- Vai kā. Kate mudīgi ielīda pidžamā un attaisīja zobaino matu sprādzi. Smagā matu grīste izrisa uz pleciem, un viņa pavirši izvilka tai cauri suku. Pēc viskija malka, šampanieša glāzes, zemestrīces izraisītajiem uztraukumiem un sapņainās mūzikas stundas miegs plājās virsū kā mākonis. Neloloju ilūzijas, ka viņi priecāsies, mani redzot. Bet tu gan brauc, galu galā vecākiem ir tiesības paskatīties uz savu dēlu, it īpaši pēc ieilgušiem Amerikas gastroļiem.
Valfrīds izklaidīgi pamāja. Katrīnai bija taisnība, vecākiem pret viņa sievu bija aizspriedumi kopš laika gala. Vispirms viņiem nepatika tas, ka Kate atteicās pieņemt vīra uzvārdu… tāpat tas, ka nav bijis kārtīgu kāzu. Bet vai maz iedomājams, ko māte ar tēvu sacītu, ja uzzinātu, ka viņu laulība vispār nav reģistrēta? Vismaz ne divdesmitajā un pat ne divdesmit pirmajā gadsimtā, bet gan trīssimtgadu senā pagātnē, baznīcā, no kuras nav palicis pat akmens! Pēc atgriešanās no laika ceļojuma Valfrīds gan ieminējās, bet Kate iecirtās otrreiz laulāties viņai nenākot ne prātā; tādi grēka darbi varot novest pie sazin kā. Valfrīds neuzplijās, patiesībā viņam bija vienalga. Tā nu viņa joprojām saucās Katrīna Kursīte, Valfrīds kā bija, tā palika Sauleskalns, bet Adrians tika pie dubultuzvārda Kursītis-Sauleskalns… Nu, un kas tā par kārtīgu latviešu ģimeni, kur katram savs uzvārds!
Turklāt Valfrīda vecāki, sevišķi māte, uzskatīja, ka Katrīna ne ģērbjas, ne uzvedas tā, kā pieklājas visā valstī un pat ārpus tās pazīstama komponista sievai mūžīgi biksēs, vēl trakāk apžmaugtos džinsos, pa virsu visādas pludurīgas jakas, džemperi un metriem garas pašadltas šalles, labi ja vasaras karstumā uzģērbj kādu kleitu, bet tai pašai spīd cauri viss, kas apakšā, un neviena kārtīga, solīda kostīma ar zīda vai atlasa blūzīti! Un vēl tie briesmīgie mati! Pinku pinkas, ne kārtīgu ilgviļņu, ne smuku ondulāciju. Sen jau pāri četrdesmit, būtu tak apgriezusi, kā pieklājas. Doktore šī esot, asociētā profesore augstskolā, vajadzētu vismaz no saviem studentiem pakaunēties. Šādas un līdzīgas tirādes Katei nācās uzklausīt ikreiz, tiekoties ar vīramāti, tāpēc sava dvēseles miera labad viņa tikās ar to pēc iespējas retāk.
Ģērbjas… Tikai tagad Valfrlds pamanīja Katrīnas pidžamu ar rudzpuķkrāsas biksēm un uz brīdi bija gatavs pievienoties savas māmuļas viedoklim.
- Kas tas tāds tev mugurā? Viņš sastinga ar bikšu siksnas sprādzi rokā.
- Kā, kas! Tā ir mana lieliskā pidžama, ļoti noderīgs apģērba gabals vientuļai sievietei saltās rudens naktīs. Un neboliet tik nikni acis, maestro, man viss ir piedienīgi apsegts, nekur nekas nerēgojas. Kate izgudrēm skaidroja, ticami tēlojot pilnīgu neizpratni.
- Tūliņ pat un uz līdzenas vietas velc šito amorālību nost, Valfrīds pavēlēja. Vēl kas nebūs! Vientuļa sieviete… un tas jādzird mīloša vīra ausīm pēc tik ilgiem atturības mēnešiem? Šausmas sieviete treniņbiksēs lien laulības gultā. Lai nekas tāds vairs neatkārtotos, saprati?
