- Beta, nē. Esmu lietojusi sellennu, ārstu nedrīkst saukt. Iedarbība beidzās, laikam vajag nākamo devu.
- KO tu lietoji?! Beta šausmās aiztur elpu un aizšauj roku priekšā mutei. Kāpēc tu tā darīji? Kur tu to dabūji?
- Nevaru teikt…
- Pat man ne? Heidi, tev pēdējā laikā ir pārāk daudz noslēpumu! Pagājušas tikai divas dienas, bet es tevi vairs nepazīstu.
- Labi, bet zvēri, ka nevienam nekad nekādos apstākļos neteiksi.
- Zvēru.
- Miks.
-Ko?!
- Miks man to iedeva.
- Heidi, bet tas ir noziedzīgi! Kāpēc viņš tev to deva, kā viņš uzdrošinājās? Beta gandrīz kliedz.
- Es biju pārāk satraukta. Jauna dzīve, tālu no mājām. Es esmu vainīga, es pati palūdzu. Un, lūdzu, klusāk, neviens nedrīkst zināt!
- Tu palūdzi? Neticu, tu neesi tāda. Ja tu būtu satraukta, tu nāktu un izrunātos ar mani tāpat kā agrāk.
- Es nezinu, kā tas notika. Mēs sākām runāties par stresu, un kaut kā tas notika. Viņš teica, ka pats lietojot un nekādu blakusparādību neesot.
- Ak tā gan? Betas acis samiedzas. Ak tu brīnums! Bet kāpēc tad vairumā pilsētu sellenns ir aizliegto vielu sarakstā? Un paskaties uz sevi ko sellenns ar tevi ir izdarījis! Vai gribi pārvērsties par dārzeni?
- To ir izdomājuši ārsti, lai piespiestu pacientus nākt pēc sellenna receptēm un iekasētu naudu, pat nemanu, ka automātiski atkārtoju Mika vārdus. Un tās klīnikas neviens nav redzējis, tās ir tikai baumas!
- Kad tu to lietoji? Beta turpina pratināšanu.
- Aizvakar vakarā, kad staigājām pa pilsētu.
- Nu normāli! Es domāju, ka jūs klusā stūrī bučojaties, bet izrādās jūs abi esat salietojušies!
- Nerunā tā!
- Kā tad lai visu šo nosauc?
- Viņš man palīdzēja nomierināties, Beta. Es pati palūdzu, goda vārds.
- Labi, lai jau paliek, parunāsim rīt. Ejam gulēt! Ja atkal kļūst slikti, modini mani.
Beta iekārtojas uz grīdas. Pasviežu viņai segu. Vispār jau es labprātāk sūtītu Betu prom un izsauktu Miku. Bet, kad palūkojos uz Betas patiesi noraizējušos seju, saprotu, ka nevarēšu viņai to nodarīt. Labs ir, lai jau paliek te. Citādi vēl apvainosies.
Jūtos krietni labāk, zinot, ka telpā kopā ar mani ir vēl kāds. Turpinu prātot, lai kaut kā nosistu laiku, jo miegs nenāk. Ir pati drūmākā stunda starp trijiem un četriem rītā kad nav vairs īsta nakts, bet līdz rītausmai šķiet bezgalīgi tālu.
Fantazēju, kā būtu, ja te ar mani kopā būtu Miks. Tas būtu tik romantiski! Šādas vaļības kopmītnēs gan ir stingri aizliegtas. Nu un tad? Mēs varētu ieiet eho režīmā. Nozūdos pie sevis: kāpēc man uzreiz neienāca prātā zvanīt Mikam?
PILSĒTA MIC1062, 23 A,
2095. GADA 6. JANVĀRIS. 06:50
Kaut kā man izdodas sagaidīt rītu. Kad Beta mani ir iztaujājusi par pašsajūtu un beidzot aizgājusi uz savu istabu pārģērbties jaunai darba dienai, steigšus ceļos. Jūtu bezspēku un panikas lēkmes, tomēr kaut kā pamanos tikt līdz darba vietai.
Diena ir drausmīga. Man kļūst te auksti, te karsti. Rokas ir miklas un trīcošas. Pēc labierīcību apmeklēšanas dators izdod brīdinājuma signālu, jo, kā parasti, ir izanalizējis ne tikai tualetes poda saturu, bet arī asinsspiedienu. Nobīstos, ka Lieldators analīzēs ir atpazinis sellenna pēdas, un vairākas stundas trīcu, gaidot policiju. Neviens nenāk. Beta vairākkārt zvana, bet neatbildu nav ne spēka, ne vēlēšanās runāt.
Dienas vidū saprotu, ka ilgāk vairs nevaru izturēt. Zvanu Betai nekā. Beta piedalās kaut kāda realitātes šova filmēšanā, un MIC portāls tāpēc automātiski ir bloķējis iespēju viņu izsaukt. Izsaucu Miku. Miks ir klāt pēc dažām minūtēm. Pēc stundas esmu ieņēmusi jaunu sellenna devu. Tas nav nekas briesmīgs, daudzi tā dara. Varēšu pārtraukt lietot, kad būšu iedzīvojusies Metropolē.
