- Es… nē, Mik… Es nevaru. Tas nav pareizi.
- Ņem. Tu citādi nevarēsi samierināties ar īstenību. Tu šeit esi tikai vienu dienu un jau esi gandrīz sajukusi prātā, bet priekšā vēl ir trīs simti sešdesmit četras.
Pametu nervozu skatienu apkārt. Prieka pilnā, krāšņā promenāde mani biedē tieši tāpēc, ka es zinu: tā ir ilūzija. Un es nekad, nekad nevarēšu par to nedomāt. Nevarēšu mierīgi sēdēt darba kabinetā vai gulēt savā kopmītnes istabiņā, zinot, ka mājīgās telpas vietā ir neapgaismota bezlogu celle. Nevarēšu ēst pusdienas, nedomājot, ka realitātē tā ir sintētiska žļurga. Ja nebūtu Mika, es droši vien savāktu Betu, visu pastāstītu un mēs kopā dotos prom no Metropoles uz visiem laikiem. Bet es nedrīkstu zaudēt Miku. Viņam taisnība. Tikai sellenns palīdzēs noņemt šo nastu. Un man ir jāuzticas Mikam. Ja ar Miku nekas slikts nav noticis, tad jau nebūs tik traki.
- Labi. Tikai parādi, kas jādara.
- Es tev palīdzēšu, Miks īsi pieskaras manam kaklam ar čipu.
Galvā iesitas tukšums. Mani pārņem miers. Pēc tam domas kļūst skaidras un precīzas. Jūtos droši. Atminos savas bailes pirms dažām minūtēm, bet nudien nesaprotu, kāpēc par tādiem sīkumiem bija jāpsiho. Nu un, ka ir tumšs un pilsētā nav tik smuki, kā rāda Lieldators? Kāda starpība? Esmu drošībā zem kupola. Es visu kontrolēju. Un man pietiks tikai ar šo vienu devu. Man bija tikai jāpārvar panikas brīdis, lai iegūtu laiku saņemties.
Pacilāti uzsmaidu Betai, Jo-Jo, Lannai un Karlam, kuri iznāk no virtuālās kinozāles.
- Ejam vēl pastaigāt pa pilsētu?
Mēs ar Miku ejam roku rokā. Viņš manu plaukstu vairs neatlaiž visu vakaru, un arī es, saprotams, savas pozīcijas Lannai neatdodu.
Diena beidzot ir galā. Pamāju pilnmēnesim, kurš redzams pa logu apgaismojam naksnīgo ainavu. Lai gan zinu, ka viss redzamais ir digitāla ilūzija, mani tas nesatrauc. Esmu Metropolē, un ir piepildījies viss, ko vēlējos. Pamanu, ka ir bijis sakaru izsaukums no mājām, bet neatzvanu. Tas nekas, manējie pacietīsies līdz rītam. Liekos uz auss un nekavējoties iegrimstu saldā un mierīgā miegā. "Arlabunakti, Mik!" nočukstu iemiegot.
Trejkrāsu Torņu dzīvokļu logos nekad nenodzisa visas gaismas. Arī dziļākajā naktī kāds no iedzīvotājiem arvien bija nomodā.
- Mik, tu gulēt neiesi?Jau pusnakts, māte tīstījās dārgā apgleznota dabiskā zīda halātā ekskluzīvā apģērba gabalā pat Trejkrāsu Torņu iedzīvotāju uztverē.
- Nenāk miegs. Prakses centrā satiku daudz jaunu cilvēku. No rītdienas domāju pavisam pārcelties uz kopmītnēm.
- Ar kādu sadraudzējies?
- Jā, tur daudz interesantu cilvēku, domāju, ka būs laba kompānija.
- Jenna arī ir jūsu kompānijā?
- Mammu, beidz!
- Un tomēr?
- Nu… dažreiz piebiedrojas… Miks izvairīgi nomurmināja.
- Es ceru tu atceries, ko mums apsolīji.
- Nevis jums, bet Jennas vecajiem.
- Lūdzu, netaisi mums nepatikšanas! Neticu, ka tur nav jaunu un interesantu meiteņu, ar kurām draudzēties. Man, piemēram, ļoti patīk Heidi.
- Kā tu zini par Heidi? Izsekojāt mani?
- Dēls, tas ir tikai tavas drošības labad. Mūsu tētis ieņem pietiekami augstu amatu Metropolē, un mums ir gana daudz nelabvēļu, lai mēs neriskētu. Mēs jau pārbaudījām Heidi biogrāfiju, viss kārtībā, laba meitene. Esi tik laipns un pievērs viņai pietiekami daudz uzmanības, lai Jennas vecāki viņi noteikti tevi izseko būtu apmierināti un beidzot liktu mūs mierā!
