
Vairums filmu un seriālu bija digitālo scenāristu un aktieru darba rezultāts, arī raidījumu vadītāji un daļa žurnālistu bija digitālās personas. Tikai niecīga Mediju centra personāla daļa patiešām strādāja un radīja kaut ko no jauna. Vairums šeit strādājošo veica nevajadzīgus, laikietilpīgus, speciāli izdomātus darbus, lai kaut kā aizpildītu ikdienu.
Pilsētā ārpus Metropoles izklaides industrijas uzvaras gājiens bija neapstrīdams virtuālās izpriecas bija lētas un visiem pieejamas, turklāt sižeti par dzīvi "tur, aiz kupola", tas ir, Metropolē, atspoguļoja nepieejamu un tāpēc īpaši iekārojamu luksusa dzīves standartu. Savukārt pašā Metropolē savā uzvaras gājienā nepārspēts bija gadsimtiem zināmais līdzeklis pret garlaicību šopings. Mode Metropolē mainījās ik pa nedēļai. īpašos kioskos pret atlīdzību varēja nodot pārstrādei no modes izgājušās preces.
Pilsētas oficiālais laika kavēklis bija grandiozs ikgadējs pasākums-Pilsētas Dziesmu un deju svētki. Katra pilsētnieka pienākums bija ne tikai vērot koncertus, bet arī piedalīties vai nu dziedāšanas, vai dejošanas, vai muzicēšanas kolektīvā: iet uz mēģinājumiem, piedalīties atlases koncertos un īpaši izredzētajiem uzstāties svētku programmā. Šis process nekad nebeidzās īsi pirms katra gada svētku programmas koncertiem kolektīvi jau sāka apgūt nākamā gada programmu. Tiem, kuri nebija derīgi nevienai no šīm nodarbēm, bija obligāti jāpiedalās atbalsta dienestā jādežurē koncertos un pasākumos, jānodrošina ekipējuma un tērpu izgatavošana, uzglabāšana un remonts, kā ari visādi jāatbalsta sev piesaistītie kolektīvi. Protams, svarīgākie darbi bija digitalizēti un robotizēti, un atbalsta dienests bija vairāk dekoratīva jezga pilsētnieku nodarbināšanai.
Tomēr arī tik intensīvā pilsētas vadības uzraudzībā pilsētnieki pamanījās garlaikoties. Uzplauka nelegāli un tāpēc bīstami un nervus kutinoši pagrīdes hobiji un izklaides. Policijas īpašā nodaļa Patruļas birojs -, iespējams, bija vienīgā vieta pilsētā, kur neviens nekad neaizdomājās par garlaicību un sava darba bezjēdzību.
Vilciens piestāj pie Mediju centra. Sajūtos ļoti sīciņa un pukstošu sirdi dodos iekšā iespaidīgajā ēkā.
Sekoju Lieldatora norādēm, kas redzamas digitālajās lēcās. Nokļūstu nelielā, divu reiz divu metru plašā darba vietā. Telpa ir izolēta, tajā nav logu, nav redzams arī neviens cits kolēģis. Vienīgais aprīkojums ir ērts, balts zvilnis. Mazliet saminstinos, bet, tā kā Lieldators rāda, ka tā ir mana darba vieta, sēžos vien krēslā iekšā.
Kā jau gaidīju, Lieldators nodrošina darba uzdevumus un instrumentus 3D projekcijā. Esmu sajūsmā, jo līdz šim esmu darbojusies tikai ar vecmodīgajiem planšetdatoriem, kuros komandas tiek ievadītas, pieskaroties ekrānam. Projekcijas iekārta ārpus Metropoles ir dārgs prieks.
Ātri pārskatu izvēlni ievads Mediju centra vēsturē, darba noteikumos, telpu plānojumā. Uzzinu, ka atrodos Dienvidu aplī, simtdivdesmit otrajā stāvā, blokā, kur veido ziņas. Ziņas! Es jau nojautu, ka tikšu vietā, kur mani ievēros.
Mani pienākumi dalība reportāžu veidošanā par pilsētas ikdienu. Jā, jā, es to jau zināju! Es zināju, ka dabūšu normālu darbu! Esmu veiksminiece, Lieldators mani ir novērtējis!
Mani gan mazliet nomāc informācija, ka reportāžas būs jāveido tikai par 1A gaisa ventilācijas rūpnīcām un mans uzdevums būs papildināt datora sacerētos tekstus. Bet tad samierinos. Galu galā es kā iesācēja no prastā 5A kvartāla nevaru cerēt, ka mani laidīs iekšā, piemēram, Metropoles parlamenta sēdē vai Lieldatora centrālajā laboratorijā, vai Dziesmu un deju svētku štābā. Centīšos no sirds, tad Mediju centra vadība noteikti pieņems mani pastāvīgo darbinieku štatā! Varbūt tomēr tikšu TV ekrānā, jo Mediju centrs ievēro dzelžainu noteikumu materiālos, kuros slavina pilsētas dzīvi, obligāti nepieciešama īstu cilvēku klātbūtne. Runā, ka zemapziņā cilvēka smadzenes atšķirot, kurš ir dzīvs cilvēks un kurš datora projekcija, tāpēc īpašas nozīmes materiālos piedalās dzīvie diktori un žurnālisti.