Viņi neko nerunā. Tikai sēž un vēro pilsētas tumšo, bezveidīgo panorāmu. Jennas vaigs liegi balstās pret Mika spēcīgo plecu līdz sāpēm pazīstamajā sniegbaltajā kreklā. Mika iedegušās rokas maigi aptver Jennas ideālo augumu. Viņi pat ir sadevušies rokās. Mika roka glāsta Jennas pirkstus un vairāku tūkstošu dolāru vērto mēnesakmentiņu rokassprādzi.
Mans Mi-dators uzstājīgi rāda pārtērēto laiku. Minūte. Divas. Šie nekustas. Es arī ne.
Piecas minūtes. Heidi, jābēg! Jābēg, ko kājas nes!
Pieturoties pie sienas, kaut kā uzslejos kājās. Tās ļogās manos smalkajos smailpapēžu zābakos. Šķiet, ka izšķīdīšu un iešu bojā tepat uz Mediju centra halles mozaīku grīdas. Lai gan man ir vienalga. Manas dzīves jēga nupat kā ir beigusies.
Par vēlu. Dzirdu Patruļas vienādos, noteiktos, dobjos soļus. Patruļa mani ir ieraudzījusi. Nē, jāmēģina bēgt! Drudžaini ieslēdzos Metropolē. Zibsnis. Ieskrienu atpakaļ bārā, lai būtu cilvēkos. Ja viņi mani nepamanīja tukšajā gaitenī, te neatradīs ne tik.
Drebošām rokām man izdodas nospiest kafijas kokteiļa pasūtījumu. Apzinos, ka uz mani skatās puse bāra. Ko viņi grib? Ak jā, man mugurā ir čūskādas tērps, un cilvēku skatus pievelk zeltainās matu krēpes. Kāda jēga no mana satriecošā izskata, ja Miks mii citu! Piesēžos uz bāra krēsla. Veikli jāsagādā sev kompānija, lai izskatās, ka sēžu šeit jau stundām ilgi. Pametu skatu apkārt kandidātu ir pietiekami, bet vai tas mani glābs?
Ja nu Patruļai vienmēr ir bijusi iespēja izsekot eho un tās drošās septiņas minūtes ir pasakas? Ja nu es te mierīgi sēžu, bet viņi nesteidzas, jo precīzi zina, ka pārkāpēja esmu es, un lēni, nenovēršami seko man?
Nē, jābēg tālāk! Skrienu cauri hallei, uzgrūžos Betai. Beta cieši ielūkojas man sejā.
- Heidi, kas noticis?
-Beta Jenna un Miks… Teikuma beigas pazūd manā piepeši aizlūzušajā balsī.
- Viņi tev ko teica? Heidi? Runā ar mani!
Brīdi mēmi vēroju tukšumu, tad atceros. Salecos.
- Beta, man jābēg, man dzenas pakaļ Patruļa!
- Patruļa? Kas notika?
- Palīdzi man!
- Skrienam!
Beta sagrābj mani aiz elkoņa, un mēs, izgrūstot apkārtējos, metamies ārā no halles. Ak tu negals, nodomāju, atkal pamanot, ka mums seko Jo-Jo. Kāpēc viņš vienmēr ierodas nepiemērotā brīdī?
- Meitenes, no kā bēgam?
- Pazūdi! iebrēcos. Smalkām manierēm pašlaik nav laika.
- Heidi dzenas pakaļ! elso Beta. Mums viņa kaut kur jānoslēpj!
- Patruļa, man seko Patruļa! panikā ievaimanājos, beidzot aptvērusi notiekošā briesmīgumu.
- Heidi, no Patruļas nevar noslēpties, Lieldators atradīs tevi visur. Lai ko tu izdarīji, prātīgāk ir padoties varas iestādēm, Jo-Jo pamanās moralizēt, skrienot mums līdzi.
Izskrienam vienā no vairākiem tūkstošiem Mediju Centra gaiteņu, kas paredzēti iešanai kājām. Lieki teikt, ka tie ir tukši, jo kājām neviens normāls pilsētnieks neiet.
Gaitenis ir pilnīgi balts, veidots no necaurspīdīgiem paneļiem ar sīku bišu šūnu rakstu. Tas stiepjas netverami tālu. Dobji klaudz mūsu skrējiena skaņas. Gaiss ir sauss, sterils. Krasa atšķirība no Metropoles datora uzburtās greznības. Paspēju nodomāt, ka droši vien realitātē šis gaitenis izskatās tikpat riebīgi kā pārējā pilsēta.
- Uz kurieni mēs vispār skrienam, kur atrodamies?
Lieldators pakalpīgi norāda:
"DIENVIDU APĻA GĀJĒJU GAITENIS NUMUR 3542. 2578 METRI VIRS JŪRAS LĪMEŅA. METROPOLES KVADRĀTS 20A-100778. NOSAUCIET GALAMĒRĶI NAVIGĀCIJAS SĀKŠANAI."
