Ieraksts manā personiskajā Mi-datorā (saīsinājums no "MIC1062 pilsētas iedzīvotāja mobilā sakaru ierīce ar MIC korporācijas Lieldatoru, MIC sociālo portālu un ārējo tīklu") vēsta, ka esmu atzīta par derīgu 1 gada praksei Metropolē. Mani sūtīs uz Mediju centru. Interesanti, kāpēc tāda izvēle? Varēja, piemēram, sūtīt uz laboratorijām vai kādu no rūpnīcām. Laikam smadzenes ir saprātīgi devušas signālus, ka esmu radoša personība.
Vai reibstu aiz laimes tas nozīmē, ka man būs iespēja vērot Metropoles dzīvi, kā arī varbūt pat sākt veidot žurnālistes karjeru! Heidi, nesapriecājies par agru, norāju sevi. Nevar zināt, vai tevi maz laidīs pie reportāžu veidošanas. Varbūt šo gadu nāksies pavadīt, tupot pie datora un neizejot no telpām.
Metos uz pilsētas vilcienu. Tā steidzos, ka paskrienu garām Metropoles sargpostenim. Nākamajā brīdī galvā sāk dunēt zvani un sākas griezīgas sāpes. Ir iedarbojusies signalizācija bija jāatdod digitālās brilles. Velkos pie posteņa, lai izlabotu kļūdu un beidzot varētu iekāpt vilcienā.
Braucot vilcienā, ar Mi-datora starpniecību paspēju sazināties ar visiem klasesbiedriem, lai paziņotu priecīgo vēsti. Sarunājam virtuālo ballīti šovakar četros. Tā ir lētāk nekā tusēties klātienē. Jā, mūsu atpalikušajos ārpilsētas kvartālos tāds arhaisms kā klātienes tikšanās ir saglabājušās, kaut kā nevaram no tā atradināties. Es domāju, ka tad, kad uzlabosies Lieldatora tīkla pārklājuma kvalitāte, arī mēs pilnībā pāriesim uz virtuālajām ballītēm. Lai gan, manuprāt, tikties ar draugiem klātienē ir interesantāk, bet ko lai dara arī vilciens maksā naudu, tāpēc jāizvēlas ballītes MIC portālā. Galu galā tas nav nekas nosodāms. Arī Metropolē tagad modē esot rīkot virtuālās tikšanās MIC portālā: salūdz viesus, izvēlies telpu noformējumu, un lūgtum ballīte ir sākusies! Protams, tas neattiecas uz pasākumiem Trejkrāsu Torņos tie notiek klātienē, greznība ir īsta, un tas ir visu metropoliešu sapnis.
Pārējiem jāgaida sava kārta uz Praksi nākamajā sasaukumā pēc pusgada. Ak jā, svarīga detaļa jāuzvelk termokombinezons. Ja nu, izkāpjot no vilciena, sākas skābes lietus?
Lēni dodos pa mūsu šķērsieliņas gājēju daļu. Par šķērsielu to dēvē veca ieraduma dēļ, precīzāk būtu teikt, ka esmu tunelī. Ēku sienas, ielu malas un ielas griesti ir skopi izrotāti krāsainām gaismām tās palīdz orientēties mūžīgajā pustumsā. Celiņi ir no metāla, vietām sarūsējuši. Šur tur grīdā jau redzami nelieli caurumi. Tiem pieplokot, varu saskatīt 4A līmeņa ielu.
Ir vietas, kuras neaizsedz augšējo kvartālu gājēju, pilsētas vilcienu un privātauto trases. Šajās vietās var nedaudz redzēt debesu zilumu. Ja mums būtu vairāk naudas vai mūsu ģimene laimētu sociālajā loterijā, mēs varētu pārvākties uz labāku kvartālu. Ceru, ka nākamgad es atradīšu ātrāku veidu, kā to paveikt.
Tunelis ar zaļām gaismām pa labi, tunelis ar dzeltenām gaismām, un, lūk, jau esmu mājās. Veru čīkstošās durvis un nokļūstu mājīgajos 10x10 metru lielajos apartamentos.
Tētis sēž un skatās tukšumā. Pamanu, ka pie viņa deniņiem pielikta mirgojoša monētas lieluma plāksnīte. Skaidrs, tātad skatās virtuālo televīziju, kuru projicē tikai viņam, lai netraucētu apkārtējos.
Paskatos uz logu. Logs kā logs tāds, kādi bijuši visās mājās uz Zemes jau simtiem gadu. Zemākajos līmeņos, ari mūsu dzīvoklī, loga vietā ir digitālais ekrāns, kurā vari pasūtīt tādu ainavu, kādu vēlies. Es savā istabā parasti izvēlos zaļa parka ainavu.
