- Pati vainīga, ka nesaprot, mums viss cauri. Viņas dzīve mani neinteresē.
- Kāpēc?
- Viņa vairs neiederas manā pasaulē. Es vēlos pavisam citu sabiedrību, citu draugu loku. Beta līdz tam nav izaugusi, un es domāju, ka tāda vientiese arī nekad neprogresēs. Man ir Miks, un man esi tu. Un vēl tik daudz jaunu draugu no Metropoles, kuri mani apbrīno un visur ielūdz. Kam man vilkt līdzi Betu, kas viņa vispār tāda ir?
- Heidi, dzīve ir sarežģītāka, nekā tev šķiet. Mēs nedzīvojam, tikai lai patērētu.
- Bet, Jenna, es neciešu to Betas izlikšanos! Viņai vienmēr viss ir labi, viss ir super! Es viņai neko nenozīmēju! Esmu sasniegusi tik daudz, un Beta mani par to nav pat paslavējusi!
- Heidi, ja Beta to nav teikusi vārdos, tas nenozīmē, ka viņa nav tava draudzene, un es ticu, ka Beta klusībā ļoti lepojas ar tevi! Varbūt Beta domā, ka tu to zini, ka tas ir pats par sevi saprotams.
Atmaigstu. Man glaimo, ka Jenna ir novērtējusi manus panākumus. Tad atceros Betu un atkal iekaistu:
- Viņai skauž! Vai tiešām ir tik grūti atzīties, ka viņa mani apbrīno? Es neieredzu šo pozu, neieredzu! es iekaistu.
- Heidi, nekad nevienu neienīsti. Naids paņem spēkus un indē dvēseli.
Neticīgi veros Jennā. Nūjā, tas bija pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Tūlīt atkal sāksies visas šīs Mežonīgās ielejas runas par dvēseli, kosmosa enerģijām un cilvēka misiju. Zināju, ka Metropolē ir daži mazliet jokaini ļaudis, kuri no sirds tic šīm muļķībām, bet vai arī ar Jennu ir tik slikti? Viņa mani nes cauri, noteikti vēlas izjokot!
Palūru vēlreiz. Nē, šķiet, ka viņa to domā nopietni.
- Heidi, mēs dzīvojam uz zemes, lai dzīves laikā kaut ko iemācītos.
Jenna teiktu vēl kaut ko, bet viņu jau sauc. Apjukusi blenžu, kā draudzene aizslīd. Jūtos pagalam nelāgi. Man likās, ka Jennu saprotu un man būs ļoti viegli viņai līdzināties, bet kaut ko atkal neesmu pamanījusi un sapratusi. Glābiņš ierodas Mika veidolā.
- Čau, čau! Ko tāda jocīga?
- Bija savāda saruna ar Jennu.
- Ar Jennu? Miks ir no sirds izbrīnījies. Ko tad viņa tev pateica? Sastrīdējāties? Neiespējami, Jenna tik labi saprotas ar cilvēkiem!
- Man likās, ka viņa atbalstīs manu lēmumu pārtraukt draudzību ar Betu.
- To pinkaino meitieti? Miks mēģina mani uzmundrināt ar humoru.
-Jā. Bet dzirdēju lekciju par to, ka attiecības ir liels dārgums, kas jāsaudzē. Cik sapratu, tas domāts attiecībā uz visiem cilvēkiem, lai cik apnikuši viņi tev būtu. Un tad vēl kaut kāds garīgais sviests no Mežonīgās ielejas repertuāra.
-Jenna par to nopietni interesējas.
- Neticu, ka kāds normāls, praktiski domājošs cilvēks no 35A spēj par to interesēties.
- Nerunā tā par Jennu, viņa ir ļoti labs cilvēks, Miks mani tā kā norāj.
-Jums abiem… jums bija romāns? beidzot, beidzot uzdrošinos uzdot jautājumu, kurš mani mocījis kopš pirmās dienas. Nevaru aizmirst to sekundes daļu, kurā satikās Mika un Jennas skatieni toreiz, Prakses centra hallē.
Tajos bija kaut kas tik silts un Metropolei neierasts. Skatos Mikam garām un vēroju skatuves gaismu deju.
- Em… nūjā senāk bija gan. Bijām diezgan satuvinājušies, pēkšņi parasti tik atbrīvotais Miks kļuvis mazrunīgs.
- Kas notika? turpinu izvairīties no Mika skatiena.
- Nu… kaut kā vairs nevarējām saprasties. Bet tas bija sen. Miks skatās tālumā.
-Jā, es zinu, ka viņai vēl bija nopietnas attiecības ar kādu puisi, bet vecāki piespieda abus izšķirties. Jenna vēl arvien skumst pēc viņa. Ja mūs ar tevi izšķirtu, es to laikam nepārdzīvotu, Mik.
- Viņa tev pati stāstīja? Kas tas ir par puisi?
- Vārdu Jenna nenosauca. Mik, tu par to kaut ko zini?
