Jutos izgulējusies un labi atpūtusies. Pēc Ralfa sagatavotajām sātīgajām vakariņām biju devusies uz Ziga guļamistabu atlaisties bez īpašām cerībām nomierināt satraukto prātu un aizmigt. Tomēr smagi kļūdījos. Apziņa aizpeldēja, tikko ar vaigu pieskāros spilvenam. Pat nemanīju, kurā brīdī man pievienojās Zigis.
Nevēlēdamās ar knosīšanos pamodināt draugu, klusām piecēlos no gultas un bez lieka trokšņa izslīdēju no guļamistabas.
Ralfs sēdēja uz grīdas televizora priekšā ar lielu krūzi karstas, melnas kafijas.
- Labrīt. - Viņš uzmeta man vērtējošu skatienu. - Kā gulēji?
- Kā nosista.
- Tas labi. Baidījos, ka pēc tā visa nevarēsi aizmigt.
Apsēdos viņam blakus uz grīdas un pievilku kailos ceļus pie krūtīm. Man mugurā bija vecs Ziga T krekls un šorti, tāpēc, sēžot uz grīdas, nedaudz sala.
- Še, apsedzies. - Ralfs uzmeta man uz pleciem segu un iespieda rokās krūzi ar kafiju.
- Paldies, - klusi nomurmināju, apmulsusi no tādas laipnības. Nepierasta sajūta, ja kāds par tevi rūpējas.
- Kāpēc tu dažreiz esi tik nejauks? - pēc īsa klusuma brīža pajautāju. Jautājums Ralfu pārsteidza.
- Es neesmu nejauks.
- Esi gan - vakar tu ļoti daudz kliedzi un dusmojies uz mani. Ja jau tu esi mans sargeņģelis, tev jābūt pret mani mīļam.
- Kas to saka?
- Nu, vai tad tā nav? - apmulsu. Uzlecošās saules stars izlauzās caur žalūziju spraugu un iespīdēja tieši Ralfam acīs, izgaismojot tās ar zeltainu spīdumu. Pirmo reizi viņš pasmaidīja.
- Nē, man jābūt tādam, kā to prasa attiecīgā situācija.
- Tas ir?
- Tas ir - ja vajag, lai tu sāc kustēties, tad varu arī bļaut un dusmoties. Bet, ja vajag tevi pažēlot, tad drīkstu arī tevi apskaut.
- Bet tagad tu drīksti mani pažēlot? - Piepeši sajutos kā maza meitene, kurai vairāk par visu nepieciešams tēva apskāviens.
- Drīkstu, bet negribu, - viņš attrauca, neatraudamies no televizora ekrāna.
Ralfs turpināja skatīties BBC World ziņas, bet es turpināju viņu vērot. Spriežot pēc krunciņām ap acīm, viņš bija nedaudz vecāks par mani, tā ap gadiem trīsdesmit trīs. Salmu krāsas matu ērkulis slējās gaisā kā strāvas triecienu dabūjis. Viņam bija apaļa galva un apaļa seja, un, lai arī tagad vīrietis nesmaidīja, viņš izskatījās ļoti labsirdīgs - cilvēki ar apaļām sejām vienmēr tādi izskatās. Pastiepos un uzmanīgi pataustīju viņa rokas muskuļus. Trenēts.
- Ko tu dari? - Ralfs, nenovērsis skatienu no ekrāna, aizkaitināti pajautāja. - Ja gribi knosīties, ej uz dīvāna sēdēt.
- Piedod, bet šī ir pirmā reize, kad redzu īstu, dzīvu eņģeli. Kur tev ir spārni?
- Turpat, kur citiem, uz muguras. Tu vari paklusēt?
- Bet izskats? Tu vari mainīt savu izskatu?
- Jā, varu.
- Bet kāpēc tu esi izvēlējies tieši šo?
- Es to neizvēlējos.
- Kurš tad?
- Tu. Un tagad ej sēdēt citur. - Tiku pārsēdināta uz aukstā ādas dīvāna. Uzmetu lūpu un ldusējot blenzu televizorā.
- Nele, beidz pūčoties, - Ralfs nopūtās un pagriezās pret mani. - Katrs var izvēlēties sava sargeņģeļa izskatu un formu. Acīmredzot tev patīk šāda.
Viņš norādīja uz sevi.
- Tava zemapziņa ir to izvēlējusies.
Pēc šī īsā paskaidrojuma viņš atkal pievērsās televizora ekrānam, kur stāstīja par kaut kādu mistisku zemestrīci Velsā, Lielbritānijā.