Laikam Lieldatorā tikuši iebaroti attiecīgi norādījumi, jo skatu pēkšņi aizsedz mirgojošs uzraksts, un ar savu digitālo redzi mēs vairs neredzam neko, tikai slīdošu uzrakstu:
"JUMS SEKO PATRUĻA. PALIECIET SAVĀS VIETĀS. NOGULIETIES AR SEJU PRET ZEMI, ROKAS AIZ GALVAS, UN GAIDIET TURPMĀKOS NORĀDĪJUMUS."
Pēc skaņām šķiet, ka Beta un Jo-Jo taustīdamies izpilda pavēli. Beta neredz, kur atrodos, tāpēc groza galvu un sauc tukšam gaisam:
- Heidi, paliec, kur esi! Sagaidi Patruļu reizē ar mums, tā būs labāk, bēgšana visu pasliktinās.
- Heidi, nedari muļķības, būs tikai sliktāk! arī Jo-Jo ir pievienojies saprāta balsij.
- Man vienalga! saucu tukšumā, kur, manuprāt, atrodas Beta, jo aiz burtiem neko neredzu. Miks ir kopā ar Jennu, nekam nav nozīmes. Beta, esmu eho, un esmu arī atkarīga no sellenna, mana dzīve tāpat ir sabojāta!
- Viņi tev piedos, tu redzēsi! Tikai nepadari visu vēl ļaunāku, dzirdu Jo-Jo balsi. Nūjā, Beta droši vien klusē, jo šokēta mēģina sagremot jaunumus par eho.
- Heidi, lūdzu, paliec!
Man ir tikai viena izeja, ja gribu bēgt tālāk. Slēdzis. Zibsnis. Esmu eho režīmā. Savādi, bet gaitenis izskatās tāpat kā iepriekš pazudis tikai mirgojošais uzraksts. Pietupstas pie Betas, lai ātri atvadītos:
- Beta, es pārslēdzos eho režīmā, Lieldators mani vairs nekontrolē un neredz. Es bēgšu tālāk!
- Uz kurieni, dumjā? Tev nav kur bēgt, vai tad nesaproti? Ir cerības paslēpties tikai ārpus Metropoles, bet līdz robežai ir kilometriem tālu! Kājām tu netiksi nekur.
- Es mēģināšu!
- Paliec!
-Nē!
Skrienu. Sellenns, kurš vēl arvien ir manā organismā, samazina paniku. Skatos uz sevi it kā no malas. Sellenns ir devis ari papildu dopingu, tāpēc nejūtu nogurumu. Ķermenim mehāniski kustoties, turpinu skriet.
Pēc krietnas pusstundas kaut kā tieku līdz gaitenim, kurā, cerams, varētu būt rezerves ārdurvis izejai no Mediju centra. Dīvaini, ka Patruļa man neseko. Viņiem nebūtu problēmu mani atrast pāris sekunžu laikā. Laikam esmu tik nenozīmīga, ka viņi pat nesteidzas. Varbūt aizgāja pusdienās un ķers mani pēc tam, sarkastiski nodomāju.
Vēl pēc četrdesmit minūtēm atsperu Mediju centra rezerves ārdurvis. Sejā iesitas pilsētas mākslīgais kondicionētā gaisa vējš. Es nespēju pakustēties. Nevaru. Man laikam ir halucinācijas. No sellenna?
Esmu reālajā režīmā. Man būtu jāredz ierastie grausti, reālā Metropole. Nespēkā atspiežos pret Mediju centra gludo spoguļsienu. Neticīgi pārvelku tai ar plaukstu tā atspoguļo gan manu izbrīnīto fizionomiju, gan pilsētu man aiz muguras.
Metropole ir tikpat gaiša un grezna kā arvien. Mirdzošais zirnekļtīkla kupols ir savā vietā. Akropoles un Mediju centru ēkas žilbina, spoguļojoties pilsētas nakts gaismās. Pilsētā ņirb ierastā dzīvība un greznība.
Vēl arvien stāvu kā nolēmēta. Kas te notiek?
Man garām šaujas vilcieni un individuālie vagoniņi. Retie garāmgājēji izbrīnīti atskatās. Viņi mani redz. Es neesmu eho režīmā?
Spiežu slēdzīti. Zibsnis. Pazīstamais Patruļas paziņojums. Atkal zibsnis. Greznā Metropole. Zibsnis. Patruļas paziņojums. Zibsnis. Metropole. Graustu kā nav, tā nav.
Noslīgstu zemē. Atspiežu galvu rokās, saraujos kamoliņā. Esmu apjukusi, un man ir bail no notiekošā. Jūtos gandrīz pateicīga, kad man blakus nolaižas Patruļas vagoniņš. Bez pretošanās kāpju iekšā.
X SEŠDESMIT ASTOTĀ DIENA
-Jūs esat sellenna narkobandas upuris. Ielaužoties Lieldatora sistēmā, viņi vispirms liek izvēlētajiem upuriem noticēt, ka Metropole, kurā mēs dzīvojam, ir ilūzija, bet īstā realitāte drupas un tumsa. Diemžēl pie Patruļas gandrīz neviens negriežas. Kad upuris tiek morāli sagrauts, viņu pieradina pie sellenna. Pēc tam tā sauktā eho brālība turas kopā un veido stabilu noieta tirgu.