Ir jauki beidzot satikt īstu cilvēku. Patruļas iecirknī mana piereģistrēšana un ievietošana uzgaidāmajā izolatorā bija pilnībā datorizēta. Pagāja vairākas stundas, kamēr sagaidīju rītu, pēc tam kamēr par mani atcerējās. Sellenna iedarbībā cieši aizmigu. Arī Miks un Jenna pašlaik šķiet tāls, nereāls sapnis, kas uz mani neattiecas. Jā, īstā elle sāksies pēc dažām stundām, kad iestāsies abstinences sindroms, bet ceru, ka Patruļas rīcībā ir kādi ārsti ar pretindi.
Sellenna notrulinātās smadzenes mēģina sagremot Patruļas darbinieka sniegto informāciju. No brīnumiem nespēju izteikt ne vārda.
Izstiepjos mīkstajā, ērtajā krēslā. Pirmo reizi kopš daudziem mēnešiem bez aizspriedumiem, ar baudu iedzeru tējas un skābekļa kokteiļa malku. Ari elpot ir kļuvis vieglāk, kopš zinu, ka mūžīgie putekļi bija datorilūzija.
-Jums obligāti jāiziet sellenna atkarības rehabilitācijas kurss. Protams, jums pienākas arī psihologa palīdzība. Bez maksas. Jūsu vecāki sāks sakaru seansu pēc stundas, lai nokārtotu visas formalitātes.
Vēroju patruļnieku. Nogurušais nenosakāmā vecuma ierēdnis strēbj savu kafiju. Spriežot pēc monotonā stāstiņa, viņam šis temats ir noriebies, esmu ne pirmais, ne pēdējais iedzīvotājs ar šādu problēmu.
- Lūdzu, ar pirkstu nospiedumiem apstipriniet dažas veidlapas.
- Bez vecākiem es nedrīkstu neko parakstīt, neesmu pilngadīga.
Patruļnieks paceļ acu skatu pret telpas ornamentētajiem griestiem. Esmu viņam patiesi apnikusi. Savādi, biju domājusi, ka šādos vērienīga nozieguma gadījumos ap cietušo rosās policistu, ārstu, juristu un radu bariņš, bet, izrādās, esmu parasta rutīnas epizode. Mazs starpgadījums lielajā Metropolē.
Par spīti prātu pārņēmušajam trulumam, tomēr degu ziņkārībā uzdot dažus jautājumus.
- Kāpēc par to nerunā publiski? Vai tad nav jābrīdina Metropoles iedzīvotāji un prakses audzēkņi, ka eksistē šādas bandas?
Ierēdnis smagi nopūšas.
- Cienījamā Heidi, es pasaukšu kādu, kas varēs jums pakavēt laiku un par to aprunāties. Atgriezīšos uz sakaru seansu ar jūsu vecākiem.
Aiz Patruļas ierēdņa nogurušās muguras aizveras durvis. Bezgala pārsteigta vēroju Jo-Jo lietišķi iekārtojamies aizgājušā patruļnieka vietā. Viņš tikai draudzīgi pasmaida.
- Sveika, Heidi.
- Tu… tu esi patruļnieks?
-Jā. Patruļas slepenais aģents.
- Sešpadsmit gadu vecumā?
- Īstenībā man ir divdesmit astoņi gadi. Ar gēnu inženieriju esmu padarīts jaunāks, lai iederētos Metropoles prakses jauniešu vidū.
- Tu man sekoji? Tu jau no paša sākuma zināji, ka esmu eho?
-Jā, todien es saskaitīju vismaz desmit cilvēkus, kurus inficēja ar datorvīrusu.
- Kā tu viņus pazini?
- Man ir trenēta acs, Jo-Jo smejas.
- Pagaidi… bet vai tad nebūtu vienkāršāk, ja tajā pašā dienā visiem Prakses hallē būtu pārraidīts paziņojums tā un tā, uzmanieties no narkodīleru bandas, pārslēgšanās uz graustu pilsētu ir lēts datortriks, ja nu kas ziņojiet policijai, bla bla bla, un tā tālāk? Visi būtu brīdināti un uzmanītos.
- Tas ir pilsētas lēmums, lai neizsauktu ažiotāžu. Tu taču zini, ka reāli Metropole ir digitalizēta, lielāko daļu darba padara datori. Metropoles iedzīvotāji nav pārāk noslogoti tāpēc gan tiek izdomāti nevajadzīgi, sīki darbiņi, gan darbojas milzīgā izklaides industrija, pat lielie Dziesmu svētki ir paredzēti, lai pasargātu pilsētniekus no garlaicības. Vari iedomāties, kas notiktu, ja garlaicības māktam pūlim pamestu šādu sensāciju?
- Bet, Jo-Jo, tā ir patiesības slēpšana.
- Heidi, ne mums par to spriest. Esmu Patruļas darbinieks, kurš uztur pilsētā kārtību. Pārāk daudz interesentu vēlētos dabūt Metropoles graustu datorprogrammu. Un nav garantijas, kā pilsētnieku psihe reaģētu uz šo programmu, ja mēs to padarītu visiem pieejamu virtuālajos spēļu salonos. Turklāt sellenna tirgotāji tik un tā izgudrotu jaunu metodi preces izplatīšanai, labāk cīnīties ar zināmu shēmu.