-Bet…
- KLUSU! - saņēmu tādu uzbrēcienu, ka maz nelikās. Skaļums tika noregulēts gandrīz uz maksimālo, un melnādainās diktores balss pieskandēja dzīvokli, vēstot par neizprotamajiem un traģiskajiem notikumiem Velsā pagājušajā naktī. Izklausījās, ka zemestrīces šajā pasaules reģionā nebija ierastas parādības. TV ekrānā ziņu grupa bija noķērusi divas pavecākas kundzes naktskreklos un sīki smalki izprašņāja tās par izjūtām pēc šausminošā notikuma.
Manā skatījumā tās bija kārtējās muļķības, bet Ralfs acīmredzot nebija vienisprātis ar mani, jo šķita, ka vēl pāris centimetru tuvāk - un televizors viņu iesūks.
Sižets beidzās, bet Ralfs palika, piebāzis degunu pie ekrāna, un domīgi blenza diktorē.
- Ar tevi viss kārtībā? - Šaubīgi paliecos uz priekšu, lai pieskartos viņa plecam.
- Kas te notiek? - Guļamistabas durvis parādījās samiegojies Zigis vienās apakšbiksēs.
- Man uz kādu laiciņu jāiziet. - Ralfs likās atguvies un sāka darbīgi rosīties. - Jūs abi - nekur neejiet, nevienam durvis vaļā neveriet, iekšā nevienu nelaidiet. Un paši nevienam nezvaniet.
Pavēles tika dotas gluži kā armijā. Mēs ar Zigi izbiedēti saskatījāmies.
- Ralf, paskaidro, kas noticis! - Satvēru viņa roku, neļaujot izskriet pa durvīm.
- Es neesmu pārliecināts. Iespējams, nekas traks. Iespējams, tā ir tikai mana paranoja, bet pēc šī visa… - Viņa skatiens noslīdēja lejup uz manu vēderu. Izbailēs atlaidu viņu un soli atkāpos, sakrustodama rokas zem krūtīm, it kā cenzdamās pasargāt bērnu sevī. Laikam ierunājās mātes instinkts.
- Es atgriezīšos, cik ātri vien varēšu. Un atcerieties - nekur neejiet, nevienu iekšā nelaidiet!
Noklaudzēja durvis, un viņš bija prom.
- Man šķiet, viņš paņēma manu moci, - Zigis domīgi
piebilda, pārtraucot ieilgušo klusuma bridi. Jautājoši pavēros draugā.
- Atslēgas no plauktiņa pazudušas.
- Kā tu vari tādā bridi uztraukties par kaut kādu sasodītu moci?
Jautājums gan bija lieks. Vasaras sākumā Zigis piedzīvoja īstu atklāsmi, iepazīstoties ar kādu motofanu, kas arī ikdienā staigāja košajā ādas aizsargtērpā, kurš, pēc Ziga domām, bija sasodīti seksīgs. Un tā jau nākamajā dienā mans draugs kļuva par lepna Yamaha R1 sporta moča īpašnieku un vēl lepnāka ādas ietērpa valkātāju. Pēc ilgas tirdīšanas biju spiesta atzīt, ka ādas bikses lieliski izceļ viņa muskuļus. Un tagad Ralfs aiztraucās tālēs zilajās uz šī te prieka un acurauga, pat nesaņēmis svētību no likumīgā īpašnieka.
- Kādā brīdī? Tu vari man paskaidrot - kāds īsti tas brīdis ir? Kas tad te vispār notiek? - Zigis sašutumā iebrēcās.
- Oho! Izskatās, ka kāds ir atguvis runas spējas. Kas tad tev - vakar kaķis mēli bija nokodis?
- Tu un tavi stulbie pekstiņi. - Zigis piepeši samulsa un nomierinājās.
- Ārprāts! Kaķis! Es galīgi aizmirsu par Peksi! - Man no uztraukuma nosvīda pēdas.
- Tu ko? Nedzirdēji, ko viņš teica? Mēs nedrīkstam iziet no mājas! - Zigis vienā lēcienā bija pie durvīm un, izpletis rokas, aizšķērsoja ceļu, it kā es grasītos skriet laukā vecā T kreldā, nonēsātos vīriešu bokseršortos un basām kājām.
- Labi jau, labi. Nomierinies. Ko tu tāds piepeši dikti paklausīgs esi kļuvis? - Aizdomīgi pavēros draugā, kurš lūkojās pretī pārbiedētas stirnas acīm.
- Labāk piezvani mājas saimniecei. Viņa var Peksi pabarot. Viņai taču ir tava dzīvokļa atslēgas?
- Irēna ir Horvātijā, - attraucu pa ceļam uz guļamistabu. Zigis sekoja man pa pēdām.
- Nele, ko tu taisies tagad darīt?
- Pirmkārt, aizbraukt līdz klīnikai, savākt mašīnu un tad uz mājām - pakaļ Peksim. - Rāvu kājās džinsus.