Miks neatbildēja. Pagriezis mātei muguru, puisis vēroja Metropoles kupolu, līdz izdzirda aiz sevis aizveramies durvis. "Labi, ka neievēroja," Miks nodomāja, izslēdzot Mi-datoru. Ekrānā izdzisa fotogrāfija, kur apskāvās un smējās sportisks, iededzis puisis, kura baltais krekls un platīnblondie mati kontrastēja ar meitenes tirkīzzilajiem, vaļējiem matiem un piegulošo kleitu, savērtu no tūkstošiem sīku pērlīšu. Šādas kleitas bija modē pirms divdesmit nedēļām.
IV TREŠĀ DIENA
Nākamais rīts pienāk un paiet bez īpašiem notikumiem. Esmu darba vietā jau no 7:00 rītā tas ir standarta darba dienas sākums pilsētā. Saņemu norādījumu pārskatīt un uzlabot datora sacerētos tekstus intervijām ar rūpnīcas uzraugiem. Mākslīgais intelekts vēl neprot tik brīvi operēt ar cilvēka runu, tāpēc nepieciešama mūsu palīdzība. Protams, svarīgākos gabalus rediģē Mediju centra labākie profesionāļi, bet, lūk, šādus nenozīmīgus rutīnas propagandas materiālus var piešķirt mums praktikantiem.
Materiāla ir daudz, centīgi strādāju visu dienu. Tā kā Miks šodien nav pieejams, jo ir personiski nosūtīts uz seijo superplantācijām, nīkstu bez pusdienlaika. Satikt Betu šodien nav noskaņojuma. Pusdienās ātri apriju divus seijo kubiņus turpat savā cellē. Izrādās, tā arī šīs miniatūrās istabiņas dēvē Mediju centra personāls par cellēm. Redzu, ka Beta mani ir vairākas reizes izsaukusi, bet ignorēju izsaukumus nav noskaņojuma pļāpāt. Mani kā jauno darbinieku noteikti uzmana, tāpēc jāatstāj labs iespaids uz Mediju centra vadību!
Sellenna iedarbība turpinās, tāpēc šodien pat neiedomājos par Metropoles divām sejām.
Visus uzdevumus izdodas pabeigt tikai pēc 19:30 vakarā. Velkos uz vilcienu, kas mani nogādās kopmītnes istabā, lai tur aprītu vēl pāris seijo kubiņu un iekristu gultā. Ārprāts, vai tiešām arī atlikušās 363 dienas būs tikpat vienmuļas?
Bet tad iedomājos par dažādajām izklaidēm, kurās došos ar Miku un Betu, un darbs vairs neliekas tik nepārdzīvojama problēma. Turklāt man taču ir tikai gads laika. Ja sevi neparādīšu no vislabākās puses, pēc trīssimt sešdesmit trim dienām Metropoles vārti aizcirtīsies man degungalā un es palikšu ārpusē.
Sakaru seansā ar vecākiem rādu priecīgu un entuziasma pilnu seju. Vecāki ļoti nopriecājas par Betas klātbūtni. Kā apgalvo mamma tāda cieša draudzība ir retums, un mums abām ir paveicies, ka mēs esam kopā. Esmu pārliecināta, ka vecāki aiz laimes nezinās, kur dēties, kad iepazīstināšu viņus arī ar Miku.
Aizmiegu momentā.
V CETURTĀ DIENA
Atmostos nakts vidū, mirkdama sviedros. Esmu uztrūkusies no šausminoša sapņa kāda, vairs neatceros. Bet skaidri atceros Metropoles īsto veidolu. Neapgaismotos graustus un drūmo kupolu virs pilsētas. Man trūkst elpas, šķiet, ka istabas putekļainās, pelēkās sienas mani nospiedīs. Pēdējiem spēkiem zvanu Betai un izvaidu: "Beta, man ir slikti… Tās sienas… putekļi." Beta ir klāt pēc divām minūtēm, drudžaini taisot ciet tuniku.
- Kas notika, Heidi, vai izsaukt ārstu?
-Jā, man vajag ārstu… Nē, nevajag! pēdējā brīdī paspēju aizturēt Betu, kura jau ir pasniegusies pēc sakaru pults. Esmu atcerējusies, ka ārsti momentā atradīs sellenna pēdas manā organismā. Sīkums par mani bet cietīs arī Miks, jo viņi neizbēgami izdibinās, kur es dabūju zāles.
- Kāpēc? Tu murgo? Protams, tev vajag ārstu, tu viscaur drebi. Paskaties uz sevi! Beta ir patiesi satraukusies.
- Nē, ar mani viss kārtībā. Kaut kā izmoku platu smaidu. Man tikai bija slikts sapnis. Nobijos.
- Nē, nav kārtībā. Es saucu ārstu.
Izmisusi apjēdzu, ka Beta neatkāpsies. Viņai rūp, kas ar mani notiek, bet es meloju. Labi, būs jāiztiek ar patiesības druskām.