- Tagad tikai drošu dūšu, Adrians pačukstēja meitenei. Neparko neizrādi, ka tev bail. Starp citu, man arī nav diezko omulīgi, bet šiem tas nav jāzina.
Satvēris šķēpu saujā ciešāk, viņš pašapzinīgi tuvojās ļaudīm. Tie neizskatījās sevišķi kareivīgi. Iztrūkušies gan. Kamēr abas skaitliski nesamērīgās puses acīm mērīja viens otru, zaglis izspraucās starp diviem vīriem un pāri to pleciem glūnēja uz saviem vajātājiem zināmā apmierinājumā.
No pirmā skata senie ļaudis šķita ārkārtīgi līdzīgi: tumši mati, brūnganas, it kā pamatīgi iedegušas sejas, padrukni augumi. Taču pietika ar dažiem mirkļiem, lai ievērotu, ka matu tumšums variē no pelnu krāsas līdz sodrēju melnumam, ka dažiem ir nevis brūnas, bet pelēkzaļas acis, un brūnganā āda ir nevis iedegusi, bet sviedru un putekļu klāta. Trim vīriem kājās bija nepārprotamas bikses, kaut ari platas un pārlieku īsas, citi ģērbušies tikai vilnas paltrakos, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un primitīvās kažokādas vestēs… patiesībā vienkāršās aitādās ar iegriezumu, kam cauri izmaukta galva. Visi bija bārdaini, garmataini un nēsāja jostas; vieniem tās bija no ādas, aizdarītas ar kaula vai raga sprūdzeņiem, citiem pītas no auklām. Sieviešu apģērbs Adrianam bija kaut cik zināms no meiteņu iepriekšējās dienas stāstiem. Pieaugušo vidū mīņājās arī vairāki bērni, vairums basām kājām, tikai vienai meitenītei bija pastalām līdzīgi apavi.
Acumirklī aplēsis, ka ir vismaz galvas tiesu garāks par ciematiņa ļaudīm, Adrians nokāsējās, paspēra soli uz priekšu un sāka runāt.
- Ē-e, vispirms labdien! Es zinu, ka jūs mani nesaprotat un vispār ne vella nejēdzat, tomēr kārtībai jābūt! Tas tur tipiņš. Viņš ar pirkstu parādīja uz vainīgo. Nupat nozaga mūsu mantas. Viņš papluinīja savas jakas stūri. Tās karājās kokā. Pirksts uzzīmēja vertikālu taisni. Bet šamais atsaldenis tās norāva… Sekoja atbilstošs žests. Un laidās mukt. Adrians atdarināja skriešanu. Mantas viņam pabāztas zem tā smirdīgā paltraka. Pirksts pastiepās pret zagļa uzpampušo jozmeni. Es pieprasu tās nekavējoties atdot! Tā, lūk!
Runas laikā Dana, par spīti uztraukumam, dusmām un bailēm, ar pūlēm valdīja smieklus. Taču svešie ļautiņi klausījās ļoti uzmanīgi un vēl uzmanīgāk sekoja Adriana roku kustībām. Viens no vecākajiem vīriem uzrunāja zagli, un viņa balss tonī nebija ne miņas no laipnības vai vismaz sapratnes. Tas kaut ko purpināja pretī, ar vienu roku pieturot zem apģērba paslēpto prāvo kunkuli, ar otru plātījās pa gaisu, rādīja uz zemi, tad atkal augstāk vārdu sakot: "Es jau neko, es atradu zemē, atradu kokā, nezināju, ka tas kādam pieder…"
Nu Dana vairs neizturēja; ar vienu lēcienu viņa bija blakus Adrianam.
- Nemuldi, tu, planckars! Mūsu krekli un bikses, un… un viss pārējais nav nekādas sēnes, kas izaug mežā un pieder tam, kurš pirmais atnācis! Mudīgi atdod, saprati?
Tā vien šķita, ka līkkājainais zaglēns nebauda īpašu piekrišanu un cieņu savu ciltsbrāļu vidū; daži izmeta pa vārdam, kas neizklausījās diez cik laipni, viens otrs pat pagrūstīja vai jūtami iebukņīja, tomēr tas stīvējās pretī, acīmredzot cerēdams, ka laupījums, lai vai kāds, paliks pašam. Ciematnieku pulciņš kļuva aizvien lielāks; varēja redzēt, ka šurp steidzas ļaudis pat no attālākajām ēkām, lai redzētu, kas notiek. Balsu murdoņa un spriedze auga ar katru mirkli.
Kamēr Adrians un Dana, bažas slēpdami, gaidīja incidenta iznākumu, viņiem pievienojās galīgi aizelsusies Ieviņa, sarkani kvēlojošiem vaigiem un pilnīgi basām kājām.
- Tās sasodītās pastalas… izjuka, nu, vai nav ārprāts, kas te par tautas sapulci? viņa satraukti bēra vārdus. Kurš…?
- Tas tur mērglis, kurš slēpjas aiz citu mugurām! Dana parādīja un atviegloti nopūtās paldies Dievam, māsa nebija ne pazudusi, ne apmaldījusies.