- Vai dieniņās, kur bargs. Kate juta, ka uzplijīgais miegs sāk atkāpties, atdodot vietu pavisam citām izjūtām. Viņa tīšuprāt vilcinājās, kamēr Valfrīds vairs neizturēja un pāris sekundēs noburzīja no viņas miesām zilo brīnumu, un nometa uz grīdas.
- Ja tu zinātu, Katiņ, cik briesmīgi es pēc tevis esmu noilgojies, viņš čukstēja, pieplacis lūpām pie siltā kakla, kas kairi smaržoja pēc rožu eļļas. Beidzamajās dienās nevarēju vairs sagaidīt, kad beidzot atkal turēšu tevi savās rokās… tā kā tagad.
- Pagaidi, pagaidi. Viņa to viegli atstūma. Bet kā tad vakarvakar? Mēs taču…
- Tas neskaitās, es biju pa pusei aizmidzis, Valfrīds noņurdēja, ar vienu roku vilkdams abiem pāri segu.
- Tiešām? Katrīna laimīgi iesmējās. Labi, ja reiz tā, tad paskatīsimies, uz ko tu esi spējīgs, būdams nomodā.
♦ ♦
Savādi, taču pēc kaislīgās mīlas eksplozijas Katrīna aizmiga pirmā, bet Valfrīds, lai arī garās dienas un vakara gaitā gan snauduļojis, gan žāvājies, pēkšņi juta, ka miegs pavisam pačibējis un galvā spieto milzums domu.
No vienas puses, tās bija ļoti patīkamas domas; tikko pabeigtais un ieskaņotais mūzikls ar Amerikas latviešu dzejnieka Andra Vārpas tekstu bija viņa pirmais tik liela mēroga starptautiskais projekts, un pirmizrāde kļuva par notikumu, ko pamanīja ne vien turienes latviešu sabiedrība, bet arī plašākas aprindas. Atsauksmes bija cildinošas, un Valfrīds izjuta patiesu gandarījumu. Ap Ziemassvētkiem ieplānota pirmizrāde Rīgā tas bija notikums, ko noteikti vērts gaidīt. Līdz tam varēja mierīgi atpūsties, protams, ne jau ilgi, bet pāris nedēļu pilnīgi droši pačučēt uz lauriem, turklāt mājās, kopā ar vismīļākajiem un dārgākajiem cilvēkiem Kātiņu, Adrianu un draugiem. Tur, Čikāgā, bija brīži, kad viņš līdz sirdssāpēm ilgojās pēc savējiem, pēc mūžam svaigā, spirdzinošā jūras gaisa, meža elpas un… klusuma.
Viņš iegrozījās ērtāk un pieglauda vaigu Katrīnas matiem, un domāja tālāk. Gribējās pārslīdēt pāri ne visai tīkamai domai, kas nedeva un nedeva miera, un to bija uzjundījis Ievas nebēdnīgais jautājums "Vai Čikāgā foršas meitenes?"
