- Strādāju Prakses centrā un palīdzu jauniņajiem iejusties. Es mīlu cilvēci un šo brīnišķīgo pilsētu! Laipni lūdzam Metropolē! Jenna viegli un apgaroti smaida objektīvā. Aiz kameras kāds laikam ieslēdz ventilatoru, jo Jennas tirkīzzilos, vaļā palaistos matus sāk plivināt liegs vējiņš.
Nākamos kadros reklāma attēlo Jennu raiti soļojam pa 23A kvartāla debesskrāpja terasi. Jenna stāsta, ka ar prieku izmanto Lieldatora navigācijas pakalpojumus, un īsi iepazīstina mūs ar prakses norises kārtību un noteikumiem…
uz
Jenna uz Lielā parka strūklaku alejas fona… Akropole… Tilts… datorcentrs… kopmītnes.
Kaut es varētu kļūt tikpat efektīga un stilīga kā Jenna! Ceru, ka izdosies Prakses centrā ar viņu satikties un iepazīties tuvāk.
Un tā turpinās dažādu ar Praksi saistītu cilvēku karuselis. Nepalaižu garām ne vārdiņa. Ceru, ka arī es nofilmēšos kādā no reklāmām nākamajiem praktikantiem. Vai vismaz piedalīšos šo klipu filmēšanā!
Sajūsmināta sagrozos savā vietā. Kā man ir paveicies, ka ir dota tāda iespēja!
Tiek izsludināts pārtraukums. Gatavojos celties, kad pamanu, ka zemē nokritis krūzītes vāciņš. Apkopējs-robots pēc pasākuma parūpētos par uzkopšanu, tomēr uzskatu, ka atstāt aiz sevis atkritumus nav glīti.
Pēc neveiklas kustības ar galvu atsitos pret priekšējā sēdeklī iemontēto galdiņu. Kā jau šādos gadījumos pieklājas, uz visām pusēm pašķīst dzirksteles. Lieldators, man par brīnumu, nepaspēj parādīt nevienu audzinošu uzrakstu vai informēt, cik ballu zemestrīci piedzīvojušas manas smadzenes. Uzlokos stāvus un sasalstu sālsstabā. Kur es esmu?
Meitene ar tirkīzzilajiem matiem garlaikoti iesprādzēja rotu frizūrā. Sakārtoja apģērbu. Digitālajā spogulītī pārbaudīja dekoratīvos zvaigžņu putekļu akmentiņus, kas bija implantēti pie uzacīm. Uzsmaidīja un atvainojās blakussēdētājam, ceļoties un starp krēslu rindām dodoties uz eju.
Rūpīgāks vērotājs pamanītu viņas saspringto interesi par jauniešu pulciņu desmit rindas priekšā. Meitene šķietami garlaikoti palūkojās apkārt. Uztvēra jau ierastos apbrīnas skatienus, veltītus spožajai ārienei, bet nekā neierasta vai uztraucoša.
Ejot garām 470. rindai, viņa neuzkrītoši izlūkoja situāciju interesējošajā objektā. Miks iegrimis datorspēlē, kuru piedāvā krēsla panelis. Meitene garām, ugunssarkanām cirtām un tikpat efektīgu ietērpu ir ērti ieslīgusi komfortablajā halles krēslā un raisa vaļā Metropoles izsniegto somu. Pāris krēslus tālāk jauneklis acīmredzami sērfo MIC portālā, jo jau vairākas minūtes nekustīgi veras tukšumā. Kāds sarunājas, kāds ceļas kājās, lai starpbrīdī apskatītu halli. Visas šīs kņadas vidū izceļas slaids, zeltains stāvs. Meitene stāv, pa pusei salīkusi kā pēc sitiena, atbalstījusies pret krēsla atzveltni, un ir acīm redzams, ka bez šī atbalsta viņa saļims. Neviens no apkārtējiem, šķiet, neievēro šo stāvu, kura sastingums tā kontrastē ar apkārtējo kņadu.
"Laikam izdevās," skaistule nodomāja, "tagad jāiet."
Viņa sekundes daļu ilgāk pavēroja ainu, ilgi un cieši palūkojās uz Miku. Tad pazuda pūlī, neievērojot sev piekalto trenēta Patruļas aģenta skatienu.
Tā noteikti nav tā telpa, kur es biju pirmīt. Nav. Kur es esmu?
Krāšņās, modernās zāles vietā es atrodos graustā. Augstas, kailas, aplupušas sienas. Monolīta, pelēcīga materiāla grīda spožās mozaīkas ir izzudušas. Robusti, neapgaismoti pakāpieni. Griestu un sienu apgaismojuma sarežģītās spirālveida figūras pārvērtušās par plakaniem, netīrumiem nolipušiem paneļiem. Mana lepnā, jaunā Metropoles izsniegtā soma un jaunā tunika izskatās kā šūtas no grīdlupatas. Ēdiena traukos nenosakāmas bezkrāsainas masas gabali. Paskatos uz grīdu vēlreiz kafijas krūzes vāciņš vēl arvien atrodas tur, kur nokritis, bet tagad tas ir gatavots no lētas, blāvas plastmasas.
