Mika māte izturēja abus puscilvēku, pusdzīvnieku skatienus, lai gan jutās neomulīgi. Mika tēvs izslējās visā staltajā augumā un nostājās sievai priekšā.
- Cienītie kaimiņi, jūs aizmirsāt, ka jūsu dzīvnieku gēni mūs nebiedē, Mika tēvs ar izsmieklu paziņoja.
-Kaut kad es tikšu ar jums galā, sasodītie zemnieki! nošņācās Jennas māte.
- Šis ir jāizbeidz. Mūsu bērni vēlas būt kopā un ir laimīgi, tāpēc mums jābūt vismaz pieklājīgiem citam pret citu, Mika māte turpināja.
- Labi, lai viņi izrunājas, Jennas vecāki pēc īsas pauzes noskaldīja un graciozā, lunkanā kaķa gaitā karaliski pameta telpu.
Ierēdnis atviegloti nopūtās.
- Viņi traucēs Mikam un Jennai būt kopā, skumji secināja Mika māte.
- Jā. Nolāpītie snobi. Brīnums, ka viņi neiedomājas viņiem pieder ari gaiss Metropolē, Mika tēvs vārījās dusmās. Viņu ekskluzīvais stāvoklis ir tikai un vienīgi nejaušība īstajā laikā iegādātas īstās kompānijas akcijas! Un viņiem nekad nesamierināties ar to, ka kāds visu sasniedzis saviem spēkiem! Mīļā, mēs nepadosimies.
Signāllampiņa pie durvīm ziņo, ka tūlīt pēc manis ieradīsies. Priecājos, ka beidzot pametīšu šo no pirmā skata tik mājīgo istabiņu, kurā esmu aizvadījusi drausmīgākās dienas savā mūžā.
Karstuma vilnis pāršalc seju un ķermeni. Iespējams, tā jūtas tie, kurus ķer zibens spēriens. Nācējs, kas stāv uz sliekšņa, nav ne patruļnieks, ne Jo-Jo, pat ne Ludra un Lilli. Tas ir kas ļaunāks. Durvju ailā stāv Miks.
- Drīkst?
- Jā, nāc iekšā, mana balss ir tikpat aizlūzusi kā Mika.
Miks ienāk, un es noslīgstu tupus tepat uz grīdas. Līdz
krēslam aiziet nav spēka.
- Heidi, tev slikti? Palīdzēt?
- Ha. Liels paldies. Vienreiz tu man jau palīdzēji kaut kad pagājušajā gadsimtā plašajā Metropoles hallē. Pirmajā prakses dienā, kad es, pārbiedēta un vāja, meklēju atbalstu.
-Nē.
Vēroju Miku. Tikpat svaigs un spēka pilns kā allaž. Nu protams, rūgti nodomāju pie sevis, tas laikam mīlestības nopelns. Viņš ir atguvis savu lielo mīlu, ideālo Jennu. Es kā nekvalitatīvs pirkums tieku atlikta atpakaļ veikala plauktā. Šī laikam būs pieklājības un sirdsapziņas attīrīšanas vizīte. Klusēju. Nesākšu runāt pirmā. Bet varbūt tieši šī saruna varētu svaru kausus nosvērt atpakaļ par labu man?
Gaidu pilna ielūkojos Mika sejā. Meklēju tur kaut ko, kas dotu jelkādu cerību. Kas pateiktu man priekšā pareizos vārdus, pareizo izturēšanos, kas parādīs man ceļu uz Mika sirdi.
Novēršos. Tur nav nekā man domāta. Tikai un vienīgi nožēla. Nē, tā pat nav nožēla, bet drīzāk atvieglojums.
- Heidi, piedod! Man vajadzēja visu izstāstīt uzreiz.
- Bet neizstāstīji, vai ne?
- Es aizrāvos ar tevi. Tu biji tik… tik enerģiska un dzīvespriecīga, un es biju vientuļš. Man bija vajadzīgs kāds tuvs draugs.
Uz bridi jūtos aizkustināta, tad iedomājos par savu situāciju. Visi ir laimējuši, izņemot mani.
- Tu man meloji! Vai tu vispār saproti, kā es jūtos?
- Saprotu, Heidi, un ļoti nožēloju.
- Nē, tu nesaproti! Man tikai vajadzēja zināt patiesību, neko citu! Jūs ar Jennu ļāvāt man izgāzties daudzu mēnešu garumā! Kāpēc tu staigāji kopā ar mani pa Metropoles saviesīgajiem pasākumiem, ja zināji, ka mūsu attiecības nav īstas? Kāpēc tu ļāvi tam notikt? Es esmu apkaunota, tu saproti? Tu saproti, kas rītdien būs visos medijos? Labi, par tevi neko rakstīt nedrīkst, bet uz mani šie ierobežojumi neattiecas, un es jau rīt būšu visas Metropoles apsmiekls!
- Nebūsi. Es sarunāju ar saviem vecākiem, mans tēvs parūpēsies, lai par mums neko nerakstītu.