Ja kāds mēģinātu mūsu dzīvoklī izcirst īstu logu, skatam pavērtos tērauda siena otrā pusē ir pilsētas vilciena līnijas tunelis. Tehnoloģijas nodrošina, ka mēs to nedzirdam, bet reizēm nakts stundās, kad ir nosacīti klusāks (pilsēta nekad neguļ!), jūtu tikko samanāmu vibrāciju, kad zeltainais putns traucas garām.
Svaigu gaisu nodrošina ventilācijas sistēma. Oficiālās ziņas vēsta, ka īstu svaigu gaisu mums piegādā no augstākajiem līmeņiem. Zinātāji mēdz sačukstēties, ka gaisu sūknējot tepat, piemēram, no vilciena tuneļa, uzlabojot to dažādos filtros un pievienojot tam meža vai okeāna smaržu.
Pa šauro gaitenīti nokļūstu līdz savas istabas ieejas lūkai. Pēc manas kategoriskas prasības istaba ir iekārtota 21. gadsimta sākuma retrostilā iekārtošanās laikā biju aizrāvusies ar dizaina vēsturi.
Uz viena no galdiem stāv manas dizaina kolekcijas lepnums iepriekšējo gadsimtu mijas Apple portatīvais dators, kura ekrānā iemontēju īstu spoguli un kuram ir saglabājušies gandrīz visi klaviatūras taustiņi. Nopirku sastāvdaļas krāmu tirgū, un viens divi gatavs.
Ieeju virtuves stūrītī. Mamma gatavo lietošanai vakariņas īstu ēdienu mēs nevaram atļauties, tāpēc redzu parastos sintētiskās pārtikas kubiņus. Iedomājos, ka nebūšu mājās veselu gadu, nu labi, varbūt kādreiz atļaus atbraukt ciemos.
Par sevi es neuztraucos, man jau no rītdienas sāksies interesanta un aizraujoša dzīve. Vecāku žēl, viņi pārdzīvo.
Spēlējos ar biešu zupas koncentrāta kubiņu un tēloti nevērīgi saku:
- Mamm, ja jūs negribat, es taču varu rit neiet.
- Nē, ko tu! Tāda iespēja gadās tikai reizi mūžā. Tu redzēsi un piedzīvosi daudz ko interesantu, par ko mēs varam tikai sapņot.
- Protams, ir pēdējais laiks personiski pārliecināties, ka Metropole ir viens īsts caurums! kā tad, tas ir tētis. Šo tekstu es jau zinu no galvas.
- Tēti, kā tā var izrunāties bērna klātbūtnē! mamma ir sašutusi. Ari šo es zinu no galvas. Tūlīt sāksies ierastā izskaidrošanās par to, kādus tematus drīkst un kādus nedrīkst apspriest, man dzirdot.
Mans tētis ienīst pilsētu. Apgalvo, ka cilvēki esot radīti brīvai dzīvei, nevis verdzībai pilsētā un neesot jēgas cīnīties par dzīvi augstākā kvartālā. "Zelta krātiņš" tā tētis to sauc. Viņš un mamma krāj naudu, lai mēs varētu samaksāt parādus un pārcelties uz dzīvi Mežonīgajā ielejā. Mežonīgajā ielejā viss ir primitīvi. Nav tik daudz laika izklaidēm, jo dzīve nav digitalizēta un visi strādā. Mēs te ārpus Meto") ropoles arī strādājam, bet Mežonīgajā ielejā it kā strādājot ^ ar prieku un varot pat izvēlēties nodarbošanos. Turklāt tur plaukst īpatnēja kultūras dzīve virtuālās izklaides nav lielā cieņā, bet darbojas teātris, notiek koncerti, pastāv dažādi hobiju pulciņi. Noņemas ar enerģijām, meditē. (Nezinu, kāda jēga minūtēm un stundām sēdēt aizvērtām acīm vai blenzt vienā punktā!) Kontaktējas ar dzīvo dabu, tur mājdzīvniekus. Okei, es vēl saprastu kādu istabas augu podiņā, ja nu ir vēlme pēc eksotiska hobija, bet turēt mājās suni un kā to… laikam kaķi? Piedodiet man, tas teju divdesmit otrajā gadsimtā ir barbarisms. Kaut kādi dīvaiņi. Metropolē par viņiem smejas.
Bet es tomēr domāju, ka dzīvot zelta krātiņā jebkurā gadījumā ir labāk nekā mitināties tādā bleķa būri, kādā mēs dzīvojam tagad. Un nudien neesmu pārliecināta, vai vēlos atteikties no pilsētas komforta. Esmu apņēmusies rītdienas iespēju izmantot pēc pilnas programmas, lai
dabūtu mūs laukā no šejienes tad varbūt vecāki atteiksies no domas par pārcelšanos prom no pilsētas.
Dodos uz savu istabu, izvelku somu.
No iedzīves man neko lielu nevajadzēs.
Praksē esošajiem nodrošina visu formas tērpus, kabatas naudu, kopmītnes un pat jaunākā modeļa Mi-datoru. Jāpaņem retrolietu kolekcija, lai man būtu kas īpašs, ar ko izcelties.