Laimdota Sēle
Septiņu rūnu kalns
I daļa
Pil lāses no pelēkām debesīm caur lavu jumtu uz klavierēm tavām. Tu jūti, kā tavas klavieres dīgst, un apskaidrots ganies pa taustiņu pļavām. Bet istabas kakti ar jāņuzālēm. Un rudzupuķēm.
Un dedestiņām.
(Māris Melgalvs)
Alpaina dienvidrietumu vēja nestas lietus gāzmas triecās pret nelielas, turpat simts gadus vecas mājas stūri; burzguļojoša straume gāzās lejup pa notekcauruli kā ūdenskritums, rupjas lāses uzstājīgi bungoja palodžu skārdu. Lietus aizmiglotajā krēslā dzeltenīgās ķieģeļu sienas šķita gluži pelēkas, un logu dzintarainie plankumi izskatījās kā iekārti sabiezējušā gaisā.
Otrā stāva ziemeļgala istabiņā vienīgie gaismas avoti bija kamīna liesmas un varavikšņaini mirgojošs datorekrāns. Monitors un klaviatūra aizņēma gandrīz visu logstarpā iestumto galdiņu; stūri iespiests printeris un neliels skeneris, uz tā gulēja atplēsta papīra paka, bet uz pakas sfinksas pozā tupēja spoži melns kaķis, pareizāk sakot, kaķene, vārdā Tuta Otrā.
Grozāmajos krēslos dldljās divas personas, pilnībā pārņemtas ar datorspēli, jebšu spēlētājs bija tikai viens; pīkstlgā mūziciņa kā elektroniska leijerkaste liecināja, ka spēlītei, kas savā varā paņēmusi vairs nebūt ne jaunos cilvēkus, ir vismaz piecpadsmit gadu tas virtuālo spēļu pasaules laika skaitīšanā atbilst apmēram jaunākajam akmens laikmetam. Kamēr abu spēles varā nonākušo acis joprojām bija pielipušas ekrānam un šis neticamais stāsts vēl tikai gatavojas sākties, ir brīdis laika, lai palūkotos apkārt palielajā, siltuma piestrāvotajā telpā.
Spēlētājiem aiz muguras lepojās ozolkoka grāmatu skapis, tik ļoti piekrauts sējumiem, ka tā vien šķita stiklotās durtiņas kuru katru bridi atsprāgs vaļā, un grāmatu straumei pievienosies simti citu, sarindotu un sakrautu septiņu plauktu augstā stelāžā; plaukti aizņēma visu sienu līdz kamīnam, kas pleta savu ugunīgo rīkli datoram diagonāli pretējā stūrī. Uz kamīnmalas šamota podā spurojās dīvaini izlocījušos zaru un smilšu grīšļa skaru pušķis; apmale apkrauta akmentiņiem un gliemežvākiem. Uz grīdas pelēks, cilpains paklājs ar sulīgi zaļiem un blāvi oranžiem rakstiem. Arī paklāja malās slējās grāmatu un žurnālu kaudzes, bet, starp tām izveicīgi laipojot, varēja piekļūt masīvam astoņdesmito gadu rakstāmgaldam, kura papīriem, mapēm, atvērtām un aizvērtām grāmatām nokrautā virsma piekļāvās palodzei, ko rotāja pārcentīgi ziedoša balzamīne, saukta arī čaklā Līzīte. Abpus logam karājās ierāmēti tušas zīmējumi; pa kreisi filigrāni izstrādāts stopsaktas attēls, pa labi tikpat smalka pūcessakta; netrūka arī autora paraksta ar stāviem, manierīgiem burtiem: ADRIANS. Atlikušajā stūrī slaidas kājiņas balstīja melni lakotu, drusciņ apskrambātu klavesīnu. Uz senatnīgā instrumenta vāka porcelāna trauciņā gozējās rozā svece; blakus aizvērtam klēpjdatoram samta maisiņā dusēja grezna, sarkankokā griezta blokflauta.
Iepretī dejojošu liesmu pilnajam kamīnam olīvzaļa plīša pārvilktā bīdermeijera sofā ar kokgriezumiem rotātu atzveltni omulīgā pozā zvilnēja liela auguma vīrietis; labā plauksta auklēja portatīvu CD atskaņotāju, kreisā turēja pusgrauztu ābolu, viņa tumši cirtaino galvu apjoza austiņu stīpa. Vīrieša acis bija pievērtas, sejā baudpilns miers.
Pa atvērtajām durvīm ieplūda neaprakstāmi kairinošs aromāts. Tā smaržo saltā, lietainā rudens vakarā uz malkas plīts tīros cūku taukos ceptas kartupeļu pankūkas, kādas modernie dietologi redz tikai murgos, kas liek tiem noplūst aukstiem sviedriem, trūkties no miega un meimurot pie ledusskapja, lai organisma attīrīšanas nolūkos ielaktu kārtējo beztauku jogurteli. Taču nevienam no trim cilvēkiem, kuri tovakar atradās jaukajā istabiņā, ne prātā nenāca diētiskas blēņas; viņi bija aizņemti ar nesalīdzināmi svarīgākām lietām.