- Tad ko mēs gaidām? Ieviņa bija noskaņota visnotaļ agresīvi. Lai nekavējoties atdod, un šķirsimies kā draugi, ja ne, tad…
Nu jau ciematnieki bija izveidojuši pusloku, kas pamazām vilkās tuvāk atnācējiem. Nemitīgi tērgādami, viņi, šķiet, apsprieda situāciju un nekādi nevarēja izlemt, kā tagad rīkoties. Priekšā stāvošo skati pielipa Ieviņas kājām lai atsaitētu bankrotējušo briežādas pastalu auklas, viņa bija uzlocījusi džinsus, un slaidie stilbi bija līdz pusei kaili.
- Ko viņi tā blenž? Kājas nav redzējuši?
- Tik baltas jau nu noteikti nē. Danas lūpu kaktiņi raustījās. Kur nu vēl lakotus kāju nagus… Es nemaz nerunāju par džinsiem.
- Klau, man sāk apnikt! Adrians pikti piespēra kāju. Tu! Viņš parādīja uz zagli. Atdod mantas, citādi… Un puisis piedraudēja ķengunadzim ar šķēpu.
Priekšā stāvošie soli atkāpās. Murdēšana kļuva vēl skaļāka, zagļa bukņīšana sparīgāka, taču bez rezultātiem. Viens no bikšainajiem vīriem, kam galvā bija aubei līdzīga plikādas cepurīte, neziņā kasīja bārdu, otrs tam kaut ko gausi un cienīgi skaidroja.
- Tiem nu gan lēni pielec. Simt punktu, ka šamā tautiņa ir ugunīgo igauņpuišu priekšteči! Adrians pačukstēja meitenēm. Laikam nāksies mesties barā iekšā un grābt ciet, citādi nav jēgas, tā mēs te nostāvēsim līdz tumsai!
Viņš noteikti tā arī būtu darījis, kad piepeši pūlim cauri izlauzās meiteņu nesenā paziņa no Grietiņmeža paugura vecā dāma dzintariem apšūtajā cepurītē. Vienā mirklī noskaidrojusi incidenta iemeslu, viņa iespieda vienu roku sānos, bet ar otru sāka vicināties tik draudīgi, ka nagainā putna kāja virs kamzoļa villainajām krūtīm lēkāt lēkāja un vienā mirklī apkārt izveidojās brīva telpa. Griezīgā balsī, vairākkārt piesaucot nezināmo ukka un uz Ievas pusi rādīdama, viņa nobēra sašutuma pilnu tirādi, taisnīgi sadalot savu niknumu starp zagli, kurš nu šķita pavisam saplacis, un cienīgā izskata vīriem, kuri nespēj atrisināt tik vienkāršu jautājumu. Izkliegušies un atkāsējusies valdonīgā sieviete pieklupa zaglim klāt, parāva viņa paltraku uz augšu un izpurināja samurcīto drēbju kamolu, pēc tam izrāva arī padusē iespiesto spoguļa maisu. Vīrelis pat nemēģināja pretoties, tikai žēli smilkstēja kā suns ar durvīs ievērtu asti.
- Ha, lūk, ko nozīmē matriarhāts! Dana līksmi uzsita knipi. Kamēr veči ļerina un pļeperē kā tādi Saeimas deputāti, nespēdami atšķirt zagli no godīga cilvēka, sieviete ņem un rīkojas.
- Pareizi rīkojas! Papildināja Ieva, saņemdama no vecās dāmas rokām viņu mantību. Paldies! Ļoti liels paldies! Tā arī turpiniet un nenodzīvojieties līdz šitam, kā viņu, patriarhātam, citādi jūsu jaukais akmens laikmets izvērsīsies vienā vienīgā bardakā!
- Tad nu mēs iesim. Dana pamāja. Nu, kad viss nozagtais bija atgūts, oma atkal kļuva saulaina.
- Palieciet sveiki un vairs tā nedariet! Arī Adrians bija nomierinājies un jau griezās uz iešanu. Taču nedrošs pieskāriens rokai viņu atturēja. Tā bija vecā sieviete zintniece, priesteriene vai abas vienlaikus. Tik tuvu ieskatoties grumbu čumuros iegrimušajās acīs, nenosakāmi tumšās un mirdzošās kā no dzelmes izcelti akmentiņi, puisim gandrīz apreiba galva. It kā viņā lūkotos pati mūžība, it kā laika un telpas bezgalība būtu sakoncentrējusies šajos divos, augšup pavērstajos dzīvīgi spīdīgajos punktiņos…
- Akkaja? viņa ierunājās, nedroši piedurot Adriana krūtīm pirkstu, kas bija tikpat kaulains un sažuvis kā uz krūtīm pakārtā nagainā putna kāja.
- Akkaja kas tas ir? viņš muļķīgi pajautāja, skaidri zinādams, ka viņu nesaprot. Taču sieviete vārda atkārtojumu pieņēma kā apstiprinājumu, lai arī ko šis skaņu savirknējums nozīmētu. Viņa vairākkārt sparīgi pamāja, dzintargraudi zibēja kā dzeltenas zvaigznītes, un tad metās atpakaļ pie savējiem, vairākkārt atkārtodama gan akkaja, gan ukka.