- Nē, Miks centīgi aplūko lakotos nagus, un man nez kāpēc šķiet, ka viņš labprāt izbeigtu sarunu.
- Mik, tad ejam klejojumā!
- Tūlīt beigsies dežūra, tad iesim. Jāizvēdina galva.
IX SEŠDESMIT SEPTĪTĀ DIENA
Šodien interesants uzdevums jāpārstāv mana Mediju centra apakškomanda Dziesmu svētku rīkošanas sapulcē. Principā tas nav nepieciešams Svētku pasākumu dienas kārtību līdz sīkākajai detaļai saplānos un pēc tam nevainojami novadīs Lieldators. Bet šādu pasākumu norise ir gadu desmitiem ilgusi tradīcija. Izraudzītie satiekas klātienē, noklausās gaidāmo svētku programmu prezentācijas, noskatās paraugdemonstrējumus, našķojas ar (īstās!) pārtikas uzkodām, pagozējas televīzijas kameru priekšā.
Teiksim tā dalība šajā pasākumā vairāk ir apbalvojums par labu darbu un pārmaiņa pēc ikdienas. Ir iespēja iekļūt televīzijā kā galvenajam reportāžas varonim.
Sajūsmināta grozos pa grandiozo Mediju centra halli, kurā notiks prezentācija. Vēl viens arhitektūras brīnums kā milzīga caurspīdīga sfēra, kas uztupināta uz Mediju centra Riņķu savienojuma vietas. Mēs visi esam iekšpusē, sakārtoti amfiteātra sēdekļos, kas slejas gar sfēras apakšējo daļu. Viss izgatavots no caurspīdīga materiāla. Ar vājiem nerviem labāk lejup neskatīties.
Ari es esmu īsts mākslas darbs. Metropolē pavadītie mēneši mani ir nopulējuši līdz pilnībai neviens mani vairs neatpazītu pusmežonīgo, neaptēsto skuķēnu, kas vaļā muti apbrīnoja Metropoli. Tagad organiski iederos šajā vidē un ar Metropoles eliti sveicinos kā ar veciem paziņām, jo vēl arvien neizlaižu nevienu ballīti un pasākumu.
To, ka izskatos lieliski, apliecina pārējo pasākuma apmeklētāju skatieni. Puišu apbrīnas un pielūgsmes pilnie un sieviešu skaudīgie. Loģiski man ir savs mērķis dzīvē, un viss atkarīgs no cilvēka spējām kāpt augšup. Ja nepieciešams, arī pāri citu galvām.
Rotaļājos ar skābekļa kokteiļa glāzi un tīksminos par savu nevainojamo zilā zelta manikīru, laiku pa laikam noglaužot zeltaino matu krēpes. Izliekos neievērojam apkārtējo uzmanību. Esmu pašpietiekama, un man neviens nav vajadzīgs.
Nepatīkami pārsteigta attopos aci pret aci ar Betu. Ak nē! Atkal šis pārspīlēti sirsnīgais smaids. It kā nekas nebūtu noticis.
- Čau, Heidi!
- Čau, izspiežu caur zobiem. Griežu galvu uz otru pusi. Varbūt tad viņa sapratīs, ka ar izlikšanos šoreiz netiks cauri. Ak, cik šai celtnei interesantas sienas!
- Tu izskaties apbrīnojami, tu to zini?
- Jā. Paldies.
- Šis te uz pleca ir dzīvs? Beta bez atļaujas stiepj roku uz manu pusi. Steigšus atkāpjos.
- Labāk neaiztiec, tas ir ļoti dārgs un trausls.
- Nu, kā iet? Vēl satiecies ar Miku? Neesam kādu laiciņu redzējušās. Ai, protams, tu esi ar Miku, izskaties tam blondajam pusdievam kā radīta! Man atkal iet ļoti interesanti uzvarēju konkursā, un tagad kopā ar Kārlu vadām realitātes šovu, kurā parasti cilvēki…
Izdomāju, ka Betā vienkārši neklausīšos. Varbūt tad viņa beidzot kaut ko apjēgs. Un man tiešām vienalga, ko viņa tur pasāk ar savu Kārlu. Lai jūt atšķirību. Agrāk mēs būtu sīki iztirzājušas gan Kārlu, gan Miku krustu šķērsu, bet nu nekā. Tas ir beidzies. Un tā ir tikai Betas vaina.
Protams, ja viņa pamatīgi nolūgsies, tad es varbūt piedošu un atļaušu mums pamazām atkal satuvināties. Man ar Jennu neiet pat uz pusi tik jautri kā kādreiz ar Betu, tāpēc, ja mani tā īpaši piespiestu pie sienas, es atzītos, ka man Betas pietrūkst. Ar Jennu ir interesanti, un ar Jennas atbalstu vienmēr var rēķināties, bet tas tomēr nav tas. Kaut kas mums liedz satuvināties, un es neizprotu, kas rada distanci starp mani un Jennu.
Tikmēr Beta neliekas mierā.