- Nu! NU!!! Nelaid laukā, atceries, ka tev žokļos karājas pieci miljoni! Vālē tak iekšā to sneka dūdu ! Cik reizes var, Zigmund, nu! Ek, sasodīts… redzot, ka pinbola bumbiņa, apmetuši neiedomājami viltīgu cilpu, ieveļas virtuālajā bezdibenī starp pelēcīgajām ķepām, novaidējās spēlētājam blakus sēdošā sieviete, ģērbusies apkļautos pabalējušos džinsos un mīkstā, tumšzilā džemperī ar zemu atlocītu apkakli, virs kuras nerimti dancoja auskaru sudraba bumbiņas. Gaišie mati, gan zaudējuši jaunības saulaino zeltainumu, taču tikpat kupli kā pirms divdesmit gadiem, saņemti izspūrušā mezglā. Ekrāna atspulgi dzirkstīja garās, gaišās skropstās kā saules zaķīši. Viņa pieliecās tuvāk spēlētājam, un no mezgla pasprukusi matu šķipsna nošļuka pāri acij, gandrīz iemērcoties kafijas krūzē, kas balansēja uz pašas galda maliņas.
- Liecies mierā, Kate, tas bija tikai pirmais bolis! Atvēcinājās Zigmunds nepārprotami vīriešu dzimtes subjekts, kam zem pelēcīgo, sirmuma caurausto matu pinkām nešpetni spīguļoja biezi briļļu stikli. Kūkumu uzmetis un tuvredzīga bruņurupuča vīzē kaklu no svītera apkakles izstiepis tik tālu, ka deguns gandrīz vai atdūrās datora ekrānā, viņš neskatīdamies grāba uz pelnutrauka malas uzstutēto cigareti, kas bija pārvērtusies absolūtā nodegulī. Man jau ir četrdesmit deviņi miljoni… miljoniņi… lūk, tagad ņemšu un pārsitīšu visus tavus rekordus… visus… viiiisus, godājamā doktore un profesore, ja kas!
- Pat nemēģini! Katrīna izslējās taisnāk un pacēla nelielu, bet diezgan agresīvu dūrīti pret Zigmunda pagaro snīpi, kas ekrāna atstarotajā gaismā krāsojās gan iesārts, gan koši zilzaļš. Mani rekordi ir svēta lieta un mana kompja neatņemamas sastāvdaļas, bet manu akadēmisko grādu un amatu piesaukšana te ir pilnīgi nevietā. Saprati, kapelmeistar?
Snack dude viens no 1994. gada datorspēles Pinball Fantazies elementiem.
- Sapratu jau, sapratu, noirgojās Zigmunds, iebliezīšu vienu miljardu, un tavs kompis to noris žagodamies. Au, liec mierā manus dzirdes orgānus!
Viņš veikli parāvās pa kreisi, paglābdams ausi no Katrīnas garajiem nagiem, un pamanījās aizsmēķēt jaunu cigareti, kurai draudēja iepriekšējās liktenis izkvēlot uz pelnutrauka maliņas, nenodarot jaušamus bojājumus mūziķa, datortehnika un pat programmētāja Zigmunda Reizemaņa veselībai. Pirksts viegli pieskārās taustiņam, un pinbola bumbiņa atkal atsāka ceļojumu pa zaigojošo ekrānu.
- Paskat tik, ko! Kā lops, tā partija, kā lops, tā partija ikurāt kā pirms Saeimas vēlēšanām, Katrīna nomurmināja, drusku skaudīgi vērodama, kā labajā apakšējā stūrī redzamais cipars tuvojas septiņdesmit miljoniem. Nu, skaties taču, kur tu sit! Nedabūsi ekstraboli… Zigi! Bliez taču! Žokļos! Nu!!!
- Ak kungs, jūs abi patiesi esat kā bērni! ierunājās tumšmatainais vīrietis, kura sejā četrdesmit piecu gadu atstātās pēdas dzēsa kamīna liesmu sārtie atspīdumi un jauneklīgs smaids. Viņš aši apgrauza atlikušo ābolu un ielidināja serdi kamīnā. Cik jums to gadiņu, ko? Vai pa abiem pilngadība sanāks?
- Mans mīļais, baidos, ka tev to nesaprast! Katrīna pagrieza galvu uz viņa pusi un draiski pamirkšķināja. Tu mums esi gaužām prātīgs un varen moderns, bet šitais vecais pinballis ir… vairāk nekā vienkārša spēle, tik kaifigs relaksis, ka… Būtu nu reiz pats pamēģinājis, ko?
- Paldies! Man pilnīgi pietiek ar skatīšanos un jūsu amorālīgo bļaustīšanos.
- Vai tad tu kaut ko dzirdēji, Valfrld? Vai tad tev nav banāni ausis, ko? Katrīna apvaicājās, ar vienu aci lūrēdama, kā Zigmunds jau trešo reizi pēc kārtas manīgi ieķibina kaprīzo un nekādus fizikas likumus neatzlstošo bumbiņu toverī.