Kamēr entuziasma pilna dīdos savā darba kabinetā, saņemu vēl vienu uzaicinājumu. Lieldators praktikantus sadala pa interešu pulciņiem Dziesmu un deju svētkiem. Pārskatu izvēlni, bet nolemju atbildēt vēlāk, kad būšu sazinājusies ar Miku un Betu. Varbūt izdosies nokļūt vienā pulciņā. Ja ne ar abiem, tad vismaz ar Miku!
Kārdinoša balstiņa ausī čukst padomu izslēgties no Lieldatora lauka un aplūkot patieso apkārtni, tomēr savaldos. Tas nav svarīgi. Ja mani pieķers, mana karjera Metropolē būs galā.
Sāku pildīt pirmo darbiņu iepazīstos ar savu darba komandu un vadītāju (neklātienē, protams), un paveicamajiem darbiem. Kamēr šķirstu bezgalīgo katalogu, laiks aizritējis nemanot un pienācis laiks pusdienām.
Ēdienreizes iespējams ieturēt pēc izvēles maltītes var tikt individuāli piegādātas darba telpā, vai arī varu doties uz kādu no kopējām ēdnīcām. Nepalaižu garām iespēju socializēties. Sarunāju ar Betu un pēc īsām pārdomām uzdrošinos uzaicināt ari Miku uz kopīgām pusdienām Dienvidu apļa ēdināšanas punktā.
Dodos pa kilometriem garu gaiteni precīzāk būtu jāsaka, ka stāvu uz individuālās platformas, kas braucēju nogādā norādītajā galapunktā. Ir arī tradicionālie gaiteņi kājāmgājējiem, bet tos neviens normāls cilvēks neizmanto.
Dienvidu apļa ēdināšanas punkts aizņem futbola laukuma platību. Katrā Apli ir daži šādi punkti. Tomēr lielākā daļa darbinieku izvēlas ēst turpat savās darba vietās un dažkārt diennaktīm ilgi neiziet no savām cellēm.
Pa ceļam izlemju ātri paveikt būtisku procedūru ieskrienu tā saucamajā gēnu kioskā, lai izmantotu piedāvājumu praktikantiem, kuru āriene neatbilst Metropoles standartiem. Paiet piecas minūtes piecas tāpēc, ka Metropolē ir pieejamas nākotnes tehnoloģijas, pie mums 5A kvartālā es stundām ilgi būtu tupējusi laboratorijā -, un spogulī jau raugās jauna Heidi. Sarkanās, nesavaldīgās cirtas ir nomainījuši viegli zeltaini mati, kas spoguļgludā vilnī nosedz muguru līdz lāpstiņām. Tumši brūno acu vietā esmu izvēlējusies nedaudz aristokrātiskāko medus krāsu. Balts krekls un mani iecienītie pavalkātie džinsi tika uzvilkti savlaicīgi, pošoties uz Mediju centru. Miks būs gar zemi. Beta, protams, arī.
Uzlēcu atpakaļ uz transporta platformas, ieslēdzu maksimālo ātrumu (mani jaunie mati lieliski plivinās aiz muguras ceru, ka kāds tos pamanīs) un traucos uz tikšanās vietu. Pamanu, kā uz platformām braucošie uz mani atzinīgi atskatās.
Aizkavēšanās bija tā vērta.
Miks noliek uz galda glāzi ar kārdinošu skābekļa kokteili, kuru ir grasījies dzert. Es teiktu glāze drīzāk izkrīt Mikam no rokām. Beta nespēj izteikt ne vārda, tikai aizliek rokas priekšā mutei. Ceru lai apvaldītu sajūsmas spiedzienu, jo Metropolē nav pieņemts skaļi uzvesties.
Lepni apsēžos Betai blakus. Domāju gan, ka Mikam ir iespēja mūs salīdzināt. Izskatos nenoliedzami smalki. Baltais, gaisīgais krekls vaļīgi ieskauj augumu un ir ievilkts piegulošajos džinsos. Esmu ignorējusi modi, un manas džinsu auduma imitācijas kurpes šodien ir uz augstiem papēžiem. Nevērīgi aizglaužu aiz auss zeltaino matu klājumu. Savukārt Beta turpina atgādināt meža briesmonīti garajā, sarkani cirtotajā matu ērkuli ir iesprausta smaragdzaļa mēnesakmentiņu imitācijas sprādze, savukārt slaido augumu slēpj gana stilīgs, bet pārāk maisīgs kombinezons olīvzaļā krāsā. Turklāt šī krāsa bija modē jau pirms divām nedēļām: Betai nudien vajadzētu vairāk sekot stila aktualitātēm.
Miks ir manāmi apmulsis.
Betas reakcija, manuprāt, svārstās starp aizvainojumu, skaudību un mazvērtības kompleksu. Vismaz es viņas vietā noteikti tā justos.
Kamēr šie mēģina savākties, 3D pasūtījumu hologrammā (to atkal pagādā Lieldators) izvēlos savas pusdienas un autorizēju iegādi Mi-datorā. Veselu gadu ēdināšana būs bez maksas, vai tā nav laime? Turklāt mēs nerunājam par seijo pārtikas kubiņiem, kurus taupības nolūkos izmanto vairums pilsētnieku, bet īstu ēdienu!
īsts ēdiens gan tas ir visai nosacīti. Pārtikas ražošanā tiek izmantots gēnu inženierijas radīts superaugs seijo, no kura var ražot visu sākot ar šokolādi un beidzot ar zirņu biezputru. Lētajā variantā ir pieejami seijo pārtikas vai dzērienu kubiciņi aptuveni trīs reiz trīs centimetrus garas skaldnes kubiņi, kuros koncentrētas izdzīvošanai nepieciešamās vielas. Dienā vidusmēra cilvēkam pietiek ar 3 pārtikas un 4 dzērienu kubiņiem. Pilsētā darbojas vesela industrija, kura ražo speciālus galda piederumus un servīzes pārtikas kubiņu gaumīgai servēšanai. Pievienojot dažādas garšvielas un krāsvielas, no seijo ražo īsta izskata ēdienu limonādes, kafiju, saldējumu, gaļas konservus un tā tālāk, bet tas ir dārgāk. Iespējams imitēt praktiski jebkuru pārtikas produktu. Savukārt īsts ēdiens no īstiem augiem piemēram, kviešu maize vai pupiņu kafija ir pašu augstāko kvartālu privilēģija. Tos importē no Mežonīgās ielejas, kur valda naturālā saimniecība un cilvēki ir izvēlējušies, manuprāt, muļķīgo, bīstamo un atpalikušo dzīvi dabā bez datoriem un pilsētas ērtībām. Un, protams, bez kupola drošības.
Uzmetu ašu skatienu apkārtējiem. Puse ļaužu sēž pie galdiem pa vienam šķiet, viņi lasa digitālās avīzes vai varbūt sazinās MIC portālā. Attēli tiek projicēti tikai viņu individuālajās digitālajās lēcās, tāpēc apkārtējie neko neredz. Neviens nesarunājas, jo visi iegrimuši sasaistē ar Lieldatoru. Visi šķiet kā no vienas veidnes izlieti gaiši, akurāti, rāmi cilvēciņi.
Vienīgos galdiņus, pie kuriem skan kņada, aizņēmuši mums līdzīgie praktikanti iesācēji, kas vēl nav piemērojušies Metropoles uzvedības kodeksam. Ar gandarījumu ievēroju, ka līdzinos Mediju centra pastāvīgajam personālam jā, esmu spērusi vēl vienu veiksmīgu soli pretī nākotnei!
Kad grasos pilnā kaklā iesmieties par īpaši asprātīgu Betas repliku, savaldos. Tā šeit nav pieņemts. Aprobežojos ar vieglu smaidu, sakniebtām lūpām un atzinīgu galvas mājienu.
- Tu taču teici, ka uz pārkrāsošanos iesim kopā! ausi noskan Betas sašutušais šņāciens.
- Nu piedod, nebija laika man bija jāatstāj iespaids uz Miku.
- Varēji vismaz pateikt, lai lieki negaidu!
- Nu piedod, man vajadzēja to iedomāties.
Nolemju novirzīt klātesošo domas, un sākam apspriesties par interešu pulciņiem, kuros vēlamies pieteikties.
- Izvēle tradicionālā pasaules tautu dejas, dziedāšana korī, instrumentālais ansamblis, tehniskā atbalsta dienests.
- Kāpēc te nav citas opcijas? Es, piemēram, gribēju iestāties mākslas pulciņā, pukojas Beta.
- Tu ko, aizmirsi? Mediju centrs ir Dziesmu un deju svētku patrons un galvenais organizētājs protams, viss personāls ir iesaistīts šajās disciplīnās, un, lai palīdzētu mums izvēlēties pareizi, ir pieejami tikai daži pulciņi, Miks lietpratīgi izskaidro.
- Uz kurieni iesi tu? nolemju ķerties vērsim pie ragiem.
- Hmm… īsti nezinu. Es labāk gribētu uz tehnisko atbalstu, uz skatuves līdz riebumam uzstājos jau skolā, turklāt pirmajās rindās.
- Es ari gribētu uz tehnisko. No skatuves man metas nelabi, vienreiz pa istam noģību, skaidroju. Galvenais, lai Miks nepamanītu, ka izmisīgi vēlos būt viņam tuvāk. Beta gan visu ir sapratusi ievēroju viņas interesē ieplestās acis, turklāt draudzene labi zina, ka man nekad nav bijis iebildumu pret skatuvi. Man vienmēr paticis būt uzmanības centrā.
-Jūs ejiet, kur gribat, bet mana sirdslieta ir dejošana. Tad es uz turieni, Beta izlēmīgi paziņo. Redzu, cik ļoti draudzene ir vēlējusies būt kopā ar mani un Miku, lai redzētu, kā attīstās notikumi, tomēr kāda jēga būt trešajam liekajam.