- Ai, Mik, nejoko tā!
Še tev, Jenna, še tev, Lanna, Miku jums neredzēt kā savas ausis! Jo Miks man ir piedāvājis dzīvot kopā ekskluzīvā dzīvoklī uz mākslīgā mēness. Man ienāk prātā, ka jānostiprina uzvara un jāizdara kas pārdrošs. Jāizceļas Mika acīs.
- Mik, paraustu Miku aiz piedurknes.
-Nu?
- Es gribu redzēt, kāda pilsēta izskatās patiesībā. Kā tu domā es varētu atslēgties?
- Domā vajag?
- Es ļoti vēlos. Vai tad tu negribi redzēt, kā te izskatās?
- Nu… es to esmu redzējis, nekā īpaša. Turklāt labāk atslēgties pēc iespējas retāk, jo šādi skati bojā nervus. Tu nevarēsi te mierīgi strādāt vai pat dzīvot, ja pārāk daudz aizdomāsies par patiesību.
- Bet tu taču vari!
- Man ir savas metodes, Miks noslēpumaini pasmaida.
- Tad drīkst? neliekos mierā.
Miks vērtējoši noskata apkārtni. Promenāde ir gigantiska skatu platforma ar izgaismotiem izklaides kioskiem un kafejnīcām tā slejas desmit kilometru augstumā virs pilsētas un ir iecienīta Metropoles iedzīvotāju un viesu izklaides vieta. Mākslīgā atmosfēra un gravitācija garantē pilnīgu veselības drošību. Pašlaik platforma burtiski mudž no cilvēkiem.
- Labi, tikai mazliet. Un pēc tam nesaki, ka es tevi nebrīdināju.
Dziļi ieelpoju, un atkal mani apžilbina gaismas zibsnis. Pirmais, kas mani pārsteidz, ir akla tumsa. Platforma nav apgaismota. No kupola griestiem izzudušas zvaigžņotās vasaras nakts projekcija, tumsu pāršķeļ vien dažu superjaudīgu prožektoru gaisma, kuri taustās pār pilsētu. Šaudīgajos staros tik tikko paspēju saskatīt cilvēku pūli, kas pārvietojas rupju, neapgaismotu konstrukciju ielokā. Pilsēta zem mums, kura vēl nupat kā atgādināja zvaigžņotu debesi neskaitāmas dažādu nokrāsu uguntiņas uz tumša, bezgalīga fona -, ir pazudusi, tās vietā stājies bezdibeņa melnums. Šis skats mani biedē. Stāvēšana uz platformas melnā tukšumā, klausoties ļaužu masas murdoņu un redzot pūli kā tumšu, draudīgu, burbuļojošu masu, mani stindzina. Sirds lec strauji, strauji, taustos pēc slēdzīša ausī, lai ātrāk tiktu atpakaļ sev pierastajā Metropolē.
Nolāpīts, šurp nāk Beta!
- Mik, kur Heidi? Beta ir nepilna metra attālumā un skatās man cauri, bet pati to, protams, neapjauš.
- Nezinu, manuprāt, aizgāja uz kiosku pēc dzēriena.
- Beidz, viņa nupat kā bija te!
- Es pameklēšu, Miks piedāvājas. Es paiešos pa labi, bet tu paskaties tajā kiosku rindā!
Beta paklausa un beidzot aiziet.
- Heidi! Miks pasauc. Heidi, slēdzies atpakaļ!
Drudžaini meklēju slēdzi. Nav. Rokas trīc tā, ka nevaru
trāpīt vajadzīgajā punktā.
- Es nevaru. Mik, es nevaru! panikā šņukstu.
Miks ir klāt. Pārsteigta saprotu, ka Miks arī ir izslēdzies no Lieldatora lauka, jo viņš mērķtiecīgi dodas pie manis. Metos puisim ap kaklu, mani šņuksti kļūst histēriski.
- Mik, man ir bail, tā bail! Te ir tik tumšs un drausmīgs! Es netieku atpakaļ!
- Kuš, kuš, mierīgi, Heidi, mierīgi! Elpo. Tagad aizejam, lūk, aiz šī stūra, mierīgi slēdzies atpakaļ. Vispirms tu, tad es, labi? Nebaidies, es esmu ar tevi.
Kaut kā man izdodas. Zibsnis. Kā apdullusi atklāju, ka stāvu zilizaļās gaismās degoša virtuālo spēļu salona stūrī. Esmu apžilbuši. Sapņaini manu, kā no nekurienes parādās Mika stāvs.
- Kuš, Heidi, kuš… No kā tad nobijās mana drosmīgā meitene?
Mirkli, lūdzu, nebeidzies! Par spīti pārdzīvojumam, Mika apskāvienos jūtos kā septītajās debesīs.
- Mik, pasaki man: kā tu to vari izturēt? balsi šņukstu.
- Ko tad?
