- Vai tu nedzirdēji, ko viņš teica? Mēs nedrīkstam bāzt degunu laukā no mājas. - Zigis nervozi plucināja halāta jostu, vērodams manu drudžaino ģērbšanos.
- Nu, un tu arī nebāzīsi! Es fiksi aizskriešu līdz klīnikai, pēc tam pēc Pekša un būšu atpakaļ, vēlākais, pēc stundas.
- Nē, vienu es tevi nelaidīšu. - Zigis izskatījās apņēmības pilns.
- Liecies mierā! Mēs pat nezinām, vai kaut kas no Ralfa stāstītā ir taisnība. Visticamāk, tie ir slima suņa murgi un man nekas nedraud!
- Bet tas, ka tu esi stāvoklī, ir fakts!
- Jā, bet man tev ir iepriecinošas ziņas - no tā nemirst.
Kamēr draugs uztraukti bubināja, biju paspējusi
apģērbties un tagad, pastūmusi viņu malā, apņēmīgi devos uz durvju pusi.
- Pagaidi! - Zigis neizturēja. - Es iešu tev līdzi! Nevar jau tevi vienu laist - atkal iekulsies kādās nepatikšanās!
- Labi, bet ātri - nevar jau zināt, cik ilgi tas maniaks būs prom. - Pie ārdurvīm apstājos pagaidīt draugu.
- Nesauc viņu tā! - No guļamistabas atskanēja apslāpēts sauciens - Zigis stīvēja pāri galvai melnu, apspīlētu Armani T kreklu. Pat kritiskās situācijās jaunskungs vēlējās izskatīties labi.
- Kādā ziņā? - apmulsu.
- Nu, par maniaku. - Zigis iznira no guļamistabas pustumsas, izskatīdamies gluži kā no modes skates iznācis. Ar vieglu skaudību pamanīju, ka draugs pat paspējis ieveidot matus ar želeju. Nedaudz sakaunējos par pašas nevērību pret savu ārieni. Paslepus iemetu skatienu lielajā, senlaicīgajā spogulī pie ārdurvīm. Ierastā uniforma - džinsi, botas un rozā sporta jaciņa no izpārdošanas. Ne smakas no slaveniem zīmoliem vai augstās modes. Izlaidu roku caur miegā izspūrušajiem matiem, cenšoties tos nedaudz sakārtot.
- Ejam, uzkrāsoties varēsi mašīnā. - Zigis stūma mani uz durvju pusi. Uzkrāsoties? Par to nemaz nebiju iedomājusies. Pirms iziešanas pa durvīm vēl pēdējo reizi uzmetu skatienu spogulim: zem pārbiedētām, nogurušām acīm - zili loki, bet uz deguna - liela, sarkana pumpa. Varbūt Zigim bija taisnība. Bēguļošana vēl nedeva tiesības izskatīties panīkušai.
Ziga auto - sarkans Audi Q7 džips - stāvēja noparkots ielas malā. Zaglīgi pārliecinājušies, ka uz ielas neviens negaida, skriešus metāmies uz mašīnu. Tiklīdz bijām piezemējušies uz auto ādas sēdekļiem, Zigis aizslēdza durvis un mēs varējām atviegloti uzelpot. Pagaidām viss gāja bez aizķeršanās.
- Uz kurieni tagad? - Zigis pajautāja, kad auto dzinējs klusi iemurrājās.
- Uz klīniku un tad pie manis!
Uzticamais Wrangler džipiņš gaidīja ielas malā pie klīnikas. Gluži kā partizāns, slēpdamās aiz citām mašīnām un nervozi pētot apkārtni, aizlavijos lidz tam un ietrausos iekšā. Pēc Ziga mašīnas komforta manējā šķita kā aizvēsture. Tomēr mani pārskaloja liela atvieglojuma vilnis. It kā beidzot es pārņemtu kontroli pār savu dzīvi - atliktu neiztrūkstošu tās daļu savā vietā. Tagad vēl tikai jāizglābj mans nabaga kaķis no bada nāves.
Protams, es apzinājos iespējamo risku, atgriezdamās dzīvoklī, bet vakardienas notikumi šķita tāli un nereāli. Galu galā - nebija pārliecības, vai tiešām mums kāds seko. Varbūt baltais BMW bija tikai sakritība. Un tie teksti par sargeņģeļiem, dēmoniem un pārējām nešķīstībām - veids, kā samulsināt mūs ar Zigi, nospert viņa moci un iedzīt abus vieglas histērijas stāvoklī. Pasaulē ir daudz dažādu maniaku. Man patrāpījās tāds, kas iedomājies, ka ir eņģelis. Dens Brauns ar savu kodu var iet atpūsties.
Pa ceļam uz Teikas dzīvokli vairākkārt pārliecinājos, ka neviens, izņemot Zigi, man neseko. Vienu brīdi apsvēru iespēju aizdzīt draugu mājās - nebija nekādas vajadzības abiem braukt pakaļ kaķim tomēr drošības apsvērumi palika pirmajā vietā, un Audi Q7 mani eskortēja līdz pat durvīm.
