- Velc gaišzilo trikotiju no mēnesakmentiņu šķiedras. Skaties, sūtu tev attēlu! Es tev aizdošu.
- Man piestāvēs? Beta bažījas.
- Uzticies man, es par modi zinu visu!
Apmierināta beidzu sarunu.
Laužos cauri Jennas viesību drūzmai. Te gan nav tik daudz ierastās smalko aprindu publikas, bet tas nekas, ir gana interesanti tāpat. Pamāju Betai, kura kopā ar Kārlu apbrīno Mežonīgās ielejas mākslas darbu kolekcijas, un meklēju, kur palicis Miks. Atrodu Miku veramies, kā Jenna ieved telpā goda viesus Mežonīgās ielejas iedzīvotājus. Brīnos, kāpēc viņi ir braukuši šo gaisa gabalu no kontinenta otras malas. Tuvākā Mežonīgā ieleja atrodas taigas plašajos mūžamežos, un otra tuvākā ir auglīgajos melnzemes vai sarkanzemes, vai sazin kādas tur zemes rajonos. Kāda starpība! Mums viss viens viņi ir barbari. Šie droši vien brauc skatīties uz mums kā uz nez kādiem eksponātiem. Tieši tāpat, kā mēs visi nu lūram uz viņiem.
Mums ar Miku ir izdevies iespiesties pūlī tuvāk atbraucējiem. Izbrīnīta aplūkoju atnākušos. Jaunajai sievietei acu kaktiņos ir krunkas! Un tur ir arī pāris vecu cilvēku, goda vārds, viņi izskatās ap sešdesmit gadu veci! Fui, cik neestētiski! Bet viņi laikam tā ir pieraduši cits pie cita izskata, ka neievēro savus trūkumus. Nu, vai tad viņi tiešām nevar nopirkt kādus gēnu inženierijas patentus un uzlabot izskatu? Un mati tādi izspūruši… Un drēbes izskatās valkātas… Nožēlojami. Man viņu žēl, sāp sirds, skatoties uz šo nabadzību. Brīnos, ka viņi izskatās tik laimīgi un apmierināti.
- Par ko viņi runā? Beta iespraucas man blakus.
- Kaut ko par meditāciju. Muļķības, es pat neklausījos, un paskaties, kādas tai sievietei… Nepaspēju pabeigt sakāmo, Beta mani nelaipni apklusina.
- Kuš! Es klausos!
Paskat ko, Beta nesaprot, ka esmu apvainojusies, viņa to pat nepamana. Klausās, ko tie tērētie stāsta par kādām tur kosmosa enerģijām. Protams, viņu murgi Betai ir tuvāki par mani. Gribu kādam pasūdzēties. Nav, kam. Arī Jenna klausās, uzdod jautājumus. Miks, ko dara Miks? Miks arī sastindzis uzmanībā. Nez kāpēc man šķiet, ka viņš cieši vēro nevis tos mežonīgos gudreļus, bet Jennu. Nē, man laikam izlikās. Miks ir pamanījis, ka skatos uz viņu, un pievēršas man.
- Ejam, man garlaicīgi, čukstu.
Pagaidi, lai šie parunā. Te var labi redzēt un dzirdēt, pēc tam neatkarosim vietu, Miks čukst.
Esmu šokā. Nu ari Miks sāk interesēties par šiem tērētajiem? Apvainojusies izlienu no drūzmas, nolienu malā un ieslēdzu Mi-datoru. Uzrakstīšu kādu emuāru. Esmu nikna. Jāizlādējas. Baigie draugi atradušies! Nevis ir kopā ar mani, bet, mutes iepletuši, klausās kaut kādus murgus!
Es neesmu tik sekla, kā jums visiem šķiet! Tūlīt jums parādīšu! Uzrakstīšu kaut ko labi dziļu un izjustu! Un ar Betu viss ir cauri. Nav viņa man nekāda draudzene. Nav! Viss!
Zinu, ka Beta seko maniem emuāriem netā, tāpat kā es kādreiz sekoju viņējiem. Arī tagad turpinu iemest tur aci, bet tā, lai viņa neredz, ka es lasu. Cerēju, ka tur būs minēts, ka viņa jūt zināmu atsvešināšanos no manis, bet manas cerības ir veltas Beta izsakās par Metropoles dizainu, Lieldatora attīstības virzieniem, deju mēģinājumiem un darbu, bet par sliktu pašsajūtu draugu dēļ nav ne mazākā mājiena. Vēl arvien apskaužu Betu tieši par šo īpašību neievērot to, ko viņa nevēlas, un spert platu soli pāri visām nepatikšanām.
Jāsāk rakstīt manu vēstījumu.