- Neticu! Un tavi vecāki viņi ari izlikās?
-Nē.
-Jūs abi ar Jennu par mani gardi izsmējāties, vai ne tā?
- Nē, tas tā nav. Jennai ari ir ļoti žēl.
Man trūkst vārdu no niknuma un naida. Protams, atkal Jenna no saviem labdarības augstumiem. Un Miks. Un es šiem pa kājām kā niecīgs blakusapstāklis.
Ak nē! Nē, nē! Durvis stāv Jenna. Acīs asaras. Laikam no prieka, ka tikusi no manis vaļā, paspēju sarkastiski nodomāt.
- Heidi, piedod man! Redzu, cik grūti ideālajai un pareizajai Jennai izteikt šos vārdus. Bet tie mani neaizkustina.
- Kāpēc tu atnāci? Papriecāties par mani? Tas ir zemiski, vismaz to tu varēji man aiztaupīt! Jā, jūs nudien esat viens otra cienīgi!
- Heidi, es nožēloju.
- Lieciet mani mierā, skaidrs? Kas man tiek no jūsu nožēlas? Es jūs izglābu! Es atteicos pret jums liecināt, bet tas nebija jūsu dēļ! Tas bija manis pašas dēļ! Jo jūs neesat pelnījuši neko! Tagad jau kliedzu.
- Mēs zinām, ko tu izdarīji mūsu labā, Heidi. Man nav vārdu, lai tev pateiktos. Un es izdarītu visu, kas manos spēkos, lai padarītu notikušo par nebijušu. Jennas acis ir lielas, lielas. Redzu, ka viņa runā patiesību, bet man nav spēka par to domāt.
- Heidi! Miks mēģina man tuvoties.
- Prom, vācieties abi prom! Ceru, ka nekad jūs abus neredzēšu! Vairs nevaldu pār sevi.
Iekritu gultā un beidzot raudu. Asaras ir atnākušas ar dažu dienu nokavēšanos. Raudu skaļi, laikam arī balsī vaimanāju. Saraujos kamoliņā maza, maza. Manis nav, es neeksistēju, man viss vienalga. Jo Miks mani nemīl. Un es tā ari nepaspēju viņam izstāstīt par to maigumu, ko jutu. To, kā mīlēju viņa aizrautību un spēku.
Nepamanu, pa kuru laiku Miks un Jenna ir izgājuši. Ir klusi ieradies doktors Lilli, lai nomierinātu mani ar injekciju. Jūtu, kā viņš nopūšas, viegli noglāsta man pieri un gādīgi uzsedz segu. Pazūdu bezsapņu miegā.
Miks sadrūmis sēdēja gaitenī un nereaģēja, dzirdot tuvojamies Jennas soļus. Abi klusējot palūkojās viens uz otru.
- Kā tev šķiet, vai viņa mums kādreiz piedos? Jenna pavaicāja.
- Nezinu. Man liekas, ne, atteica Miks, mēģinot aizmirsties datorspēlē.
- Es parunāju ar vecākiem viņi izgādās Heidi labu darbu. Abām arBetu.
- Ar to mēs neatpirksimies.
- Neviens nezinās, ka piedāvājums nāk no mums.
- Domā, tas kaut ko dos?
-Nē.
- Ko lai tagad darām?
- Nezinu. Neko.
- Mēs vismaz esam viens otram.
- Jā. Tikai par to samaksāja kāds cits, ne mēs.
- Es noteikti mēģināšu ar viņu parunāt. Parunāt, līdz viņa sapratīs.
- Es arī.
- Tavi vecāki ļaus mums satikties? Miks pēc īsas pauzes apvaicājās.
- Pagaidām neko neteica.
- Tu taču zini, ka tas ir tikai pagaidām. Mūs nekad neliks mierā.
- Varbūt bēgam uz Mežonīgo ieleju? Jenna negaidīti pagriezās, garajiem matiem nošalcot.
- Mēs netiksim pat līdz vilcienam, tici man,-Miks pavīpsnāja.
Jenna neizpratnē pavērās puisī. Miks un sabijies? Miks
uztvēra vaicājošo skatienu un izteiksmīgi pamāja visapkārt.
Jennai aizrāvās elpa, viņa saprata. Protams! Metropolē taču visur bija acis un ausis, salīdzinoši droši varēja justies tikai eho klejojumos, bet ar tiem nu ir cauri.
- Es jau tikai skaļi domāju, protams, muļķīga ideja. Iedomājies, ko teiks mūsu vecāki, viņi noteikti būs pret! Sagaidīsim pilngadību, un tad jau redzēs. Jenna centās runāt gana pārliecinoši.
-Jā. Bet man nebūtu nekas pretī doties kādā ekskursijā uz 1A līmeni, lai saprastu, ka Metropole ir labākā vieta pasaulē! Miks smejošām acīm īpaši skaļi un saprotami teica.
Jenna apspieda spurdzienu, iedomājoties, cik apmierināti jūtas Lilli un Ludra, pašlaik klausoties, kā Miks un Jenna nostājas uz pareizā ceļa.