Peksis mūs sagaidīja ar histēriski dusmīgiem ņaudie- niem. Protams, tā nebija pirmā reize, kad atstāju viņu mājās vienu, bet parasti kompensācijai tika atstāta arī kaudze dažādu kaķu gardumu - īpaši smirdīgas košļājamās nūjiņas, trauciņš ar bezlaktozes pienu utt. Šoreiz nabaga Kaukāza gūsteknis bija palicis viens ar saujiņu sausās barības un par to arī tagad skaļi izteica neapmierinātību, sadzirdējis uz kāpnēm manus soļus.
Jau taisījos bāzt atslēgu slēdzenē un mesties glābt nabaga dvēselīti, kad klāt piesteidzies Zigis aizkavēja mani, lai mēmi norādītu, ka šoreiz tas nebūs nepieciešams: durvis vīdēja neliela šķirbiņa. Kāds pavisam noteikti bija paciemojies manā dzīvoklī un durvis aiz sevis aizslēdzis nebija.
Vai ari - tas kāds vēl joprojām atradās manā dzīvoklī un mocīja nabaga kaķi. Spriežot pēc Ziga izbailēs ieplestajām acīm, šī šausminošā doma mums iešāvās prātā vienlaikus.
- Ko tagad? - Zigis šņāca kā veca tējkanna.
- Mēs nevaram tur atstāt Peksi!
- Varam! Viņš ir kaķis, viņam ir par astoņām dzīvībām vairāk nekā mums! Tā ir zināma priekšrocība šajā situācijā. - Likās, Ziga tējkanna tūlīt eksplodēs.
- Beidz muldēt! Tur varbūt neviena vairs nav!
- Un ja nu ir? Ja tas Daniels mūs tur gaida?
- Tad ņemsim kājas pār pleciem! Skaidrs? Un tagad šššš… es iešu pirmā, tu mani piesedz no mugurpuses, - izklausījos gluži kā vecā policijas seriālā. Saņēmusi drosmi, viegli pastūmu durvis, cenšoties nesacelt lieku troksni.
Parasti Peksis skrēja mani sagaidīt, un arī šoreiz es cerēju ieraudzīt viņa pelēko purniņu durvju spraugā. Tomēr ierastā apsveicināšanās izpalika, un tas darīja mani tramīgu. Izmisīgie ņaudieni pieņēmās spēkā. Tātad Peksis bija dzīvoklī, bet kas viņu atturēja no skriešanas pie durvīm?
Atbilde nāca pati no sevis, kad ārdurvis atvērās līdz galam, paverot skatu uz viesistabu. Vai vismaz to, kas no tās bija palicis pāri. Likās, vietēja mēroga tornado bija gājis cauri istabai, apgriežot kājām gaisā mēbeles un vienmērīgi izmētājot iedzīvi pa visu telpu. Man no pārsteiguma aizsitās elpa. Kļuva skaidrs, ka kāds bija viesojies un pavisam noteikti kaut ko meklējis. Iespējams, mani.
- Oho! Tev nu gan te ir bardaks, - Zigis nespēja atturēties no komentāra.
- Tici man, kad vakar gāju prom, te izskatījās pavisam citādi. Cits dizains.
- Tu vēl joko. Laba zīme.
- Nē, histērijas priekšvēstnesis. Kur ir Peksis? Tu neredzi viņu? - Sāku meklēt kaķi starp izmētātajām mantām.
- Dzirdu, bet neredzu. Nabags laikam kaut kur ielīdis un netiek laukā.
Izdzirdējis, ka tiek meklēts, Peksis laida vaļā jaunu tirādi ar sirdi plosošiem brēcieniem, kuru dēļ meklējumi vainagojās panākumiem.
Kaķis bija iesprostots starp sienu un otrādi apgrieztu dlvāniņu. Vēl nekad nebiju viņu redzējusi tik laimīgu kā tad, kad cēlu laukā no improvizētā sprosta.
- Nez', ko te ir meklējuši, - Zigis brīnījās, pārlaidis skatienu izpostītajam miteklim.
- Nezinu. Tikai ceru, lai kas arī tas būtu, viņi to atrada. Vismaz liks mani mierā. Še, paturi Peksi. Paķeršu drēbes un fočiku. - Iespiedu dzīvnieku puisim rokās un aizsteidzos uz guļamistabu. Mans skapja saturs bija vienmērīgi izklāts uz grīdas, tāpēc drēbju izvēle nesagādāja grūtības. Ņēmu pēc principa - kas pirmais pa rokai.
- Klau, tev te laikam kāda ziņa atstāta, - no viesistabas aizdomīgi bailīgi atskanēja Ziga balss.
- Zīmīte?
- Nu, varētu teikt ari tā.
Paķēru somu ar drēbēm un iznācu atpakaļ viesistabā, kur Zigis sastindzis stāvēja datora priekšā. Brīnumainā kārtā tas nebija tā cietis kā pārējā dzīvokļa iekārta.