"Mēs visi augam. Cilvēki mainās, bet daži nemainās… Attiecības sākas, risinās un galu galā iet bojā. Arī tāda draudzība, kas ilgusi gadiem, ar atbalstu un sapratni no pusvārda, ar ilgām sarunām. Ir tik žēl, ka tāda aiziet… bet tā ir vienkārši jāpalaiž," šo uzrakstījusi, jūtos ārkārtīgi dzīvesgudra. Kad būšu slavena, varēšu šo pieredzi apspēlēt intervijās, un noteikti jāatceras šodienas epizodi ievietot ari autobiogrāfijā. Jā, tā arī savā dzīvesstāstā ierakstīšu. Apmēram tā: "Es atceros to vakaru… Tas bija pagrieziena punkts… vairs nebija ceļa atpakaļ… Sirds sāpēja, bet es sapratu, ka tas vienreiz ir jāizdara…" Nu, kaut kā tā.
Bet atpakaļ pie emuāra. Cerams, ka Beta šo izlasīs un beidzot sapratīs savu vietu.
"Ir sāpīgi, jo šodien es pielieku punktu brīnišķīgai draudzībai. Tieši tādai, kādu vēlas vairums cilvēces. Un tāpēc man jābūt stiprai, lai to izbeigtu. Skumjas, vainas apziņa, pārmetumi sev… bet tas vienreiz ir jāizbeidz."
Bridi šaubos par pēdējo teikumu. Bet, tā kā, cerams, manam emuāram seko arī Miks un Jenna, šo tekstu atstāju, jo vēlos, lai viņi pamana manas personības daudzšķautņainību. Varbūt Miks izlasīs un pajautās, ko tieši biju ar to domājusi un vai man nevajag viņa spēcīgā pleca atbalstu. Beta to izlasīs un sapratīs, ka varbūt nevajadzēja tik nevērīgi izturēties pret mani.
Jāraksta tālāk.
"Es māku dedzināt tiltus. Arī šo esmu sadedzinājusi. Bet ir divtik sāpīgi, kad otrs cilvēks neko nav sapratis un neliekas mierā."
Šis teikums ir mans īpašais sveiciens Betai. Ceru, ka tas beidzot izdzēsīs optimismu no Betas vaiga un ne jau uz sekundi vien. Un vēl es vēlos, lai Miks un Jenna zina, ka es nemaz neesmu tik jauka, kā izskatos. Lai tomēr piesargās no manis. Un zina, ka mana ignorēšana var dārgi maksāt!
Brīdi tomēr vilcinos, pirms nospiežu "publicēt".
Nē, esmu mainījusies. Neļaušu nevienam kāpt sev uz galvas. Tagad Heidi bez vilcināšanās var nospiest pogu, lai iznīcinātu nevajadzīgu draudzību un atbrīvotos no noieta etapa. Tā ir spēka pazīme. Poga tiek nospiesta, tilti sadedzināti.
Sirdij satraukti dauzoties, Beta vēlreiz atvēra MIC portālu. Pārskrēja ar acīm rindiņām. Pārpratuma nebija šīs briesmīgās, augstprātības pilnās un vienlaikus svešās un vienaldzīgās rindiņas bija rakstījusi Heidi. Viņas draudzene Heidi. Heidi, no kuras viņai nebija noslēpumu.
"Tā laikam jūtas cilvēks, kurš dabūjis ar elektrošoku," Beta nodomāja. Šķita, ka ķermenis un prāts ir notirpuši. "Tā nevar būt īstenība. Tas nenotiek ar mani. Heidi, kāpēc tu tā izdarīji? Par ko tu apvainojies?"
- Sveika!
Beta salēcās, apjukusi mirkšķināja acis un ar pūlēm atrāvās no ekrāna. Kopmītņu foajē bija ienācis Jo-Jo.
- Čau, Jo-Jo!
- Kaut kas noticis?
- Nē, viss kārtībā.
Jo-Jo stāvēja un vēroja. Beta nebija viņu piemānījusi.
- Labi, nav kārtībā.
- Kas noticis, Beta? Mājās atgadījies kaut kas slikts?
- Nekas sevišķs. Kāds nupat kā nogalināja draudzību, bet citādi viss lieliski, paldies, ka pavaicājāt! Beta sarkastiski pasmīnēja.
- Parādi man! Jo-Jo pieprasīja. Izlasīja dažas rindiņas. Nopūtās: Jā, te tiešām kāds kaut ko ir saspiedis. Sakāpis galvā skuķēnam.
- Kādam skuķēnam, tev ir tikpat gadu, cik man un Heidi!
Jo-Jo pie sevis nosmaidīja it kā par sev vien zināmu, slepenu joku.
- Tas nebija burtiski, bet pārnestā nozīmē.
- Es viņai piezvanīšu, Beta ieslēdza sakaru interfeisu. -Mēs vienmēr esam izlīgušas. Mums jāizrunājas!
- Tagad nē. Heidi gaida tavu zvanu, lai varētu tevi tā kārtīgi un ar baudu atšūt. Tici rūdītam dvēseļu pazinējam.
- Kā tu vari būt labāks Heidi dvēseles pazinējs par mani? Nē, viņa nav tāda!
- Pamēģini pati, ja man netici. Tikai pēc tam nesūdzies! Pēc klusuma brīža Beta saknieba lūpas un pagrieza Jo-Jo
muguru. Jo-Jo pirmais pārtrauca klusumu: