LINDA NEMIERA
SEPTIŅI
parasta diena
"Reiz senatnē - pirms Lielā Sprādziena, Darvina evolūcijas teorijas, Ādama un Ievas kopīgajām pusdienām - kopā sanāca septiņi dievi. Lai apliecinātu dievišķo varēšanu un varbūt lai kliedētu briesmīgo garlaicību, viņi izlēma radīt Zemi - lielu spēļlaukumu lieliem bērniem. Vietu, kura attāli atgādinātu pašu dzīvesvietas un kurā varētu modelēt un izspēlēt dažādas situācijas pēc sirds patikas. Katram no dieviem atvēlēja stūrīti Zemes, kurā izvērsties. Bet, lai nelielais zinātniski pētnieciski izklaidējošais projekts noritētu daudzmaz kontrolējami, pieņēma pāris vienkāršu nosacījumu. Tā kā būtnēm, kas apdzīvos Zemi, būs piešķirts nedaudz dievišķās enerģijas jeb tā sauktā dvēsele, tad nevienam no radīšanā klātesošajiem dieviem - ne pa vienam, ne visiem kopā - nebija tiesību Zemi iznīcināt. Kas attiecās uz atsevišķa indivīda dzīvību - tās izdzēšana piederēja pie lielā dievišķā plāna un netika liegta, ja vien radītājam nebija iebildumu.
Zemi kopumā drīkstēja iznīcināt tikai cilvēki paši. Brīvā griba kā nekā. Ja mazajiem cilvēķeļiem apnika būt par izmēģinājuma trusīšiem, viņiem bija tiesības izstāties.
Nākamais punkts - par dievišķajām tiesībām. Dieviem bija tiesības atņemt indivīdiem dzīvību ātrāk, nekā paredzēts standarta gadījumā, ja citi dievi neiebilda.
Ja kāds dievs sāka rīkoties pretēji pārējo gribai, neievēroja noteikumus vai vairs nevēlējās turpmāk piedalīties projektā, pārējiem bija tiesības izslēgt dumpinieku no spēles. Katra dieva balsstiesības pārvērta noteiktā simbolā vai priekšmetā, kas apzīmēja tā saimnieka būtību. Pēc balsošanas dievu balsstiesības atdeva to īpašniekiem.
Sākumā viss šķita jauki un aizraujoši. Pirmie mēģinājumi izveidot cilvēku gan nebija necik veiksmīgi - cilvēki iznāca ļoti līdzīgi pērtiķiem un deva pamatu Darvina evolūcijas teorijai. Tomēr jau ar katru nākamo izlaidumu tie kļuva aizvien veiklāki, gudrāki un arī nenoliedzami izskatīgāki. Dievi, baudot mazo rotaļu, priecājās kā bērni, kas laiž papīra kuģīšus pa straumi. Un tad notika neparedzētais - demogrāfiskais sprādziens. Pateicoties īkšķa nozīmes atklāšanai, cilvēki ievērojami palielināja savu dzīves ilgumu un savairojās ģeometriskās progresijas ātrumā. Viņu kļuva tik daudz, ka apdzīvots bija gandrīz katrs Zemes nostūris. Viņi iespiedās visur un izmainīja visu. Cilvēku dzīve sita augstu vilni - ar katru gadsimtu viņi ieviesa arvien vairāk jaunu izgudrojumu, kuriem vajadzēja vairot līdzību dievišķajiem radītājiem. Tikmēr paši cilvēces skulptori sēdēja uz mākoņa maliņas un vēroja kaislības, kas plosīja Zemi. Tās bija primitīvas, aprobežotas, prastas un neiedomājami spēcīgas. Tās saviļņoja un aizrāva ar savu vienkāršību. Kaut ko tādu savā mūžību ilgajā eksistencē dievi jau sen nebija piedzīvojuši, līdz kādu dienu viņu nemirstīgās dvēseles vairs nevēlējās būt tikai gļēvi malā stāvētāji un Zemes dzīves izrādes vērotāji. Dieviem sakārojās piedalīties lielajā realitātes šovā. Un tā cits pēc cita viņi pameta silto un ērto mākoņa maliņu, lai pievienotos pašu radītajai
alternatīvajai realitātei, pasaulē izsmalcinātākajai Second Life versijai, nepārtrauktajai on-line spēlei.
Bet viens uzskatīja to visu par muļķībām. Viņu neaizrāva Zemes kaislības un aprobežotā tiekšanās pēc pilnības. Viņš palika sēžam uz mākoņa maliņas un ar riebumu noraudzījās savā roku darbā. Un, jo ilgāk viņš raudzījās, jo stingrāka kļuva apņēmība reiz izbeigt cilvēces balagānu, pielikt punktu mazohistiskajam izsmieklam, iznīcināt Zemi ar visiem pundurīšiem…"
- Kaut kāds sviests, - nodomāju, aizverot e-pasta logu. Man aptrūkās pacietības, lai turpinātu lasīt nesakarīgo savārstījumu, ko bija atsūtījusi viena no manām labākajām draudzenēm. Jā, Rebeka aizrāvās ar ezoteriku, okultismu, cigun, fen šui un visu pārējo, kas šobrīd bija modē bagātu vīru garlaicības mākto sievu vidū. Bet šis jau nu bija par daudz! Jau vairākkārt biju atgādinājusi - man ir darbs, man ir mācības un nejauka rakstura kaķis, bet man pavisam noteikti nav ne laika, ne vēlmes pievienoties aptrakušu tantiņu kustībai.