Protams, pie galda viņš bija veiksmīgi atjokojies, un Zigmunds, pats neapzinoties, palīdzējis, taču… Čikāgā patiešām bija foršas meitenes! Piemēram, Kima Kimberlija Rouza, apbrīnojami skaista mulate, kuras dzīslās tecēja arī latviešu asinis, proti, viņas vecaistēvs Džordžs Rouzs bija nācis pasaulē kā vidzemnieks Jurģis Roze. Savu daļējo latvietību Kima uztvēra gaužām nopietni un pat bija apguvusi pāris simtu latviešu vārdu, kaut gan izruna bija tāda, ka ar viņu vieglāk saprasties angliski. Kimai bija brīnišķa balss ar plašu diapazonu, tāpēc viņas piedalīšanos "Putnos" varēja nosaukt par visīstāko veiksmi. To, ka Kimai viņš patīk, Valfrīds saprata jau otrajā tikšanās reizē; viņa tiešām bija skurbinoša kā valkans, tumšs liķieris, un kautrība trīsdesmito gadu slieksni tikko pārkāpušajai sievietei bija svešs jēdziens. Kima sāka lenkt Valfrīdu vētrainā amerikāņu stilā un bez mazākajiem kompleksiem, bet viņš… viņš ļāvās šai lenkšanai ar savādu tīksmi, kairinošu aizliegtā augļa pieejamības apziņu. Retajos brīvajos vakaros Valfrīds ļāva Kimai aizvilkt sevi uz kādu bāru, un skaistā melnā pantera dejojot pārvērtās īstā Brazīlijas anakondā. Nu, jā, un nenovēršami pienāca brīdis, kad pēc trakulīgi aizvadīta vakara viņš ļāvās, lai Kima viņu aizved uz savu studijtipa dzīvokli… Zināja taču, ar ko tas beigsies, taču gāja, juzdamies kā tāds jauns pārgalvis, adrenalīna un testosterona uzkarsētiem jutekļiem. Iespējams, pasaules vīriešu vairākums atzītu, ka dēka bija tā vērta, tomēr otrā rītā Valfrīds jutās kā caur gaļas mašīnu izlaists, sauss kā citronmiza un apsūkāts kā kokteiļa olīva, turklāt vēl arī ar nelielām fiziskām, taču krietni prāvākām morālām paģirām. Turklāt rīta gaismā Kima nebūt nešķita tik pievilcīga kā iepriekš piena šokolādes krāsas āda izskatījās pelēcīga un raupja. Piespiesti smaidīdams, viņš atvadījās un devās prom, nozvērēdamies: vairs nemūžam! Tā ari palika. Ļoti iespējams, ka arī Kima bija nedaudz vīlusies viņā, kas zina… Tālākie gastroļi pagāja bez kādiem seksīgiem piedzīvojumiem, ja par tādiem neuzskata diezgan nevainīgo paknakstīšanos ar vienu no ierakstu režisora asistentēm apaļīgo bučmūlīti Ivlinu. Šī knakstīšanās nebija nekas vairāk par līdzekli, lai ātrāk padzēstu no atmiņas Kimu, tāpat visu to, ko viņi tajā naktī darīja, un tādā kārtā atbrīvotos arī no sirdsapziņas pārmetumiem Katrīnas dēļ. Sirdsapziņa viņu tiešām kremta, turklāt krietni bargāk, nekā pats būtu spējis iedomāties. Lai kompensētu neforšo gājienu, viņš sūtīja sievai mīļas jo mīļas e-pasta vēstulites ar muzikāliem pielikumiem, kur skaņu valodā pauda visādas delverlbas. Atgriešanās mājās bija neizsakāms dvēselisks atvieglojums, jo Kate… Katiņa nozīmēja ne vien mīlestību, bet arī pastāvību, kaut ko tādu, kas nemūžam nespēj pazust, izgaist, pievilt vai novērsties. Mūžīga optimisma pilna smējēja… jā, bet vai viņa patiesi tāda bija vai arī tikai centās būt? Valfrīds gan zināja, ka bērnišķā spēja priecāties gandrīz par visu un mīlestības pilnā paļāvība zināmās situācijās var pašķīst emocionālā sprādzienā pāris reizžu bija gadījies piedzīvot. Spriestspēja, loģiskā domāšana un tolerance, šķiet, apmeta kūleni un ienira Katrīnas prāta dzīlēs, dodot vietu niknai un svelmīgai greizsirdībai, kas esi godīgs, Valfrīd! allaž bija vairāk vai mazāk pamatota. Viņš to zināja, kaunējās par savu vājību, tomēr laiku pa laikam tai padevās, tāpat kā šajā reizē… un pēc tam pūlējās pēc iespējas ātrāk aizmirst.