- Tev jau nav viss jāpārstāsta burtiski. Tavā e-romānā Miks tev būs atzinies mīlestībā un jūs BŪSIET bučojušies, piemēram, Ludras kundzes kabinetā, Beta smejas.
Es ari, jo nevar nesmieties, iedomājoties Ludras ģīmi, pieķerot mūs dubultā noziegumā: a) intīmā saskarsmē starp personām, kas nav sasniegušas 19 gadu vecumu, un b) svētākajā Metropoles vietā Ludras kabinetā. Jā, šo varētu smieklīgi aprakstīt.
Pārdomāju Betas ideju, un tā man patīk arvien labāk. Kad gribēsies pavadīt kārtējo nakti raudot, labāk celšos augšā un rakstīšu.
- Iedomājies, varēsi uzrakstīt, ka Mikam, piemēram, ir bail no pelēm un viņš spiegdams ģībst, par tām iedomājoties, Beta uzjautrinās.
- Un ka Jennai ir baismīgs noslēpums viņai vislabāk garšo ķiploku grauzdiņi ar alus kokteili un ceptām seijo pupiņām, papildinu.
Beta mani bridi vēro.
- Heidi… tu viņiem piedosi?
- Nezinu. Pašlaik grūti tam noticēt.
- Bet vēlāk?
- Nezinu. Ja godīgi, viņi jau nebija vainīgi, ka bija iemīlējušies. Man visvairāk žēl, ka Miks neko tādu nejuta pret mani.
-Jā… Beta nopūšas. Te pat viņai nav, ko teikt.
- Nu es katrā ziņā mēģināšu. Bet nesolu, ka tas notiks jau rīt vai parīt.
- Malacis! Citādi aizvainojums saēdīs dvēseli.
Metropole ir praktiska pilsēta, par smalkajām enerģijām un garīgiem jautājumiem te smīkņā. Tomēr daži cilvēki par to slepeni interesējas, lasa un pat praktizē meditāciju. Tātad arī Beta ir paspējusi izglītoties. Tāpat kā Jenna. Man kļūst savādi. Varbūt nevis viņas, bet es esmu atpalikusi? Nudien, jāpalūdz Betai kāda no tām e-grāmatām varbūt tajās rakstītais palīdzēs man tikt galā ar trulo sāpi dvēselē. Metropolieši uzskata, ka dvēseles nav. Mēs ar Betu gan domājam, ka ir.
Beta vēro kupola jumu.
- Re, kur atkal zvaigzne aizlidoja.
- Bet šī te būs manējā, ar manu vēlēšanos.
- Par e-romānu divdesmit miljonu tirāžā? Nosaukums "Aizliegtā mīla Metropolē"!
- Izbeidz!
- Tu pirmā sāki. Un vispār netraucē man skaitīt zvaigznes.
- Es jau nesaprotu, kāpēc tu neskaiti. Tikai mani traucē. Bez datora mācēsi saskaitīt?
- Nē, es bez datora māku skaitīt tikai līdz divi. Apstājamies, lai kārtīgi izsmietos. Jūtos kā nometusi
smagu nastu. Mika nodevība, Jennas nodevība, manis pašas nodevība visas ir kļuvušas mazas un nenozīmīgas. Beta man ir piedevusi. Un es atkal varu būt pati. Pēc krietnas pauzes dodamies tālāk. Manā istabiņā dzeram skābekļa kokteiļus citu pēc cita un runājamies līdz diviem naktī. Ar vecākiem es runāšu rīt.
XIV SEPTIŅDESMIT PIEKTĀ DIENA
Iedzeršu īstas kafijas kokteili. Skumji pasmīnu atgriežoties istabā, manā istabā, abas ar Betu diezgan šokētas konstatējām, ka Jennas un Mika vecāki mani apbēruši ar dāvanām. Prasts gājiens no viņu puses, tomēr mēs neiebilstam. Beta pēc stundas laimīga izgāja no manas istabas, dižodamās ar pēdējā modeļa mēnesakmentiņu rokassprādzi. Es no tās atteicos paši saprotat, ko man tā atgādina.
Kas tas? Izsaukums no Betas? Mēs taču tikai nupat kā šķīrāmies. Atveru durvis. Saprotu, ka kaut kas ir noticis.
- Heidi! Tas nevar būt! Tev meloja! Mums meloja!
- Kas? Kad meloja? Uztraukusies pētu Betas kvēlojošo seju.
- Tu saproti, kas notiek?! Beta ir sagrābusi mani aiz rokas.
Nē, es neko nesaprotu un ceru, ka Beta izskaidros savu dīvaino uzvedību.
- Vai nu īstā Metropole ir graustu pilsēta, vai arī mēs visi, visa Metropole esam inficēti!
Brīnos un nespēju izteikt ne vārda.
- Heidi, padomā pati! Beta pāriet uz dramatiskiem čukstiem. Kad jūs esat eho režīmā, pārējie Metropoles ļaudis jūs neredz! Saproti neredz! Jautājums kāpēc?!
Nu arī man sāk aust gaisma. Tad jau… tad jau…
- Pagaidi… jā! Ārprāts! Tad jau visa pilsēta ir inficēta ar datorvīrusu! Tas stāsts par bandu, kura aplipina izvēlētos iedzīvotājus ar datorvīrusu, ir pasakas! Mēs jau esam inficēti! Ja mēs nevaram redzēt eho, tātad tā ir optiska ilūzija, kuru rada programma mūsu lēcās un brillēs! esmu tikpat uztraukusies kā Beta. Un man ir neomulīgi, saķeru draudzeni aiz rokas.
- Vai arī ir otrs izskaidrojums, Beta noslēpumaini pamāj; jau tā apaļās acis nu ir divtik milzīgas. Reālā Metropole ir grausti, un mēs visi dzīvojam virtuālajā ilūzijā. Tādā gadījumā eho klejojumi ir patiesība, paralēlā Metropole ir īsta.
Man noreibst galva. Tad atceros, kur mēs esam.
- Kuš! Te taču noklausās!
- Domā, neviens neko nenojauš? Es domāju, ka pilsētas vadība ir lietas kursā! Beta dveš. Vai arī kādam jāpastāsta! Izsaucam Jo-Jo? Varbūt tomēr aprunājamies ar Miku un Jennu? Viņi noteikti varēs kaut ko izzināt no saviem vecākiem! Un Karls, man nekavējoties jārunā ar Kārlu! Beta tveras pie sava Mi-datora, tik tikko paspēju viņu apturēt.
- Trakā, ir trīs naktī!
Abas kā pieredzējušas sazvērnieces sadodamies rokās un apsēžamies uz ērtā dīvāna, lai čukstus vēlreiz apspriestu šo eho padarīšanu nu jau no pavisam cita skatpunkta. Beidzot Beta atlūst turpat uz mana dīvāna. Uzsedzu viņai segu.
Jādodas gulēt, jāpaguļ vismaz dažas stundas. Nevaru aizmigt. Betas atklātais jautājums urda manu prātu, pārdzīvojumi ar Miku un Jennu aizvirzījušies otrā plānā. Ir radies kas cits, par ko domāt, un mana bezjēdzīgā eksistence Metropolē ir ieguvusi jaunu saturu, jo ir atkal kaut kas, kas jānoskaidro un jāizzina. Klaiņoju pa saviem apartamentiem, pilna domu.
Jāguļ. Tomēr nē, vēl kas jāizdara. Paņemu vecmodīgo planšetdatoru un atveru jaunu formu. Visi lielie rakstnieki ir bijuši konservatīvi piemēram, esot bijuši tādi, kuri izmantoja rakstāmmašīnas arī laikmetā, kad jau bija izgudroti datori. Un ari es izmantošu novecojušu, bet stilīgu ierīci. Varbūt kļūšu ar to slavena.
Mazliet padomāju. Domīgi iemalkoju kokteili. Ar ko sākt? Kas pirmais ienāk prātā? Sāku rakstīt.
"…No 23A kvartāla paveras bezgalīgas pilsētas panorāma. Debesskrāpji un satiksmes pārvadi zaigo gandrīz caurspīdīgi, savijas neiedomājamās formās un izskatās viegli kā zirnekļa tīmeklis…"
Šķiet, ka vārdi ekrānā virknējas ātrāk par manām domām. Ļauju tiem rasties no zila gaisa. Jūtu, kā pēdējo dienu izmisumu pārņem citas sajūtas. Tāda kā cerība. Un izziņas alkas. Manai sašķīdušajai pasaulei atkal rodas forma un saturs.
Viss būs kārtībā. Es izturēšu.