Adrians atkārtoja šos vārdus kā mantru, līdz juta, ka sirds vairs nedauzās tik sāpīgi. Nu bija jāķeras pie darba. Arī ne visai patīkama, taču nepieciešama un neatliekama.
Meitenes atgriezās tikai pēc stundas, kad jau bija pilnīgi satumsis. Dana nesa no sveķaina egles zara sameistarotu lāpu; Ieva bija aptinusi savainotās pēdas ar lupatām.
- Adri, kur tu esi? Dana pasauca.
- Šeit… no tumsas atbildēja mazliet gurda balss. Labi, ka jums ir gaisma, tas ir, uguns. Vajadzētu uz ātro sakurt uguni arī šeit, citādi neko nevar redzēt. Nodīrāt es paspēju, bet sadalīt ne.
Sausi zari nebija tālu jāmeklē. Drīz vien sakrautajā kaudzītē sāka dejot liesmiņas, un to sārtajā atspulgā meitenes ieraudzīja drauga seju, izraibinātu tumšiem punktiem sakaltušu asiņu pilieniem un asinīm apkaltušās rokas. Turpat blakus gulēja varen liels, sarkanīgs ķermenis, tam blakus divkārt pārlocīta āda.
- Rumpis tagad jāsagriež gabalos, bet tā, lai nesabojātu cīpslas, tās mums ļoti noderēs. Atstāt līdz rītam nevar, uzodīs vēl kādi plēsoņas un izvazās, skaidroja puisis, alkaini dzerdams ūdeni no Danas pasniegtās pudeles; meiteņu atgriešanās atjaunoja spēkus un padzina drūmo noskaņu, ko bija uzvēdījusi gandrīz necaurredzamā tumsa, kad katra skaņa čaboņa, lūstoša zara krakšķis, pat skujoto zaru šalka lika nerviem saspringt.
- Tu iekšas aizmeti? jautāja Ieva.
- Jā, tur. Adrians pamāja uz biezokņa pusi. Izņemot akniņas. Mēs tās varētu…
- Izcepām tūlīt! meitene ierosināja. Man patiešām gribas ēst, domāju, jums tāpat!
- Bet…
- Sāls man ir līdzi. Viņa uzplikšķināja pa kabatu. Es šim variantam jau biju gatava, kā nekā mednieka meita! Zini, kā mūsu tētis.
- Zinu. Adrians pamāja un neviļus norija siekalas. Protams, viņam gribējās ēst, un pirms priekšāstāvošā darba vajadzēja kārtīgi iestiprināties. Aizstibīt tādu daudzumu gaļas ne mazāk par sešdesmit kilogramiem puskilometra attālumā, turklāt caur brikšņainu mežu un pilnīgā tumsā nebūs joka lieta!
Ieva nekavējoties ķērās pie darba. Drīz vien šķēlītēs sagrieztās, uz iesmiem samauktās un ar sāli apkaisītās akniņas jau čurkstēja virs uguns.
- Viņš… ilgi nemocījās? Dana pajautāja, lauzīdama sīkos gabaliņos no zemes paceltu žagaru.
- Nē, mīļā. Adrians mierinoši pasmaidīja. Pāris sekundes, un viss. Tu taču pati saproti, ka…
- Saprotu, man tikai…
- Man arī bija žēl. Taču, ja es to nebūtu izdarījis, briedis mocītos vēl ilgi. Bet tagad tas ir paveikts, un mēs esam bagāti ļaudis akmens laikmeta mērogā jau nu noteikti.
- Starp citu, puisis atsāka sarunu, kad pirmā aknu porcija jau bija izcepusies un trijata mielojās ar gardu muti, par akmens laikmetu. Šķiet, ka īstais, simtprocentīgais akmens laikmets šajā vietā ir beidzies, jo dažam labam no mūsu jaunajiem draugiem es pamanīju bronzas mantiņas. Par spīti visam burziņam un stresiem, viņš piemetināja.
- Kādas? Dana gribēja zināt.
- Nu, jūs pašas redzējāt ar zibeņzīmēm izrakstīto ripuļi taisnīgās dāmas kaklā. Lūk, un vismaz pāris večiem ādu apmetņi pie kakla bija sasprausti ar bronzas adatām, jā, arī mazajam skuķēnam, kas grozījās pa priekšu, paltraciņš bija aizdarīts ar kaut ko līdzīgu saktai vai sprādzei. Un, vai zināt, ko tas nozīmē?
- Ko tad? Ieviņa iepleta acis un noslaucīja muti ar delnas virspusi.
- Tas nozīmē, ka šejieniešiem ir tirdznieciskas attiecības ar citiem senļaudīm. Visticamāk, ar viņpusjūras iedzīvotājiem, jo bronza mūsu zemē vispirms tika ievesta no Skandināvijas. Latvijā un vispār Baltijas zemēs taču nav ne vara, ne alvas atradņu, tātad bronzu iegūt nevar.
- Tu gribi teikt, ka jau tagad ir tādi kuģi, ar ko var šķērsot jūru? brīnījās Dana.
- Fakti liecina, ka ir. Tu taču pati redzēji mantas! Un tas mums ļauj krietni labāk precizēt laiku, kurā esam atkūlušies, apmēram trīs tūkstoši gadu, tas ir, kāds tūkstotis, plus mīnus simts gadu, pirms mūsu ēras jeb Kristus dzimšanas, Adrians noteica. Es zinu, esmu lasījis, ari internetā ir materiāli, ka bronzas laikmeta kuģu paliekas uzietas Lielbritānijā Doverā. Tā ir ostas pilsēta dienvidaustrumos. Tāpat ari Dānijā un Zviedrijas salās.
