Vagona viņā galā apsēdusies uzkrītoša meitene. Melns, efektīgs siluets sīkās cirtās sasprogotie asfalta krāsas mati vijas līdz pleciem, dzeltenā tunika zaigo uz melnās ādas. Kājās stilīgākie apavi. Apriju tos ar skatienu. Melnas romiešu stila sandales līdz ceļgaliem tīrs retrostils, 2010. gada vasaras modelis. Kur viņa tādas dabūjusi?! Esmu izķemmējusi gan virtuālos, gan parastos krāmu tirgus, bet tā arī neatradu. Pamanu, ka arī puiši blenž uz viņu, un sajūtu savu mazvērtību.
Nākamais trieciens mani gaida, kad pamanu sēdētāju pāris rindas sev priekšā. Puisis 3D grafikas žaketē. Futūrisma piekritēju modes kliedziens. Acis ir caururbjošā gaiši violetā krāsā, bet, vai te ir darīšana ar kontaktlēcām vai ekskluzīvo gēnu inženieriju, grūti pateikt. Šis puisis neievēro nevienu, paglūn uz stilīgo meiteni ar romiešu sandalēm, bet man vispār skatās cauri kā tukšai vietai. Dūša nolaižas apmēram papēžu rajonā. Ja Metropolē visi būs tik smalki kā šie, tikpat labi es uzreiz varu kāpt laukā un iet mājās.
Nē, tā būtu tirā padošanās liktenim.
Vilciens uzsāk braucienu. Pielipu logam un vēroju garām zibošos tuneļus, stacijas, cilvēkus. Šur tur starp ēkām jau vīd Metropoles kupols. Tūlīt būsim iekšā.
Formāli pilsētā pastāv ceļošanas, izglītības un darba izvēles brīvība. Praktiski katrs ir iesprostots savā kvartālā ekonomisku iemeslu dēļ. Mēs ar Betu varam pāris mēnešus krāt kabatas naudu, lai ar vilcienu aizbrauktu izdzert glāzi kolas 25A kafejnīcā.
Bet, ja es tagad izcelšos un sākšu veiksmīgu karjeru, mēs varam veikt lielu lēcienu un sākt cilvēka cienīgu dzīvi.
Jenna piecēlās no ērtā zviļņa, kurā guļot pārskatīja jaunā Prakses centra iesaukuma sarakstus, bija izdevies nočiept vecmodīgo planšetdatoru, kurā Ludras kundze kā veco laiku cilvēks, kurš tomēr īsti neuzticējās Lieldatoram, bija iekopējusi saraksta rezerves kopiju. Jenna paņēma skābekļa kokteiļa glāzi un domīgi iedzēra pāris malku. Viņu satrauca atmiņas par cilvēku, kura vārdu meitene nupat kā bija atradusi sarakstā.
"Viņš būs tur! Lai gan kāda jēga, "Jenna nodomāja, "viss ir pagalam. Bet varbūt man tomēr pamēģināt? Viss vēl nav zaudēts."
Durvis pavērās, un pa tām lunkanā, graciozā gaitā ienāca sieviete.
Jenna pavirši pacēla galvu, bet gaismu neieslēdza. Abi viņas vecāki bija izmēģinājuši gēnu inženierijas jaunākos piedāvājumus un implantējuši tīģera gēnus. Tie dāvāja kaķu dzimtas grāciju un saasinātas maņas, to skaitā spēju redzēt tumsā. Tā kā Jennas vecāki bija arī Metropoles kupola būvniecības finansētāju vidū, viņi varēja atļauties izmēģināt visnovatoriskāko, ko piedāvāja Metropole.
-Atkal Miks? sievietes dzintarainās acis dzēlāsJennas zilajās.
Jenna sarāvās. Tad atcerējās, ka mammai taču ir necilvēciski asa redze-viņa bija ieraudzījusi Mika vārdu miniatūrajā planšetdatora ekrānā jau no sliekšņa. Liegties nebija jēgas.
- Jā, pārskatīju sarakstus, un, par brīnumu, viņš ir jaunajā Prakses iesaukumā, -Jenna šķietami nevērīgi atbildēja. Pamanījusi, kā mātes skatiens pakavējas pie Jennas nervozi sažņaugtajiem pirkstiem, Jenna tos steigšus atslābināja. Mamma nedrīkst manīt, ka viņa uztraucas.
- Jā, piekrītu, īsts brīnums, māte sarkastiski piekrita, jo šī kundziņa vecākiem pietiek sekundes daļas, lai iekārtotu dēliņu jebkur, kur viņš vēlētos. Vēl pēc īsas pauzes sieviete skarbi vaicāja:
-Izdomājātjaunu veidu, kā satikties mums aiz muguras?
