- Jā, mums ar tevi veicies, ka varam dzīvot Metropoles labākajā kvartālā un bez maksas dabūt iepirkšanās prognozes! Cik labi, ka pilsētas vadība mums ir piedevusi mūsu kļūdas! Jenna gavilēja.
- Jenna, es nevaru iedomāties savu dzīvi ārpus Trejkrāsu Torņiem un bez darba Prakses centrā! Lūk, to es saucu par izvēles brīvību! Miks smīnēdams nopietni ziņoja.
Abi ieturēja pauzi, pūloties apspiest smieklus, kuri nodotu viņu patiesās domas par Metropoles tikumiem.
- Tavs rehabilitācijas kurss sellenna atkarības ārstēšanai jau beidzās?
- Jā, diez cik patīkami nebija. Nekas, vismaz tas draņķis ir ārā no manis. Tajā brīdī kaut kā neaizdomājos par sekām, tagad tīri bail kļūst varēju taču pārdozēt un pārcelties uz tām klīnikām. Man rādīja video, tās tiešām pastāvot, Miks nodrebinājās.
- Nāc, Jenna izstiepa rokas. Pasēdi man blakus. Galvenais, ka esam izglābušies. Nerunāsim neko, vienkārši esi man blakus.
XIII SEPTIŅDESMIT CETURTĀ DIENA
- Ejam. Negribi beidzot pārģērbties? Beta sniedz man sainīti. Lai ari vēl arvien esmu šokā no piedzīvotā, mehāniski paņemu un automātiski atveru maisiņu. Ieraugu baltu kreklu, džinsus un kosmētikas komplektu.
Balts krekls un džinsi? Paldies liels! Atceros par Miku, un man kļūst nelabi.
- Met tos ārā, caur zobiem izgrūžu.
Beta mirkli pablenž uz mani, tad saprot, kas par lietu. Mika un Jennas aizkustinošais mllasstāsts tātad vairs nav noslēpums ari Betai.
Beidzot uzdrošinos īsi ieskatīties draudzenes acis. Tajās nav ne naida, ne nosodījuma, nekā no tā, ko es būtu pelnījusi. Betas acis mirguļo ierastais dzīvesprieks un enerģija. Beta mani izvilks no šīs bedres, es zinu. Viss būs tāpat kā toreiz, kad Beta un es bijām labākās draudzenes un mums nebija noslēpumu. Jūtos tā, it kā starp mums nebūtu bijis vairāku mēnešu atšķirtības.
- Nu, ko stāvam? Gribi atpakaļ pie Lilli un Ludras? Ejam!
- Beta…
-Ko?
- Miks… viņš jau aizgāja?
Beta saprot, ko es gribu teikt. Man nav jāturpina.
- Viņus jau izlaida. Romeo un Džuljeta aizgāja roku rokā. Neņem galvā. Kam tev vajadzīgs tas izlutinātais dīkdienis!
- Es gribu viņu atpakaļ.
- Manuprāt, tas ir bezcerīgi, bet var jau mēģināt, ja tas ļaus tev justies labāk, Beta palūkojas uz mani ar spožām, apaļām acīm. Man Betā visvairāk patīk viņas spējas nenorakt nevienu ideju, bet uzvesties tā, it kā itin viss pasaulē būtu iespējams.
- Varbūt kaut kā caur Kārlu?
- Nezinu gan, vai viņi komunicē. Varbūt uzraksti kādu aizskarošu un indīgu emuāru?
- Domā, viņš lasa?
- Ai nē, slikta ideja. Varbūt mēģini spēlēt uz viņa vainas apziņu?
- Es negribu, lai Miks mani žēlo!
- Labi, varbūt ietekmē viņu ar imidža maiņu? Jūs taču satiksieties kampaņas filmēšanā? Klau, varbūt abas pārkrāsojam matus? Tu gribēji tos zilos?
- Tu ko? Mežonīgu skatu paveros Betā. No atgādinājuma par Jennu man vārda tiešā nozīmē kļūst nelabi.
-Ā… okei, okei, tad salātzaļus. Novērtēju Betas pūles mūs sasmīdināt. Salātzaļā krāsa vienmēr ir bijusi Betas sapnis (tiesa, tikai tad, kad gēnu inženierija iekrāsos mūsu blāvo ādu vitālā šokolādes brūnā tonī), bet es šo krāsu nekad neesmu varējusi ciest.
-Jā, noteikti. Es ar savu bālo ģīmi un zaļiem matiem. Metropoles skaistuma ideāls.
- Klau, kas tur īsti bija ar eho un Miku? Stāsti no pirmās minūtes.
Sāku savu episko stāstu. Tā kā runāju ar Betu, protams, saruna bieži aizklīst no stāstījuma temata, lai izmestu loku ap tādām būtiskām niansēm kā "man likās, ka viņš…", "ja nu viņš būtu nevis… bet…", "bet atceries, kā toreiz viņš…", "domā, es varētu …".
