- Ko tu viņai pateici? ziņkāri taujāja Dana, pārņēmusi no māsas pirmāk tik vieglprātīgi no rokām izlaisto maisu.
- Neko! Viņa man pateica jocīgu vārdu, nē, Adrians pats sevi pārlaboja, tas bija jautājums. It kā viņa man jautātu, vai es to zinu, vai… pats tas esmu.
- Varena tante! Ieva jūsmoja. Kā viņa visus nolika pie vietas, ko!
Viņi bija pagājuši pavisam mazu gabaliņu, kad elsaina elpa aiz muguras lika zibenīgi atskatīties.
- Ak, šausmiņas, Dana izdvesa. Ko tad tas nozīmē?
Pāris soļu aiz pārsteigtajiem jauniešiem smagi dvesa pirmējais zaglis, abām rokām stiepdams rupja audekla maišeli, apaļu un galā aizsietu, pilnu nezināma satura. Vecā zintniece pagrūda uz priekšu skrandainu, pēc skata līdz nāvei pārbijušos puišeli, kura pirksteļi bija apkrampēti nelielam, ar izkaltušu plēvi apsietam podiņam. Gan pods, gan maiss tika nekavējoties nolikti pie Ieviņas basajām kājām; sekojošā nesaprotamo skaņu virkne tomēr ļāva noģist, ka šīs veltes domātas viņai vai viņiem visiem ar lūgumu neizgāzt dusmas uz ciematiņa iedzīvotājiem par šīsdienas nodarījumu.
- Nez, kas tur varētu būt? Adrians nomurmināja vilcinādamies.
- Nav ko domāt, ņemam ciet, pēc tam apskatīsimies, izlēmīgi noteica Ieva, kā kompensāciju par morālo kaitējumu un manām izjukušajām pastalām. Lai viņi nomierinās un nebaidās, ka es uzsūtīšu zibeņus vai ko tur.
Maiss bija smags, taču Adrians to uzvēla plecā bez redzamas piepūles; viņa kustības pavadīja bijīgi čuksti un sēcieni. Dana pacēla podiņu tas šķita mazliet lipīgs; nojauta un tikko jūtama smarža liecināja, ka tajā varētu būt medus.
- Sirsnīgs paldies! Ieviņa sacīja un pamāja ar karalienes cienīgu
žestu. Lai vai kā, bija prieks iepazīties, uz redzēšanos!
♦ ♦
Pēc pusstundas gājuma, vairs nespēdami nociesties neziņā par negaidīto dāvanu saturu, jaunieši pārliecinājās, ka neviens no ciematniekiem neseko, un nolēma piestāt priežu jaunaudzītē.
Atraisot saiti, atklājās, ka zem pūšļa plēves pods ir līdz malām pilns gaiša, valkana medus ar salūzušu šūnu gabaliem. Māsas tūdaļ iegremdēja tajā pirkstiņus-krējumlaižas un piešāva pie mēles. Medus bija neiedomājami gards! Redzot svētlaimes saldumu meiteņu sejās, Adrians sekoja viņu piemēram.
- Savu mūžu… Dana neticīgi šūpoja galvu.
- …neesmu tādu ēdusi, Ieva pabeidza teikumu. Mmm… Man patīk akmens laikmets, goda vārds! Kā viņi to dabū gatavu?
- Absolūti tīrs produkts. Adrians vēlreiz iebāza pirkstu medū un lēni cēla uz augšu; nostiepās dzidri dzeltena stīga, un puisis to uztvēra ar mēles galu.
- Labi, pietiek našķot! rūpīgi nolaizījusi no pirkstiem medus paliekas, Ieviņa apņēmīgi aizsēja podu ciet. Adri, kas tajā maisā? Varbūt vēl kaut kas garšīgs?
Maišelī bija graudi, ko māsas Reizemanes nešaubīgi atzina par izkultiem miežiem.
- Super, super, superissimo! Ieva palēcās. Tagad mēs varēsim vārīt biezputru! Varbūt pat izcept kādu plāceni, ja vien tos graudus var kaut kā sasmalcināt vai saberzt.
- Nezinu, kā to lai izdara, ja nav piemērota trauka, bet kaut kā jau galā tiksim. Adrians sasēja maišeļa un mugurtarbas galus un uzcēla nešļavu plecā; maiss uzgūla mugurai, bet tarba krūtīm. Meitenes, mums jāpasteidzas, pēc stundas būs pavisam tumšs, bet priekšā vismaz trīs kilometri.
Vairs nekavēdamies, viņi devās atceļā. Kaulos jau sāka smelgt nogurums gan garā gājiena, gan pārdzīvotā uztraukuma sekas. Ievai sala pēdas. Ne vien sala, bet arī sāpēja zaru atlūzām un čiekuriem klātā meža zeme nebija nekāds gājēju celiņš. Tomēr meitene nežēlojās, ja arī nosūkstījās, tad pavisam klusi, ik pa laikam sariktēja plecā uzmesto zivju virteni un kāpa tik tālāk.
