Viņi apmetās turpat kāpas galotnē un ieturēja pieticīgu maltīti. Ceptās gaļas trim vēderiem bija pietiekami, taču neizsakāmi kārojās maizes, kaut mazu gabaliņu, kaut pavisam sakaltušu, i appelējušu tagad nesmādētu. Vai, sacīsim, pāris aukstu, ar visu mizu novārītu kartupeļu…
Kad izsalkums bija remdēts un padzisis ari straujā kāpiena un satraukuma radītais karstums, meitenēm sāka salt. Uz kailas miesas uzvilktajiem adītajiem džemperiem dzestrais vējš pūta cauri kā sietam; Adrianam klājās labāk ādas jaciņa pasargāja, taču šo vienīgo apģērba gabalu uz trim, pat ne uz diviem sadalīt nevarēja, tāpēc pikniks senās jūras krastā beidzās ātrāk, nekā sācies. Lai sasildītos, māsas skriešus metās lejup pa nogāzi un atvieglojumā izbaudīja aizvēju.
- Adri, kur tu paliec? Dana sauca, redzot, ka drauga mugura pazūd no redzesloka.
- Drusku paskatīšos… tūlīt. Daļa vārdu pagaisa vējā.
Viņš atgriezās tikai pēc laba stundas ceturkšņa. Šķēps bija pasists padusē, bet rokas pilnas dažāda lieluma iegarenu gliemežvāku.
- Vai, cik skaisti! Dana nopriecājās. Kur tu tos atradi?
- Paklau, tā taču ir ļoti noderīga manta, Ieviņa atkal bija savā elementā. Tos var lietot kā bļodiņas.
- Vispār es biju domājis par karotēm, Adrians rūpīgi salika atradumu improvizētajā mugursomā. Mēs ar puikām kādreiz tā darījām nogriezām pirksta resnuma zarus, galus iešķēlām un iespiedām tajos gliemežvāku plānākos galus. Ir vēl viena lieta tur lejā ir ne tikai gliemežvāki, bet arī pašas gliemenes, un tās var ēst.
- Garšīgas? Ieva neticīgi noprasīja.
- Diezgan. Ja izcep oglēs, gandrīz kā rieksti. Vienu reizi esmu pamēģinājis. Saka, esot ļoti veselīgs ēdiens…
Dana vēl šaubījās, kamēr māsa ar Adrianu jau šļūca lejup pa akmeņiem piesēto, smilšaino krauju. Viņiem tiešām laimējās atrast kādas desmit smagas, ūdenszālēm aplipušas upes gliemenes vai varbūt tās sauca par pērlenēm?
Gliemenes salika mugursomas apakšā un pārklāja ar sausu zāli. Kad tām virsū bija sakrauti savi pāris kilogrami pīlādžogu, nesamais kļuva tik smags, ka Adrians to atņēma Ievai un uzmeta plecos pats sev.
Pa zināmo ceļu viņi naski devās atpakaļ; kuru katru bridi vajadzēja parādīties upes likumam, kur vītola zaros draiski plandās trīs raibi krekliņi, tikpat daudz biksīšu un krūšturu pāris. Likums pamazām atklājās acīm… rau, akmens, uz kura māsas bija velējušās, arī abi sprunguļi, kā pirmāk nomesti; vītols sērīgi šūpoja rūsganos zarus, taču tie bija tukši! Ne vēsts no kokvilnas T-krekliem, divām dāmu bikšelēm un Adriana tumšzilajiem bokseršortiem, arī krūšturi bija pazuduši.
- Velna vējš! Ieva šķendējās un pikti piespēra kāju pie zemes. Tomēr norāvis, sasodīts! Meklē nu, kur tas viss aizpūsts! Tā ir vienkārši katastrofa!
Māsas raizīgi saskatījās, Adrians mulsi paraustīja plecus.
- Jāmeklē rokā, nopūtās Dana. Vējš pūš no jūras, tātad jāmeklē pretējā virzienā.
- Kamēr jūs dzīsiet pēdas aizmukušajām vešiņām, es savākšu savu lomu, pie viena paskatīšos, vai nav dabūjams vēl kas, Adrians noteica.
- Kas nekait vīriešiem, Ieviņa nopurpināja.
Brītiņu paklīdušas starp jaunajām priedītēm, viņas uzgāja Danas krūšturi; veļas gabals bija aplipis smiltīm un izskatījās vēl netīrāks, nekā pirms mazgāšanas. Danai acīs saskrēja dusmu asaras. Viņa pūlējās notraukt netīrumus ar plaukstu. Plecā uzkārtais maiss ar spoguli traucēja, tāpēc meitene to noņēma un uzķibināja priedes zarā.
- Nu, neko neatradi? viņa sauca māsai.
- Neko, tikai… Dana, panāc, man liekas, ka te staigājis kāds svešs! Paskaties! Ieviņa rādīja zemē, kur vīdēja gareni iespiedumi, ko varēja pieņemt par cilvēka pēdām.
