Labi, ka Beta apsolīja katru dienu turēt mani lietas kursā par Ringo. Grūti man būs izturēt šo gadu bez Betas, bet mēs sazināsimies. Beta uz savu gadu Metropolē tiks pēc sešiem mēnešiem.
Ceļos un dodos tālāk. Gudri ļaudis māca: ja deguna priekšā aizcērtas kādas durvis, rūpīgi jāpalūkojas apkārtiespējams, ka blakusdurvis vai logs ir vaļā. Kā nu ne, man un manai salauztajai sirdij vaļā ir tikai durvis uz praksi.
Perona automātā lepni autorizēju Mi-datoru translīmeņu braucienam. Galamērķis 23A šeit ir retums, vairums pasažieru pārvietojas tepat 5A ietvaros vai plus mīnus divu kvartālu robežās.
Vēl viena svarīga detaļa dodos uz digitālo briļļu un lēcu izsniegšanas punktu. Ieeja Metropolē ir tikai ar digitalizētām acīm, citādi mani nelaidīs vilcienā. Tās ir bez maksas. Izvēlos lēcas. Elektroniska balss laipni lūdz mani apsēsties un piespiest seju speciālai atverei sienas panelī. Neliels zibsnis, un digitālās lēcas ir implantētas.
Mirkšķinu acis, nedaudz asaro. Skatos spoguli: nekādu atšķirību nejūtu un neredzu. Tad atceros, ka zemākajos kvartālos šīs lēcas un brilles ir tikai caurspīdīga plēvīte bez jebkādas funkcijas, jo Lieldators zemākos līmeņus vēl pilnībā neaizsniedz. Bet runā, ka tuvāko trīs gadu laikā, kad tikšot nokārtots sakaru jautājums, arī ārējo kvartālu iedzīvotāji tikšot apgādāti ar bezmaksas digitālajiem acu papildinājumiem un būšot pieejamas visas tās pašas iespējas, kas metropolē.
- Heidi!
Betas skanīgā balss plivinās stacijas tunelī. Kā tad lūk, kur ari Beta nesas šurp, tik tikko saskatāma violetā apmetņa (kas uzvilkts virs termokombinezona) un sarkano matu mākonī. Mēs esam labākās draudzenes, tāpēc mūsu matu krāsa ir vienāda matu un nagu krāsas maiņa gēnu līmenī ir lēts pakalpojums. Ja mūsu ģimenes būtu bagātākas, mēs koriģētu ari ādas krāsu mūsu sapnis ir iegūt šokolādes krāsas toni. Mūsu domas gan dalās vienā svarīgā jautājumā: kādu matu krāsu vajadzētu izvēlēties pie jaunā ādas toņa. Bet to risināsim, kad šī problēma kļūs aktuāla. Pašlaik aprobežojamies ar to, ka stundām ilgi datorā modelējam ādas, matu, meikapa un, protams, drēbju kombinācijas. Mūsu vecāki gan nav apmierināti ar šādu laika izšķiešanu. Kāpēc viņi nesaprot, ka tas IR svarīgi? Turklāt mode mainās katru nedēļu modrību nedrīkst zaudēt ne mirkli!
- Tevi palaida?
- Nē, izmuku. Kristi autorizēs manu čipu un parakstīs formulas, ķīmija ir digitālā klase, tāpat neviens neievēros, ka manis nav.
- Kristi nu gan ir īstā, kam iedot pildīt ķīmiju. Varēji palūgt Danai vai Sašam.
- Tici man, neviens pat nepamanīs, ka manis nebija. Galvenais, lai es paspētu uz staciju un atpakaļ.
Beta, kā parasti, mani nomierina. Runas dāvanas un lielās, gaišzaļās, nevainībā ieplestās acis mūs ir glābušas visos gadījumos, kad izskaidrojamies ar skolotājiem un direktoriem. Kā, piemēram, toreiz, kad Betai izdevās vecākus un skolas vadību pārliecināt, ka vecās labās 3D multfilmas "Šreks 12" palaišana skolas centrālajā datorā matemātikas gada eksāmena vietā bija neizdevies programmēšanas mēģinājums.
Pie jaunās ādas krāsas Beta gribētu salātzaļus matus un nagus. Fui, es nepiekrītu. Lūk, šis ir principiālais jautājums, kas regulāri pārbauda mūsu draudzību.
Cieši apskaujamies.
- Raksti katru dienu. Un uzmani, ko dara Ringo!
-Noteikti! Labi, man jāskrien! Varbūt Kristi manā
vārdā jau izstrādājusi inovāciju ķīmijā.
- Piemēram, no jauna atklājusi dinamīta formulu, un tu dabūsi Nobela miera prēmiju.
Krītam vai gar zemi no smiekliem. Beta metas prom. Palieku uz perona daudz mundrākā garastāvoklī.
Kaut kur citā Metropoles debesskrāpī Mika vecāki apjukuši un dusmīgi lūkojās uz dēlu. Viņi tikko bija pārradušies no jaunā kvartāla prezentācijas. Mātes vakartērpa akmentiņi meta sīkus atspīdumus uz sienas.
- Kāpēc tu vispār pieteicies tajā praksē? Tu zini, ka man vajadzētu tikai piezvanīt un tu jau strādātu jebkurā no maniem birojiem, tēvs rauca pieri un nervozi raustīja smokinga malas.