Kad līdz mājvietai bija atlicis ne vairāk par puskilometru, Adrians, kurš soļoja pirmais, pēkšņi saklausīja dīvainu skaņu tādu kā mūdēšanu, sāpjpilnu stenēšanu. Puisis apstājās un brīdinoši pacēla roku.
- Kas tas ir? Ieviņa izspieda caur sakostiem zobiem, jo sabakstītās pēdas dega kā ugunī.
- Laikam kāds zvērs…
Visi trīs saausījās un sasprindzināja redzi, tomēr biezajā mijkrēslī, kas pēc saules rieta valdīja eglainē, neko nevarēja salūkot stumbru un nolīkušo zaru apveidi saplūda kopā kā abstrakta raksta gobelēnā.
- Man šķiet, ka tur. Dana rādīja uz nolūzušu egli ar draudīgi asiem zaru stumbenīšiem.
Meitenei bija taisnība. Piesardzīgi pietuvojušies, viņi ieraudzīja, ka viens no resnākajiem zariem kā pīķis ieurbies brieža spriežot pēc nelielajiem ragiem, pavisam jauna tēviņa sānos. Acīmredzot, pūlēdamies atbrīvoties, dzīvnieks bija savainojies vēl vairāk. No milzīgās brūces spraucās laukā asiņainas, zilganas zarnas, un ar katru krampjaino pakaļkāju kustību baisais kamols blīda lielāks.
- Ak Dieviņ, ievaimanājās Dana, nabaga lopiņš! Mums viņam jāpalīdz, Adri, kaut kas jāizdomā, citādi briedītis būs pagalam!
Adrians izvērtēja situāciju ar pieredzējuša mednieka aci. Nabaga dzīvnieks vairs nebija glābjams, tāds caurums vēderā nemūžam neaizdzīs, turklāt vēl nokārušās zarnas… Nē, ir tikai viens variants, nepatīkams, taču nepieciešams.
Nāvīgi ievainotais briedis iesēcās skaļāk; sāpēm pievienojās arī bailes. Cenšoties neskatīties lopiņa asarojošajās, plati ieplestajās acīs, Adrians apņēmīgi papurināja galvu.
- Te nekas nav līdzams. Tas vairs nav dzīvotājs. Danīt, nomierinies un pieņem to, ko nav iespējams mainīt. Tagad tā jūs abas savāciet mantas! Es zinu, tas ir smags, tomēr nāksies. Aizstiepiet visu uz mājām, iekuriet uguni un tad nāciet atpakaļ, jo…
- Ko tu gribi darīt? Dana šņukstēja. Ieva neprasīja neko, viņai viss bija skaidrs.
- Izbeigt viņa mokas, lūk, ko! puisis skarbi atteica. Un paņemt to, kas mums kā no gaisa iekritis klēpī, svaigu gaļu. Daudz gaļas, tik daudz, ka labu laiku nevajadzēs rūpēties par ēdamo. Ejiet!
Vairs ne vārdiņa nebilzdama, Dana uzvēla mugurā gliemenēm un pīlādžogām piekrauto tarbu, pieķērās vienam maisa stūrim. Ieva satvēra otru, un abas meitenes, zem nastu smaguma grīļodamās, pazuda krēslā.
Adrians pavadīja viņas ar acīm, tad nopūtās tik smagi kā priekšnegaisa vējš. Vēl nekad viņam nebija nācies nogalināt tik lielu dzīvnieku, turklāt ar nazi, vistiešākajā tuvumā, bezmaz acīs skatoties… Ak, labie gari, stāviet klāt!
Labi apzinoties, ka katrs novilcināts mirklis tikai pastiprina brieža agoniju un paša nelāgo jutoņu, puisis izvilka nazi no makstiņas, paspēra nedaudzos soļus, kas šķīra no nelaimīgā dzīvnieka, sasprindzināja spēkus un ar zibenīgu kustību pārgrieza kakla artēriju. Gandrīz neapzināti atlēcis sāņus, lai asinis neuzšļāktos drēbēm, Adrians redzēja garās pakaļkājas noraustāmies un atslābstam.
Pirmo reizi mūžā viņš vēlējās būt smēķētājs ar kaut vienu vienīgu cigareti ķešā! Varbūt tā palīdzētu uzveikt drebuļus, kas kratīja ķermeni tik briesmīgi, it kā viņš gluži kails stāvētu zem krusas gāziena. Viena lieta ir šaut no masta, bet pārgriezt dzīvniekam rīkli, kā saka, tuvplānā pavisam kas cits. Acis… nāvīgi ievainotā brieža acis gandrīz cilvēcisks skatiens, nē, nē, nē! Tas jāaizmirst, jāizmet no prāta, jo nav citas iespējas! Šajā pasaulē izdzīvot var vienīgi tā! Un viņi izdzīvos! Izdzīvos par katru cenu Dana, Ieviņa un viņš pats. Izdzīvos!