Blakus uzticamajam klēpjdatoram mirgoja mobilā telefona indikatora gaismiņa. Tā likās tik aicinoša… un pieņēma lēmumu manā vietā.
- Hallo, Rebeka? - teicu sudrabotajā klausulītē, atskanot klusajam savienojuma klikšķim. - Klau, mīļā sirds, šoreiz tu nedaudz šauj pār strīpu. Es nekad neesmu izsmējusi tavu aizraušanos, bet nu… visam ir savas robežas. Kāda velna pēc tu man vispār to sūtīji?
- Nele, par ko tu, lūdzu, runā? - pēc īsa klusuma brīža klausulē atskanēja apmulsusi draudzenes balss.
- Nu, par to sviestu, ko tu šorīt man te pārsūtīji. Par Zemes radīšanu.
- Tu esi pārkarsusi - neko tev neesmu sūtījusi. - Balss klausulē sāka izklausīties nedaudz aizkaitināta tieši proporcionāli manam aizkaitinājumam. Nikni uzklikšķināju uz e-pasta simboliņa, sameklēju pēdējo ziņu un atvēru to. Augšējā ailītē bija norādīta sūtītāja adrese Berta_675@ inbox.lv. Tā nebija Rebekas; viņējā bija tikai līdzīga - Beka_675@inbox.lv .
- Ups, sorry, laikam tiešām tu šoreiz neesi pie vainas, - domās nolamāju sevi par neuzmanību. - Nu, un kā vispār iet?
- Tu tiešām esi pārkarsusi, - Rebeka lietišķi konstatēja. - Man iet labi, ja to tu gribi zināt. Mēs ar Aigaru esam nolēmuši ķerties ne gluži pie Zemes radīšanas, bet pie Latvijas demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanas gan.
- Kā tad tā? Es sapratu, ka tu gribi vispirms salonu uz kājām nostatīt un tikai tad par pēcnācējiem rūpēties.
- Dzīve ieviesa korekcijas. Aidža bija uz pārbaudēm, ja gribam sīko - nedrīkstam vairs vilkt garumā. Bet frizētava nekur neaizbēgs. - Rebeka izklausījās norūpējusies un nogurusi - tas bija kas jauns. Būdama bagāta vīra sieva, viņa varēja atļauties nepārtraukti būt priecīga un atpūtusies, kāda parasti arī bija, tāpēc tik neierasti bija dzirdēt pesimistisku noti Bekas balsī.
- Khm… njā, izklausās nejauki, - mēģināju būt līdzcietīga.
- Klau, bet kas tad tev tur īsti ir atsūtīts? Un no kā? - Rebeka mainīja tematu.
- Nu, e-pasta adrese ļoti līdzīga tavai, tāpēc ātrumā sajaucu. Bet vispār kaut kāds murgs par Zemes radīšanu utt. Kāds spamo. - Dusmīgi aizvēru ciet e-pastu. - Klau, man trešdien tāds brīvāks. Varbūt saskrienamies?
- Trešdien nevaru - eju pie kārtējā daktera. Labāk tad ceturtdien, ja vari.
- Varu. Četros BBārā?-BBārs bija mūsu iecienītā kafejnīca Doma laukumā - ne pārāk uzkrītoša, ne pārāk plebejiska.
- Ok. Ja kas mainās, zvani!
Noliku telefonu un slinki izstaipījos. Šodien ražena diena padevusies - atnesa fotografēt trīs rudens apģērbu kolekcijas. Neciešu piņķerēties ar priekšmetiem, bet par reklāmas bildēm labi maksā. Vēl līdz nedēļas beigām gan apstrāde jāuztaisa…
Pārlaidu skatienu mazajai fotostudijai. Nekas izcils, toties mans - neviens nebiksta un pār plecu nelūr.
Diena jau sliecās uz vakara pusi, tomēr karstums nedomāja atkāpties. Šogad izteikti karsts augusts padevies. Bet vispār jau nesūdzējos - tas bija mans mīļākais mēnesis kopš skolas laikiem. Pēdējās brīvās nedēļas, romantikas un aizejošās vasaras apdvestas.
Piecēlos un atvēru logu, no kura pavērās skats uz Teikas privātmāju zaļajiem dārziem. Man ļoti paveicās, kad mājas saimniece piekrita izīrēt visu nama otro stāvu. Vienā spārnā mitinājos pati, bet otrā iekārtoju studiju. Šādai kārtībai bija plusi un mīnusi - no rīta nevajadzēja agri celties, lai paspētu uz darbu, bet tā arī ierobežoja manu pārvietošanās amplitūdu līdz gājienam uz Teikas pārtikas veikalu un atpakaļ.