Mani pārņem miers un paškontroles apziņa. Tiešām nesaprotu, par ko bija tāds stress un panika! Mierīgi un čakli strādāju līdz pašam vakaram, kad Miks man kā Metropoles jauniņajai parādīs ko patiesi nebijušu Metropoles Gaismas šovu. Aizgrābjoša un grandioza izrāde katru vakaru no 21:00 līdz 21:15 Metropoles iedzīvotāji bez maksas var vērot 3D gaismu teātri. Tās ir 3D projekcijas, kuras slīd un izvijas gan kupola iekšpusē, gan ielās uz namu sienām.
Ļoti gribētos uzaicināt Betu, bet tad mums ar Miku nesanāks īsts randiņš. Teikt vai neteikt? Un ja nu Betai tomēr pietrūkst smalkjūtības neiet man līdzi? Izlemju par kompromisa variantu Betai nezvanīšu, bet dienas beigās atstāšu ziņu, ka man tikšanās ar Miku divatā un ka rit visu smalki pārrunāsim. Beta sapratīs.
Konstatējam, ka šīvakara izrāde ir veltīta tauriņu tematikai veselu stundas ceturksni fantastisku formu taureņi un taurenīši virpuļo gaisā, savijoties dažādās figūrās, tad atkal izšķīstot atsevišķos taurenlšos, tad nosēžoties uz ēku sienām, tad visi reizē paceļoties un nosēžoties uz kupola iekšpuses. Šķiet, ka kupols elpo un debesu jums trīsuļo spārniņu vēdu ritmā.
Noraizējusies pamanu Jennu, mazliet vēlāk mums pievienojas arī Karls. Tie abi būtu kopā? Nē, neizskatās gan. Žēl, ka nevaru šo gadījumu apspriest ar Betu, bet tad man būtu jāskaidrojas, kāpēc neaicināju viņu līdzi. Jau ir sarunāts, ka rīt atkal vērosim gaismas šovu temats it kā būšot ūdenskritumi. Tam jābūt kaut kam īpašam. Varbūt tomēr pateikt Betai un uzaicināt viņu līdzi?
- Nu, Heidi, kā tev patīk Metropolē? Jenna ir iztraucējusi manas pārdomas.
- Super! Man paveicies, ka esmu iepazinusies ar jums visiem. Un tevi es vispār satiku mīnus pirmajā dienā!
- Kādā dienā?
- Pirmā diena ir prakses diena, savukārt mīnus pirmā tā ir 7Q testa diena, kad pirmo reizi tevi redzēju.
- Ak tā! Jenna smejas. Heidi, mani komplimenti par tavu jauno tēlu. Izsmalcināti un stilīgi, pašlaik tevi nevarētu atšķirt no mana kvartāla iedzīvotājiem.
- Nopietni? Nespēju novaldīt sajūsmu. Jā, jā man ir izdevies!
Savādi ap dūšu kaut kur doties bez Betas. Bet šis tomēr ir randiņš. Vēlreiz vērtējoši palūkojos uz Jennujā, kāpēc lai ari Jenna nebūtu mana sirdsdraudzene? Viņa ir piemērota manam vēlamajam sociālajam statusam un ievedīs mani savās aprindās. Bet tādā gadījumā Beta tikai traucēs. Piektais ritenis. Pati apkaunos no savām domām. Beta ir mana labākā draudzene kā es kaut ko tādu varēju nodomāt?
- Nu, un kā esi iedzīvojusies darbā, Heidi?
- Darba daudz, un tas ir diezgan vienmuļš, bet cenšos sevi parādīt no labākās puses.
- Es tas ir, mana ģimene mēs pazīstam Mediju centrā dažus svarīgus cilvēkus. Ieminēšos par tevi, Jenna apsola.
- Jenna, paldies, varbūt nevajag.
- Nekas, tas nav nekāds apgrūtinājums. Turklāt es labprāt ciešāk sadraudzētos ar tevi. Atnāksi rītvakar uz mazu ballīti pie manis?
- Ai… es nezinu, vai tas būs ērti…
- Heidi, nekautrējies, es tevi gaidīšu. Vai tiešām man neizdosies iekārdinot tevi ar skatu no Metropoles centrālā debesskrāpja? Heidi, padomā labi es dzīvoju Trejkrāsu Torņos! No turienes ir fantastisks skats! Nu kā vai iekārdināju? Jennas acīs lēkā jautras uguntiņas.
- Trejkrāsu Torņos? Tu vēl vaicā? Protams, es būšu klāt! Arī mani ir pārņēmusi līksmība.
Tiešām, kas tas par jautājumu: vai es vēlos kaut reizi dzivē pabūt Trejkrāsu Torņos ekskluzīvākajā ēku rajonā
Metropolē? Tas ir neaizsniedzams sapnis. Tāpat kā mēs ārējo kvartālu ļaudis intensīvi sapņojam par brīnišķīgo dzīvi TUR Metropolē, tāpat Metropoles iedzīvotājiem Trej krāsu Torņi ir teiksmaina vieta, kas nozīmē nudien jebkādu sapņu piepildījumu. Tur nav izdevies pabūt pat visiem Metropoles iedzīvotājiem, kur nu vēl man meičai no industriālā rajona. Rodas vēl viens jautājums: