Patruļas kolosāli jaudīgajā datorsistēmā tika reģistrēta sarakste un sarunas MIC portālā un ārējā tīklā. Šķietami nesakarīgā informācijas plūsma atšifrētā veidā bija projicēta Patruļas dienestu atbildīgo darbinieku failos turpmākai rīcībai.
Aģents A5-24, saņēmis ziņojumu, piegāja pie loga un ilgi vēroja pilsētas panorāmu zem kupola. Pie viņa pleca pieglaudās slaida, ar ēterisku skaistumu apveltīta sieviete skumjām acīm.
- Kad tev jāiet?
- Šovakar, mīļā. Bet mēs varēsim šifrēti sarakstīties.
- Vai es tevi pazīšu jaunajā veidolā?
- Nē, aģents īsi iesmējās.
- Varbūt kādu mājienu?Kāds būs tavs dzimums, vecums? Dzīvesvieta? Tad es iešu uz turieni, lai vismaz iztālēm pavērotu cilvēkus un mēģinātu uzminēt, kurš esi tu. Es nevienam neteikšu, goda vārds.
- Nē. Vienkārši sagaidi mani.
III OTRĀ DIENA
Nakti esmu gulējusi slikti. Smadzenes ir bombardējuši dažādi svarīgi jautājumi kāds būs nākamais gads, vai izdosies saprasties ar prakses biedriem un vai mani ievēros kāda atbildīga persona. Vaļējām acīm sapņoju, kā man piedāvā pastāvīgu vietu kādā no Metropoles Mediju dienestiem un kā mūsu ģimene pārvācas uz dzīvi 21A līmenī. Uz augstāku līmeni neuzdrošinos cerēt, bet, ja man Metropolē klāsies spīdoši, tad kas zina?
Pielecu gultā sēdus ak, varbūt es pat vadīšu ziņu raidījumu! Visi, ari Ringo mani redzēs televīzijā! Tad gan viņš nožēlos.
Ieslēdzas visi loga ekrāni, tātad man jāceļas. Ģērbjos un krāsojos īpaši rūpīgi.
Lai gan esmu tikai no 5A, neiešu jau palikt kaunā.
Izmisumā stāvu pie digitālā spoguļa un spiežu pulti. Šādi tiek ietaupīts laiks, kas būtu nepieciešams, lai uzlaikotu katru apģērba gabalu, datorizētais spogulis parāda variantus. Pēc divdesmitā varianta tomēr palieku pie pirmās izvēles manas iecienītās tunikas no plānas, elastīgas mākslīgās ādas zeltainā krāsā. Tunikas kakla izgriezums un plato piedurkņu gali ir izšūti ar zeltainiem, sarkaniem un gaiši ziliem diegiem sarežģītā rakstā. Zeltainās sandales ar gaiši zilajiem akmentiņiem un izšuvumiem papildina ansambli.
Veros spoguli. Gluži stila ikona jau nu neesmu tad mūsu ģimene bankrotētu -, bet bezcerīgi vecmodīga ari ne. Augums man ir slaids, es gan gribētu būt garāka, tad labāk izskatās tunikas, kas ir šis nedēļas hits. Diemžēl šonedēļ modē ir tikai zempapēžu kurpes.
Jā, mode mani iedzīs pazušanā. Pilsētā viss, kas iespējams, jau ir datorizēts vai gaida savu kārtu, tāpēc pilsētniekiem brīvā laika kļūst arvien vairāk un vairāk. Policija rūpīgi uzrauga pilsētu, tāpēc sīkais huligānisms, kas parasti uzplaukst garlaicības apstākļos, ir ierobežots. Bet par pilsētnieku laika patēriņu tiek domāts mūsu uzmanību aizņem iepirkšanās un sekošana modei. Un kur tad vēl oficiāli atļautās izklaides ikgadējie Dziesmu un deju svētki (dalībnieka vai izpalīga un skatītāja kārtā tie ir obligāti katram pilsētniekam), realitātes šovi un seriāli (dažādām gaumēm, ārējos pilsētas kvartālos īpaši augstu tiek vērtētas melodrāmas par Metropoles dzīvi) un virtuālās spēles. Ir jau arī ceturtais, ekskluzīvais laika tērēšanas veids, kurš pieejams tikai Metropolē. Tie ir eho. Metropoles akurātuma un kārtības izaicinātāji. Oficiāli viņi neeksistē. Kas tie ir, neviens īsti nezina, jo paši eho, dabiski, par to klusē; tā nu mēs ārpus Metropoles iztiekam ar baumām. Manuprāt, tas ir kaut kas romantisks. Ceru, ka, esot tuvāk notikumu epicentram, kaut ko noskaidrošu un nekavējoties došu ziņu Betai par atklājumiem.
Es tomēr esmu noraizējusies par frizūru garie, sarkanie un sprogainie mati sniedzas līdz muguras vidum. Metropolē ciena mierīgāku stilu, varbūt man liks tos nogriezt un pārkrāsot. Tad mans stils pagalam, jo viss būs jāpieskaņo jaunajai matu krāsai. Bet, ja ar tādiem matiem nelaistu iekšā Metropolē, tad tak man būtu pateikuši jau vakar, vai ne? Nedomāju, ka Ludras kundze būtu kavējusies ar komentāriem un aizrādījumiem, ja viņai tādi būtu.
Turpinu pārdomas par modi. Pilsētas ārējos kvartālos ārpus Metropoles, kurus nesargā kupols, diemžēl mēdz būt gan lietus, gan vējš, gan tveice, ja nelaimējas, ari sniegs un smilšu vētras. Tāpēc pie mums nav īpašas vajadzības pēc ielas modes, vairāk par visu tiek cienīts izturīgs termokombinezons ar kapuci un sejas masku, kas droši sargā valkātāju no skābes lietus, vētrām, saules aktivitātes un tamlīdzīgiem dabas pārsteigumiem. Bet ļoti populāri ir virtuālie modes saloni, kur vari saģērbt savu virtuālo dubultnieku fantastiskā stilu dažādībā. Tur modes aktualitātes var pat nokavēt, jo tās mainās ik stundu! Jā, te nav nekāda Mežonīgā ieleja tur visu sezonu staigājot dažos paltrakos!
Kamēr apsveru, vai aksesuāru ir pietiekami, mani sauc brokastīs. Maltīte paiet pārspīlēti jautrā un mundrā noskaņojumā aiz tā mēs slēpjam uztraukumu un skumjas.
Jau esmu apģērbusies, somas rokā. Pāri smalkajam apģērbam uzrauju nu jau apriebušos termokombinezonu, cerams šogad pēdējo reizi. Tomēr riju asaras, bet neraudu, lai neuztrauktu vecākus. Viņi mani nepavadīs, jo neizdevās atprasīties no darba. Tā nu es pilnīgi patstāvīgi pošos uz staciju.
Kaut kur Metropoles debesskrāpjos jauna meitene neko neredzošām acīm saspringti vērās ārā pa logu un neapzināti spēlējās ar mēnesakmentiņu aproci vairāku tūkstošu dolāru vērtībā.
- Meitiņ, gribēsi tēju?durvīs kautrīgi parādījās sievietes stāvs.
-Ko, lūdzu? meitene negribot atrāvās no sērfošanas Lieldatorā.
- Tēju?
- Nē, paldies.
- Tev drīz uz Prakses centru, nenokavēsi?
- Nē, viss kārtībā. Atā!
"Okei," meitene pie sevis noteica. "Tātad Heidi. Laipni lūdzam reālajā Metropolē, Heidi!"
Atviegloti nopūšos, esot uz ielas. Atvadīties bija sāpīgi. Viss. Tagad jākoncentrējas, jo sākas jauna dzīve un jaunas izdevības.
Pa ielas tuneļa pustumsu dodos uz pilsētas vilciena staciju. Zinu, ka Ringo šeit nebūs, jo mēs esam pilnīgi noteikti izšķīrušies. Tomēr staipu kaklu un metu skatienus apkārt cerībā, ka varbūt… varbūt viņa garais, stūrainais stāvs iznirs no stūra, apskaus mani un teiks, ka ir bijis muļķis, ka ilgosies pēc manis un gaidīs mani šo gadu.
Protams, man vajadzētu mazāk skatīties romantiskos video un lasīt e-romānus. Ringo par mani ne silts ne auksts, viņš šobrīd ķīmijas stundā modelē molekulārās reakcijas un sapņo par gaidāmo virtuālā futbola treniņu. Nometu somas sev blakus un apsēžos turpat ielas malā. Neko negribas. Viss riebjas. Neiešu ne uz kādu praksi! Metropolei jau nu manis nepietrūks.
Varbūt rīkoties kā Ancei? Ance, piemēram, nelaimīgas mīlestības dēļ pārgrieza vēnas. Jota aizgāja pie Ances uz slimnīcu. Ļaunas mēles gan melš, ka Ances vecāki Jotām samaksāja, bet citi baumo, ka Jotām tiešām kļuva Ances žēl.
Tas tik būtu skats, kā es, tāda bāla un cēla, glītā trikotijā (no slimnīcas drēbēm es atteiktos), gulētu slimnīcas gultā. Beta atnestu lūpu spīdumu un skropstu implantus. Pie manis pēc kārtas nāktu vecāki, skolasbiedri un, protams, Ringo ar ziediem. Sarkanu rožu pušķis. Nē labāk pušķis, čips ar dzejoli (pašsacerētu!) un konfekšu kaste sirds formā. Pārējās meitenes mani apskaustu. Realitātē diez vai kāds ar mani tā auklēsies. Nanoplāksteri uz rētām virsū un uz mājām prom, un skolā visi mēnešiem ilgi izvairīsies no manis kā no trakās. Nē, tādu izrādi jau nu es viņiem nesagādāšu.