- Ho-ho, tad jau mēs varbūt sastapsim ari ārzemniekus. Ieviņa priecīgi nogrozīja galvu. Sitos ragainos vikingus, ko filmās rāda. Labais!
- Jā, un man būs jāatkaujas līdz asinīm, lai neļautu jūs abas nolaupīt un aizvest pāri jūrai uz kāda Torfina Zilzobja harēmu, puisis nosmējās, noslaucīja rokas sūnās un piecēlās. Labi, dāmas, uz priekšu! Brīdinu, ka dabūsim nomocīties līdz nejēgai.
Adrians nekļūdījās. Kad Riekstukalna apmetnē bija nogādāti pēdējie briežgaļas gabali, visi trīs elsa, pūta un stenēja, īpaši Ieviņa; abi pārējie bija tikai pārguruši, taču jaunākās māsas nogurumam pievienojās svelošas un durstīgas sāpes pārmocītajās pēdās. Noraisījusi no kājām sadriskāto lupatu paliekas, Ieva atslīga pie ugunskura un kodīja lūpas, lai nebūtu jākauc. Nokvēpušajā krūzītē ūdens uzvārījās ātri, un Dana iebēra tajā sauju kumelīšu lakstu ar pāris vārgiem ziediņiem un dažus mārsila stiebriņus. Apmazgājusi māsas pietūkušās, asiņainām skrambām klātās pēdas ar zālīšu novārījumu, Dana tās aplika ar ceļteku lapām un pāri uzmanīgi uzvilka vilnas zeķītes.
- Nu jau ir labāk, Ieviņa pateicīgi nopūtās. Domā, līdz rītam sadzīs?
- Tad jau redzēs, māsa atteica. Ja ari ne pilnīgi, tāpat nekāda bēda! Varēsi mierīgi atpūsties, kamēr Adris uztaisīs tev jaunus apavus. Gribi, atnesīšu spilvenu un segu? Tev būs ērtāk. Gribi?
- Beidz, mās, kas es tev kāda vājniece vai nedēļniece? Nekādu spilvenu man nevajag, labāk jau kaut ko padarīt, miegs tā vai tā nenāk.
- Ieviņ, ja tu tiešām jūties spējīga kaut ko darīt, tad ņem šo dzelzīti un sāc tīrīt briežādu. Adrians notupās viņai blakām. Jādabū nost visi tauki un plēves, citādi āda sāks pūt, bet tu jau pati zini. Mēs ar Danu tikām ņemsimies ar gaļu. Vajadzēs kaut kā apžāvēt… apkaltēt, lai nesabojājas.
Ieva labprāt ķērās pie darba. Piepeši viņa iesmējās pilnā kaklā.
- Kas tad nu? Dana satrūkās.
- Nekas, man tik ienāca prātā interesanti, ko tas aborigēns būtu darījis ar mūsu krūšturiem?
♦ ❖ ♦
Nākamajā dienā negaidīti iegūtā medījuma apstrāde turpinājās. No kārtiņām un egļu zariem uzmeistaroja slieteni un iekūra nelielu uguntiņu. Puszaļo alkšņu zaru dūmi biezos vālos vijās ap čukurā iekārtajām, ar sāli un kadiķogu grūdeni ieberzētajām gaļas sloksnēm un iztīrītām, mugurdaļā pārgrieztām zivīm. Adrians jau kuro reizi asināja savu duncīti, ar zināmām bažām vērodams, ka tā asmens kļuvis par pāris milimetriem šaurāks plakanais akmens vis nebija smalka tecila. Briežāda bija rūpīgi nokasīta un pēc Adriana rīkojuma apstrādāta ar smilšu un pelnu maisījumu. Kamēr Dana pārlasīja un tīrīja pīlādžogas, Ieva pamatīgi noskaloja gliemenes un uzlika uz oglēm cepties, turpat ierušināja arī brieža lielos kaulus, lai pēc indiāņu metodes tiktu pie kaulu smadzenēm.
- Garšo neparasti, bet neslikti, atzina visi trīs, kad ārpusē apkvēpušie gliemežvāki bija atsprāguši vaļā, tā kā putnu gaļa, tā kā garneles… brīžiem atsit arī pēc riekstiem un zobos ņirkst kā marinētas baravikas.
Uzdzēruši maltītei zālīšu uzlējumu ar brīnumgardo medu, viņi turpināja strādāt. Adrians ņēmās ap brieža cīpslām, kas izskatījās pēc bālganām gumijotām auklām; meitenes pēc ilgiem un pamatīgiem prātojumiem būvēja cepli saviem keramikas ražojumiem, kas jau bija glīti apžuvuši: nolīdzināja mazu laukumiņu, nozieda ar mālu kārtiņu, uz tās salika apdedzināmos ķobīšus un bļodiņas, apkārt rūpīgi pielīdzinātu akmeņu apli, virs tā nolīdzsvaroja vēl vienu akmeņu rindu tā, lai uz iekšpusi veidotos pārkare, un noslēdza caurumu ar neaizstājamo, pirmajā senatnes dienā atrasto poda pusīti. Visu šo veidojumu aplika ar sausiem zariem, apbēra karstām oglēm, uzlika vēl vienu zaru kārtu, pēc tam, rāpus nometušās, pūta, kamēr ogles iekvēlojās un zari uzliesmoja.