- Varbūt īstais iemesls ir tas, ka kāds Metropoles pilsētas domē saņem procentus no sellenna tirdzniecības?
- Heidi, to nevar pierādīt, tā pagaidām ir tikai hipotēze, Jo-Jo nedaudz saīgst.
Skaidrs, esmu trāpījusi sāpīgā vietā. Labi, man ir daudz citu problēmu, par ko uztraukties.
- Kā viņiem izdevās pārliecināt mani, ka reālā Metropole ir citāda?
- Prakses atklāšanas dienā tavā tuvumā bija bandas aģents. Izdevīgā brīdī viņš palaida inficēto datorprogrammu. Viņiem ir īpašas tālvadības pultis, kuras var nomaskēt par rotaslietu, Mi-datoru, kafijas krūzi. Notēmē uz upuri un cauri ir, nabags attopas graustu Metropolē. Nu, un klāt ir kāds ar narkobandu saistīts cilvēks, kurš uzmetas par draugu un palīgu un tad iebaro sellenna pirmo devu. Tad jau tālāk seko atkarība, lielākajai daļai diemžēl bez atgriešanās iespējām.
- Miks? uzdrošinos pajautāt. Labāk zināt patiesību, lai kāda tā būtu.
-Nē.
- Jenna?
-Nē.
- Kurš tad?
-Jāsavāc pierādījumi, tad varēsim pateikt precīzi, Jo-Jo izvairās. Patruļas slepenie aģenti var tikai reģistrēt gadījumus un mēģināt apcietināt narkoaģentus. Divus mēs todien dabūjām ciet.
- Nekā neredzēju.
- Tāpēc jau tā ir slepena operācija.
Atklāju, ka dievinu Jo-Jo smieklus. Agrāk man tie likās kā skuķa spiegšana, bet tagad man tie šķiet interesanti. Un viņa acu skats šķiet tik glāsmains un spēka pilns. Gandrīz tikpat pievilcīgs kā Mika.
- Kas būs ar Miku un Jennu?
- Ar viņiem tagad strādā. Jānoskaidro, vai viņi sadarbojās ar narkobandu vai bija tādi paši piemuļķotie kā tu.
- Bet pagaidi, viņi taču gadījās man tuvumā, kad es nokļuvu paralēlajā Metropolē, tad jau sanāk, ka viņi bija no bandas?
- Nezinu, Heidi, to vēl pārbauda. Bet izskatās, ka viņi iztraucēja īstajam aģentam. Tu taču pati lūdzi Mika palīdzību!
Domīgi veros griestos. Jā, izklausās loģiski.
Vēroju Jo-Jo. Nu kā es agrāk nepamanīju Jo-Jo spēcīgo raksturu un aso prātu? Viņam neapšaubāmi piemīt šīs īpašības, ja jau puisis strādā Patruļas slepenajā dienestā.
- Jo-Jo ir tavs īstais vārds?
- Un kā tev pašai šķiet?
-Nē.
- Šis ir tavs īstais izskats?
-Nē.
- Bet vārds? Negribi pateikt?
Jo-Jo smaida. Es reibstu no viņa! Jo-Jo nez kāpēc nolemj mainīt tematu.
- Zini, Heidi, īstenībā es pēc dienesta beigām vēlētos pazust no pilsētas.
- No Metropoles?
- Mani nevaldzina ne Metropole, ne pati pilsēta. Mūsu dzīve te ir bezjēdzīga. Visi izliekas, ka strādā, lai gan īstenībā visu padara datori. Mēs esam patērētāju sabiedrība. Mūsu dzīves mērķis ir izklaides, iepirkšanās un pārtika. Ak jā un vēlme pārcelties dzīvot uz labāku kvartālu, vislabāk Trejkrāsu Torņiem. Šeit visi tikai garlaikojas un patērē.
- Jo-Jo, tu pārspīlē, te ir lieliski.
- Ak tā? Nu pasaki, ar ko tu nodarbotos, ja nebūtu šīs ņemšanās ar eho ceļojumiem?
- E… nezinu… Gāju uz ballītēm… jā, es katru dienu satikos ar cilvēkiem! Un rakstīju emuārus, citi tos lasīja un komentēja! Es esmu Metropoles elites autoritāte!
- Labi, pieņemsim, ka rakstīšana ir labs laika kavēklis. Un darbs, ko tu saki par to? Cik vērtīgs bija darbs, ko tu dienu no dienas strādāji Mediju centrā?
- Kā, sašutusi saslejos. Protams, tas bija vērtīgs! Es strādāju pie pārraižu tekstiem un uzlaboju tos, un… sastomos, jo tiešām es tikai katru dienu atgremoju datora sastādītos teikumus, neko ģeniālu tā ari nepaveicu. Cerības uz slavenas žurnālistes karjeru tā ari nav piepildījušās.