- Dzīvot Metropolē un zināt, cik drausmīga vieta tā ir patiesībā?
- Zini, te nemaz nav tik slikti. 2A kvartālā ir apmēram tāpat.
- Bet tie ir meli.
- Nedomā par to. Pilsēta visur ir vienāda. Metropole ir datora radīta ilūzija par paradīzes dārzu. Nu, precīzāk, pilsētu. Un te tomēr ir drošāk nekā ārpusē, jo kupols ir īsts.
- Kāpēc vajadzīga tā ilūzija?
- Pretējā gadījumā nebūtu neviena, kas te dzīvo. Metropoles iedzīvotāji, iespējams, masveidā aizbēgtu no šejienes. Savukārt zemāko kvartālu iedzīvotāji netiektos tikt uz Metropoli un vai nu meklētu citas pilsētas, vai pārceltos uz Mežonīgo ieleju. Pilsēta paliktu tukša. Bet, lai pilsēta eksistētu, tai nepieciešami iedzīvotāji. Lai sabiedrībā nesāktos haoss, cilvēkiem vajag pilsētu kā tad vēl lai organizē dzīvi? Varbūt Mežonīgajā ielejā iespējama citāda kārtība, bet Metropolē bez stingras uzraudzības sāktos pamatīgs juceklis.
- Kāpēc ir tik tumšs?
- Kāpēc jātērē enerģija apgaismojumam, ja Lieldators mums visiem rāda mākslīgo panorāmu pēc vajadzības dienas, rīta, vakara vai nakts?
- Mik, es nevaru te dzīvot. Es nevaru. Ir pagājusi tikai viena diena, kopš es zinu patiesību, bet es jau jūku prātā. Un es pat nevaru to pārrunāt ar Betu, jo viņa nezina un nedrīkst zināt patiesību!
- Runā ar mani. Tu vienmēr par to vari runāt ar mani vai Jennu, Miks mierina. Jennas pieminēšana mani uztrauc vēl vairāk.
- Nē, ar Jennu ne. Ar tevi gan. Bet, Mik, man ir bail! Tas ir tik šausmīgi zināt, ka šo gaismu, šis lieliskās panorāmas nav, tā neeksistē. Mēs esam putekļainā, bezgalīgā tumsā.
- Heidi, man ir kaut kas, kas tev palīdzēs nomierināties un pieņemt īstenību. To lieto visi eho, Miks piesardzīgi ieminas. Puisis apdomīgi izņem no kabatas čipa lieluma kastīti ar miniatūru adatiņu tajā.
Atsprāgstu no Mika. Tas ir sellenns. Spēcīgs antidepresants, kuru uzņēmīgi ļaudis tirgo melnajā tirgū. Metropolē šīs vielas lietošanu bez ārsta receptes pielīdzina aizliegto narkotiku lietošanai. Sellenna efekts ir pilnīga līdzsvara un paškontroles ilūzija uz 48 stundām, diemžēl pie tā veidojas spēcīgs pieradums. Ja uz sellenna sēž ilgāk par pāris gadiem, smadzeņu impulsi saejot grīstē, un cilvēks bez regulārām sellenna injekcijām kļūstot par kaut ko līdzīgu apātiskam dārzenim viņš vienkārši neko negrib un tāpēc arī nedara. Klīst baumas, ka veselas klīnikas esot pilnas ar šādiem pārāk aizrautīgiem lietotājiem, kuriem jaunas sellenna devas iegādei vienkārši vairs nepietiek naudas. Kad beidzot kāds pamana, ka cienījamais pilsētas iedzīvotājs vairs nefunkcionē, un ja viņam nav gana bagātu radu vai draugu, kuri apmaksā nākamās sellenna porcijas, tad viņu aizvācot tā patālāk no Metropoles acīm. Bet it kā, ja pamanot laikus, organismu no sellenna varot atindēt. īpaši bagāti Metropoles iedzīvotāji tā arī darot pēc intensīvas sellenna kūres seko intensīva atindēšanas kūre un tad atkal lietošana, tad atindēšana un tā tālāk, kamēr pietiek naudas.
Man nav tik daudz naudas, un par dārzeni kļūt nevēlos, man Metropolē ir svarīgāki plāni, tāpēc noraidoši purinu galvu:
- Beidz, to gan ne! Tu to lieto?
- Dažreiz. Nomierinies, runas par atkarību no sellenna ir ārstu izdomājums, lai iedzīvotos no recepšu izsniegšanas un atindēšanas kursiem. Skaties, es tūlīt ieņemšu devu.
Miks paskatās uz mani ar savām smejošajām, gaiši zilajām acīm un pieduras ar čipu spēcīgajam, iedegušajam kaklam. Nekas vizuāli nemainās, tikai acu zīlītes uz sekundes simtdaļu tā kā noraustās. Miks turpina mierīgi stāvēt un smaidot sniedz man čipu.
- Ņem! Tas tev palīdzēs. Nebaidies!