Piepeši Dana juta mugurai pārskrienam tādas kā skudriņas. Nervu gali ievibrējās nedefinējamā nemierā. Viņa nervozi atskatījās, bet, izņemot tās pašas priedītes, viršus, zāli un sūnas, neredzēja neko baidīšanās vērtu. Tomēr zemapziņā joprojām vibrēja trauksmes signāli tāpat kā vakarā, ejot pa tumšu, šķietami tukšu ielu un jūtot mugurā kāda nezināmā glūnīgu skatienu.
- Kas tev ir? Tu izskaties kā spoku ieraudzījusi! Ieviņa iesaucās.
- Nekas. Nē, tomēr… Nu jau trauksme izvērtās īstā stresā, un Dana atcerējās, ka pametusi viņu nenovērtējamo spoguli ārpus redzesloka. Es tūlīt!
Kā prātu zaudējusi, meitene skrēja atpakaļ, īkšķus līdz sāpēm iespiedusi dūrītēs, mēmi lūgdamās, lai viņas iedomas būtu bijušas tikai iedomas.
Jaunās priedītes zarā nekā nebija! Zars lēnītēm šūpojās, it kā vēl nupat pirms mirkļa to kāds būtu aizskāris, taču maiss ar dārgo priekšmetu bija pazudis bez pēdām!
No meitenes apkaltušajām lūpām lauzās šausmu kliedziens, bet, pirms tas ieguva skaņu, viņa pamanīja pārdesmit soļus tālāk pazibam kaut ko pelēku un pazūdam priežu jaunaudzē. Nekavēdamās ne sekundi, Dana metās turp, skaļi saucot māsu un Adrianu palīgā.
Kad meitene izlauzās cauri priežu smalcei un sākās krūmaina pļava, šaubu vairs nebija metrus piecdesmit pa priekšu nesās spoguļa, visticamāk arī viņu drēbju zaglis. Aiz muguras dipēja māsas un Adriana soļi; tie abi sauca, kaut ko jautāja, bet Dana netērēja spēkus skaidrošanai; saukdama ātrāk, ātrāk, meitene joņoja kā jauna stirna, niknuma pilnā gandarījumā konstatējot, ka attālums starp viņu un nekaunīgo svešu mantu pievācēju pamazām dilst.
Bēdzējs neapšaubāmi bija vīrietis, kaut gan pār pelēka pludura apņemto muguru plivinājās garu matu lēkšķes. Tumšie vai nu spalvaini, vai pagalam netīri stilbi bija pliki, pēdas autas kaut kādās čabatās. Pāris reižu vīrs mudīgi palūrēja pār plecu, tak ģīmi saskatīt nebija iespējams, to aizsedza matu un bārdas pinkas.
Es viņu redzu… pavisam tuvu… pasteidzieties, tūliņ rokā būs! Dana aurēja, cik vien plaušas spēja turēt, un joza, ko kājas nesa. Adriana atbildes saucieni atskanēja pavisam tuvu aiz muguras. Ieva, šķiet, bija pamatīgi atpalikusi.
Likās pēc trim, nu labi, piecām minūtēm zaglis būs noķerts. Adrians bija panācis Danu, un abi skrēja plecu pie pleca. Padzirdējis, ka svešinieks piesavinājies ne vien viņu drēbes, bet arī nenovērtējamo spoguli, Adrians aizsvilās negantā niknumā. Danai domātie pārmetumi kaut arī pelnīti palika neizteikti, toties to tur viņš pārmācīs pēc pilnas programmas. Kur nu tādām īsām, kleinām kājelēm sacensties ar viņa garo soli!
Patiešām, viņus šķīra vien daži metri, un Adrians jau stiepa roku, lai sagrābtu akmens laikmeta aborigēnu, saņurkātu lupatās un izpurinātu visu nozagto, kad pēkšņi atģida, ka viņi skrien pa šauru, dubļainu, tomēr nepārprotamu ceļu. Tas izveda īsti prāvā klajumā, kur slējās vairāki ēku puduri, bet ap tiem kustējās cilvēki. No dažiem jumtiem kūpēja dūmi, kaut kur aizvilkdamās kvieca cūka un dziedāja par pareiziem pulksteņlaikiem neko nezinoši gaiļi.
Ieraudzītā pārsteigts, Adrians neviļus pagausināja soli, līdz ar to mantu zaglis ieguva nelielu handikapu.
- Te ir ciems? puisis izelsa, acīm šaudoties no skrejošā vīreļa pelēkās muguras uz tikpat pelēcīgo ciematiņu, ko nespēja iekrāsot pat vakarpusē nosllgusī saule. Johaidi, laikam nāksies pacīnīties…
Pa to laiku zaglis jau bija sasniedzis no zariem pītu aizžogojumu, aiz kura drūzmējās ārkārtīgi netīru un nobridušos aitu bars. Vistuvākās mājas iemītnieki, pamanījuši bēdzēju un viņa vajātājus, pārtrauca savas gaitas un cits pēc cita snāja ārā uz takas. Vīrelis pielēkšoja tiem klāt un aiztrūkstošā balsī kaut ko klāstīja, rokas pa gaisu maldams un uz Danu un Adrianu rādīdams.