PILSĒTA MIC1062, 24A, 2095. GADA 17. MARTS. 21:00
Vilciens ir pievedis mūs pie kopmītnes telpām. Kāpjam ārā. Stacija ir gleznainā vietā, un terase ļauj novērtēt gan pilsētas, gan to nosedzošā kupola bezgalību.
Garāmejošajai meitenei ir tirkīzzili mati, sapīti desmitos bizīšu un sasprausti ar mēnesakmentiņu. Sajūtu gandrīz fiziskas sāpes, tos ieraugot. Mans Miks! Mans Miks tagad ir kopā ar Jennu. Acu priekšā ataust toreiz gaitenī redzētā aina. Šķiet, ka to redzēju sen, sen. Bet sāp tāpat kā pirmajās sekundēs. Es nekad vairs nejutīšu Mika rokas ap saviem pleciem, nevarēšu atglaust viņa matus no pieres, lai ielūkotos acīs. To tagad darīs Jenna. Pasaule apstājas, acīs satumst.
- Heidi, ejam!
- Es gribu viņiem atriebties. Man to vajadzēja izdarit, kad bija iespēja.
- Tev tas ir vajadzīgs?
-Jā… Nē.
- Okei apsoli, ka aizmirsīsi viņus līdz rītdienai, un tad skatīsimies tālāk. Palūk, digitālais zvaigžņu lietus! Vēlies kaut ko, tas piepildīsies!
Atgāžam galvas. Tāpat kā pirms simtiem un tūkstošiem gadu, laiks turpina savu ritējumu. Tāpat kā pirms simtiem gadu, par spīti zinātnes un tehnikas progresam, cilvēki vēlas sapratni un mīlestību un nez kāpēc tic, ka sapņa paziņošana krītošajai zvaigznei to piepildīs. Vai, cik poētiska doma, to es noteikti ierakstīšu emuārā. Ieslēdzu Mi-datoru.
- Pierakstīsi vēlēšanos?
- Nē, man ienāca prātā jauns emuārs, gribu pierakstīt.
- Tu tak nesūtīsi Mikam riebīgas lamas?
-Nē.
- Vai vēstuli Jennai?
-Nē.
- Vai ziņojumu Jo-Jo, ka mainīsi liecību?
- Nē, par ko tu mani uzskati?
Kaut ko atceros, nosarkstu un nomurminu kaut ko nesaprotamu. Tad saņemos un kā nebūt izspiežu:
- Piedod, es toreiz uzvedos pilnīgi stulbi. Nezinu, kas man bija uznācis.
- Es tak saprotu. No sellenna kurš katrs nojūgtos!
Sakožu zobus. Beta ir tik uzticama, ka nespēj iedomāties manas nodevības patiesos iemeslus. To, ka es biju gatava iemainīt viņu pret augstdzimušajiem Metropoles draugiem. Ka Beta pēkšņi vairs nebija man pietiekami laba. Pati sev riebjos. Īstenībā es pati vien biju pelnījusi šo epopeju ar Miku un Jennu. Pasaulē viss iekārtots taisnīgi sliktiem darbiem seko taisnīga atmaksa. Es atteicos no Betas un, lūdzu, Miks atteicās no manis. Viss ir līdzsvarā.
- Zini, tu esi īsta varone, ka nepiekriti melot. Man Jo-Jo visu izstāstīja! Es viņam palūdzu, lai noteikti pastāsta to Mikam un ari Jennai, Beta pārtrauc klusumu.
- Es pati biju to pelnījusi. Tā safanojos par dzīvi smalkajās aprindās, ka aizmirsu Mikam pajautāt, vai vispār viņam kaut ko nozīmēju. Vajadzēja klausīt tevi.
- Nu, bet vai tad gozēšanās smalkajās aprindās bija kas slikts? Kurš parastais mirstīgais tiek iekšā Trejkrāsu Torņu ballītē? Un tagad vēl tāds stāsts! Tagad varēsi nopelnīt skanošo ar savas drāmas aprakstu, Beta velk mani uz zoba un mēģina rast ko pozitīvu ne pārāk iepriecinošajā situācijā.
- Diez vai. Ne Mika, ne Jennas vecāki nepieļaus, ka kāds uzraksta par viņu bērniņiem ko neglaimojošu.
- Raksti anonīmi, tur neviens nevarēs piesieties. Jā, tiešām, Beta iedegas, uzraksti grāmatu! Tāds sižets! Metropoles cilvēki tak nojautīs, par ko ir stāsts, tas būs bestsellers!
- Padomāšu.
- Nedomā, bet raksti! Ir vispārzināms, ka rakstīšana palīdz atbrīvoties no mokošām domām.
- Es nezinu, vai vērts pasaulei atzīties, ka biju tāda muļķe. Iedomājies, Miks pat nebija mani noskūpstījis, bet es jau sadomājos…