- Nē, es tiešām par to uzzināju tikai nupat.
- Ak tā. Māte turpināja ar skatienu urbties Jennā.
-Nu, mammu, mēs taču vairs nesatiekamies, viss beidzies. Viss ir tieši tā, kā jūs lūdzāt, mēs ar Miku neesam sazinājušies gandrīz trīs mēnešus.
- Ļoti labi, Jenna, un ceru, ka tu mūs nepievilsi. Dažreiz ģimenes labā kaut kas ir jāupurē.
-Es zinu.
- Protams, nevar teikt, ka Miks nebija tev piemērots, viņa ģimene ir ļoti ietekmīga, māte pārgāja uz samierinošu toni, tomēr ir jāsaglabā kāds līdzsvars. Mūsu ģimene pirms trīsdesmit gadiem finansēja Metropoles kupola būvniecību. Pilsētnieku nodokļi un kredītu maksājumi ir mūsu iztikas avots un iegaumē arī tavas bezrūpīgās dzīves avots!Ja tu apprecēsies ar kādu, kas nav no kupola finansētāju vidus, ar šo ģimeni būs jādalās peļņā. Un, tici man, tie ir miljoni! Tik ilgi, kamēr pastāvēs kupols, mēs saņemsim ienākumus! Lai Mika vecāki ar to savu dīkdieni paliek pie saviem ekskluzīvo kvartālu projektēšanas darbiem un nelien pie nodokļu naudas! Tu saiesies tikai ar tādas ģimenes pārstāvi, kura izveidoja kupolu! Pilsētas aristokrātijai ir jāpaliek tīrai. Mums nav jāaplīp ar visādām pabirām, pēc tam nezināsim, kā tikt vaļā!
- Viņi nav pabiras! Jenna protestēja, bet tad aprāvās.
- Kas viņi bija vēl pirms divpadsmit gadiem? Nekas! Tukša vieta! Tai ģimenei neticami palaimējās, kad Metropolē sākās Lielā Rekonstrukcija un Mika tēvs tika projektēšanas un pārbūves komandā. Kad pārbūvēja un pārdalīja pilsētas kvartālus, man pat bail iedomāties, cik viņš saņēma dāvanās un pateicībās par pareizā kvartāla iedalīšanu pareizajiem cilvēkiem. Un cik turpina saņemt, jo Metropolē katrs telpas centimetrs ir zelta vērtē! Jennas māte sāka uzvilkties kā parasti, kad bija runa par Mika ģimeni.
- Bet Mikam taču neviens neko nemaksā! Jenna aizstāvējās.
- Viss, man pietiek! Negribu par šiem cilvēkiem neko dzirdēt! Visi ir aizmirsuši, ka Metropoli faktiski izveidoja tie, kuri radīja kupolu. Mēs izveidojām sev dzīves telpu! Un nav pieļaujams, ka kaut kādas salašņas sāk te saimniekot un noteikt toni. Mēs ar tavu tēvu noteikti kaut ko pasāksim šajā lietā, un saiešanās ar šo ģimeni nav perspektīva, viņi agri vai vēlu nokļūs Metropoles atkritumos. Labi, Jenna, ceru, ka būsi prātīga!
Saruna strauji beidzās. Jenna atviegloti nopūtās un izslēdza planšetdatoru, pirms tam ar pirkstu galiem maigi pieskaroties Mika vārdam miniatūrajā ekrānā.
Sēžu vilcienā, skatos pa logu. Sirdij satraukti dauzoties, vēroju tuvojamies kupola Vārtus. Starp kupolu un pārējo pilsētu ir trīs kilometri tukšas zemes tikai gigantisku plākšņu izbruģēta platība, kuru šķērso satiksmes pārvadu tīkls. Teorētiski šeit pastāv iespēja pārvietoties arī gājējiem, bet nezinu nevienu trako, kurš vēlētos kājām, bez patvēruma iespējām, šķērsot šo zonu.
Ir! Vilciens šķērso Vārtus. Esmu iekšā! Sākas 20A kvartāls!
Piepeši rodas sajūta, it kā kāds būtu man iebelzis pa galvu, apkārtne kļuvusi skaidrāka, kontrastaināka. Apjukusi ievēroju vilciena salonā detaļas, kuru agrāk nebija: ejas vidū parādījušās caurspīdīgas 3D reklāmas kolonnas, pie logiem žalūzijas.
Kad iekāpu, nebija nekādu žalūziju. Pataustu tās savādi, es tās gan redzu, gan sataustu. Laikam jūku prātā. Slepeni paskatos apkārt un redzu, ka visi vilciena pasažieri ir sarosījušies un met slepenus skatus apkārt un cits uz citu.