Šausmās aptaustu sev seju un matus, mēģinu saskatīt savas drēbes. Viss ir vietā, un, cik varu spriest, mana personiskā āriene ir palikusi bez izmaiņām.
Bet kas īsti ir noticis? Aplūkoju klātesošos pārējie uzvedas tā, it kā nekas nebūtu mainījies. Izskats gan kā kuram daži ir normālās drēbēs, citi kaut kādās skrandās. Telpas gan pārvērtušās līdz nepazīšanai, turklāt šķiet, ka šīs pārmaiņas redzu tikai es. Kāpēc?
Savādi. Lieldators klusē. Sasprindzinu redzi un domās izkliedzu jautājumu, bet redzeslaukā tā arī neparādās neviena pamācība vai skaidrojums.
Izmisusi palūkojos uz Betu un Miku. Viņi mierīgi sēž savās vietās. Beta ar baudu iedzer malku pretīgā šķidruma no blāvās plastmasas glāzes. Vēl pirms dažām minūtēm tas bija elegants caurspīdīgas plastikas trauciņš. Savukārt Miks laikam spēlē spēli, kuru piedāvā krēslā iebūvētais panelis. Ekrāns ir pilnīgi melns un kluss, bet šķiet, ka Mikam tas netraucē.
Beta? Beta!!!
Beta atver savu mugursomu. Pieceļas un uzlaiko noskrandušu ķesku, kas laikam ir dāsnās Metropoles izsniegtais apģērbs. Sajūsma Betas sejā man ziņo, ka viņa redz eleganto, varavīksnes nokrāsās zaigojošo tuniku. Man kļūst skaidrs, ka viņa mani nedzird. Un neredz. Kā tas ir iespējams?
-Mik!!
Miks ar skatienu netraucēti urbjas spēles laukumā. Sāku purināt viņu aiz piedurknes. Tas izdodas Miks pārsteigts uzraujas stāvus un apjucis lūkojas apkārt. Tomēr, vienalga, blenž man cauri kā tukšai vietai. Izsitu Betai no rokām kafijas krūzi. Arī Beta satrūkstas. Tātad viņi mani neredz un nedzird, bet var sajust. Sagrābju Betu aiz rokas. Beta šausmās pielec kājās un pūlas atbrīvoties.
- Mik, mani kāds neredzams sagrāba aiz rokas! Mik! Mik, kas te notiek?
Tagad ieķeros Mika plecā.
Miks piesardzīgi tausta gaisu, atrod un pieduras manam augumam. Nočukst: "Heidi? Heidi, tā esi tu? Ja tu mani dzirdi, pieskaries manai kreisajai rokai." Viņš mani nevar redzēt. Kā Miks saprot, ka es esmu te? Atvieglota steidzīgi tveru pēc Mika spēcīgās, iedegušās rokas un sažņaudzu to. Nelaidīšu vaļā neparko, man bail, ka pazaudēšu vienīgo glābiņu.
Miks izturas pagalam dīvaini. Tā vietā, lai sauktu pēc palīdzības, policijas vai Lieldatora vai vismaz parunātos ar Betu, Miks ar neko neizsakošu seju apsēžas savā vietā un it kā starp citu uzrunā Betu:
- Viss kārtībā, Beta, viss normāli. Tev izlikās, un sāk ņemties ar spēlīti.
Tagad Miks stīvi skatās ekrānā un klusi, klusi čukst, tā ka dzirdu tikai es:
- Heidi, vai tu redzi durvis zāles tālākajā labajā stūrī? Ej uz turieni, bet uzmanīgi, nevienam nepieskaries. Stāvi pie durvīm un gaidi mani. Es tev sekošu.
Pārsteigta aptveru, ka līdzšinējo apjukumu un bailes nomainījusi vieglāka, bezrūpīgāka sajūta. Es varētu stundām ilgi stāvēt un vērot Mika iedegušās, muskuļotās rokas, gaišās asās acis, nevainojamos, mērķtiecīgos sejas vaibstus un platīnblondos matus. Kādā krāsā ir Mika acis? Neredzēju. Nē, redzēju gan. Cauri ir esmu neglābjami ieķērusies. Līdz ausīm. Viņš ir ideāls.
Uzmetu abiem pēdējo skatienu un dodos norādītajā virzienā. H kā ir programmas pārtraukums, man jālaužas cauri vairāku simtu cilvēku burziņam. Klātesošie izmanto pauzi kā nu kurš kāds sēž un spēlē spēlītes, kāds ieturas, citi sazinās ar draugiem un radiem, citi klejo pa zāli. Pastaigā esošie mani arī traucē visvairāk. Vairāki jau ir izbrīnīti satrūkušies, sajūtot, bet neredzot manu klātbūtni, jo esmu šiem uzgrūdusies. Varbūt man rēgojas, bet nez kāpēc šķiet, ka citi savukārt mani redz ļoti labi.