-Mik, tie tavi gājieni mūs uztrauc, daiļā sieviete piebalsoja.
"Sākas," Miks nodomāja, "neko darīt, man viņi ir jāpārliecina, citādi paps rīt anulēs manu praksi."
- Es gribu pierādīt, ka pats kaut ko varu bez jums.
-Dēliņ, par to neviens nešaubās. Tev nav jādara muļķības, lai sevi pierādītu. Mēs taču zinām, kāds esi. Nu kā tev šeit pietrūkst? sieviete noglauda dēla piedurkni.
- Protams, mēs visi zinām, kāds viņš ir! Dīkdienis, kurš aiz garlaicības nezina, ko pasākt!
- Tēt, bet Metropolē visi mēģina nomākt garlaicību.
- Zini, mīļā, lai viņš iet! Lai iet uz to praksi, lai gadu padzīvo uz savu galvu! Viņam pārāk viegli viss ir nācis! Tikai klausies uzmanīgi par visu sastrādāto pats arī atbildēsi, es tev vairs nepalīdzēšu!
- Dēliņ, nesastrādā muļķības! Tu man zvanīsi katru dienu?
-Protams, mammu.
- Ha!! Protams, viņš zvanīs kad būs vajadzīga nauda! Liec aiz auss šajā gadā tu no manis neko nedabūsi. Neko. Metropole pilnībā nodrošina praktikantus ar visu nepieciešamo. Un tu, dārgā, arī neko viņam nesūtīsi. Mēs ar tevi sazināsimies, tikai lai aprunātos par dzīvi. Skaidrs? Un visas savas nepatikšanas izstrēbsipatslja būs vēl kāda muļļāšanās ar tiem eho, tikšanās ar to skuķi vai niekošanās arsellennu, es tev vairs nepalīdzēšu, saprati?
- Jā, Mik, lūdzu, ar to meiteni gan vairs nesatiecies! Vai tiešām bija jāizvēlas visšausmīgākā ģimene visā Metropolē?
-Mammu, beidz! Es nesaprotu ja es sāktu satikties ar kaut kādu šmuli no 3A, jūs kristu ģībonī. Kad esmu dabūjis piemērotu meiteni no 35A, atkal nav labi! Miks iekarsa, bet laicīgi aprāvās. Nebija prātīgi pašlaik izaicināt vecākus. Būšu paipuisītis. Apsolu.
Dēls, ir lietas, kuras tev vēl nesaprast, dzīves pieredzes tev vēl maz. Ja mēs sakām, ka ar Jennu pīties nevajag, tātad nevajag. Nevajag lēkt augstāk par pēcpusi! Punkts! tēvs noskaldīja, jau pagriezies uz promiešanu. Labi, dodies uz to savu praksi, bet skaties: mazākā problēma un būsi mājās!
"Man paveicās," Miks nodomāja. "Vecāki stāvēs aiz manis kā mūris jebkurā gadījumā. Riko vecais būtu aiz sevis aizcirtis durvis un ignorētu Riko vismaz mēnesi. Un es jau nekādus noziegumus nedaru. Man vienkārši ir garlaicīgi. Praksē noteikti būs interesanti. Un es atkal satikšu Jennu."
Vilciens ir nedzirdami pienācis, kamēr apbrīnoju mēnesakmentiņu 3D reklāmu. Vai es gribētu zilo vai zeltaino toni?
Gandrīz nokavēju iekāpšanu. Pienāku pie durvīm, čips nolasa, ka esmu samaksājusi par braucienu un esmu apgādāta ar digitālajām lēcām, piešķir man 1745. vietu, un varu iekāpt. Tā kā šis ir translīmeņu reiss, vilciena korpuss ir caurspīdīgs.
Vispirms norauju termokombinezonu un beidzot izskatos pēc cilvēka. Piesprādzējos savā krēslā. Katram gadījumam aizveru somu un kabatas. Reklāmās ziņo, ka šie vilcieni ir aprīkoti ar mākslīgo gravitāciju, lai pasažieri nejustu neērtības, brīžiem perpendikulāri zemei traucoties uz augstākajiem līmeņiem. Tomēr katru reizi šaubos.
Šis brauciens būs pavisam kas cits nekā reizē ar pārējiem pasažieriem spaidīties parastā vilciena skārda bundžā un blenzt reklāmās, jo ekonomiskajos vagonos logu nav.
Ievēroju starp pasažieriem vairākus mana vecuma jauniešus ar somām. Droši vien tie arī dodas uz Metropoles praksi. Lūk, pāris gaišmatainu puišu, kas izskatās pēc hokeja čempioniem. Ja esi pietiekami bagāts vai laimējis sociālajā loterijā, vari izvēlēties, kam līdzināties izskata ziņā. Nesen traki populārajā realitātes šovā "Hokeja čempions dienas laikā!" uzvarēja tieši šāda izskata puisis no 35A kvartāla, kura kopijas nu redzu vilcienā. Drēbes gan puišiem tādas parastas, bet āriene patiesi ļoti simpātiska. Loga atspīdumā uzmanu, vai šie nemet uz mani zagligus skatienus: tas nozīmētu, ka es šiem patīku. Jā, skatienus viņi met gan, bet, iespējams, tāpēc, ka ir pamanījuši es lūru uz viņiem.