- Tagad jums jāuztur nemainīga uguns veselu diennakti, māsu pūliņus vērodams, sacīja Adrians. Un, ē-ē, man ienāca prātā… tos gliemežvākus, ko mēs izēdām, nevajag mest projām, bet ar akmeņiem sasmalcināt pulverī.
- Priekš kam? Ieva pacēla ugunīgi pietvīkušo, pelnu plēnītēm aplipušo seju.
- Lai piejauktu māla masai, ja taisīsiet kādu lielāku trauku. Būs izturīgāks. Vienkārši atcerējos, ka vienā nometnē profesors Jaunups eksperimentēja ar dažādiem piejaukumiem. Izrādījās, ka saberzti gliemežvāki ir visefektīvākā piedeva. Mēs tajos podos pēc tam pat zupu vārījām.
- Kādu zupu? Dana ieinteresēti jautāja.
- Nātru un gāršu, ar grūbām. Bija ļoti garšīga. Adrians atcerējās.
- Māsa? Danas nošmulētais īkšķītis pacēlās.
- Bez problēmām! Tā atsaucās un piesita māsas īkšķim savējo.
- Vienkārši ārprāts, cik ātri iet laiks, pēc vairākām stundām, kad stalto egļu galotnes atkal grima krēslā, nopūtās Ieviņa. Savainotās pēdas bija gandrīz sadzijušas, un meitene nevarēja vien noslavēt māsas zāļuziņu. Tomēr staigāt vēl nevarēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nebija apavu, taču Adrians solīja nākamajā dienā katrā ziņā uztaisīt jaunas un daudz labākas pastaliņas, šūtas nevis ar auklām, bet brieža cīpslām, un tām būs dubulta zole.
Ievu šis solījums pilnām apmierināja. Meitene gan nezināja, ar kādu mūžvecu metodi Adrians izprātojis apstrādāt cīpslas, lai tās nekalstu un nelūztu. Metode bija vienkārša, bet visai nehigiēniska. Proti, bija nepieciešama skāba vide jauno vēsturnieku pulciņa nodarbībā viņi no kādas lauku kautuves izprasītās govju cīpslas turēja pārrūgušās piena sūkalās, bet kur tagad ņemt tādu luksuspreci? Puisis prātā uzskaitīja visus iespējamos analogus, tomēr nekas no visa tā nebija pieejams, atskaitot dzērvenes un… urīnu. Tā kā nevienu dzērveņu purvu viņi vēl nebija uzgājuši, atlika vienīgi urīns. Varētu jau, meitenēm neredzot, iečurāt kādā traukā un iegremdēt tur cīpslu rituļus, taču neviena šim nolūkam derīga trauka nebija. Traks var palikt, ko nu?
Taču vajadzība māca tecēt, proti, galējas nepieciešamības brīdī cilvēka smadzenēs paveras mazi, līdz tam slēpti kambarīši, pilni ar gēnu atmiņas vai citu, bezmaz mistisku zināšanu rezervēm. Nolūkojis brīsniņu, kad meitenes bija ārkārtīgi aizņemtas ar pareizu kurināmā izkārtošanu visaplīk mazajam ceplim, Adrians pievāca atlikušo mālu krājumiņu un pazuda tumsā un miglā, salūkoja nelielu, sausu vietiņu pieklājīgā atstatumā no mītnes, ar uzticamo nažuku izskribināja pāris sprīžu dziļu bedrīti, nolīdzināja malas, pēc tam izzieķēja ar māliem lūk, arī tvertne cīpslu miecēšanai! Tikai labi jāielāgo, kā to atrast pat tumsā, un jādzer vairāk ūdens, lai… nu, tālākais ir skaidrs!
- Es brīnos, miegaini nomurmināja Ieviņa dziļā vakarā, laizdamās māsai blakus migā. Cik maz tomēr cilvēkam vajag un cik daudz jāpūlas, lai to mazumiņu sagādātu. Ja kas, tad neatceros, kad man tā būtu nācis miegs…
- Man arī, Dana piekrita. Kādreiz es domāju kā gan cilvēki agrāk dzīvoja, kad nekā nebija: ne televīzijas, ne interneta, pat radio, ko viņi varēja pa vakariem sadarīt, bet viņi taču strādāja, nabadziņi, rāvās melnās miesās, kamēr krita kā beigti.
Melnās miesās to gan tu pareizi pateici! Ārprāts, kad mēs varēsim nomazgāties un… Teikumu nepabeigusi, Ieva atslēdzās.
Lai gan ugunskurs dega gaiši, izplatot tīkamu siltumu, kam pievienojās arī no mazā cepļa un improvizētās žāvētavas plūstošās sasilušā gaisa strāvas, Adrians juta, ka gaiss kļūst vēsāks. Viņš atgāza galvu un palūkojās augšup; zvaigznes zaigoja spožas, un Piena ceļš liecās pāri galvai kā spīduļiem izmargota milzu pils arka. Puisis nolaida darbu klēpī un izstaipīja nopūlētos pirkstus, pēc tam sāka skaitīt dienas un stundas skaitīja, atzīmēja prātā un pārskaitīja vēlreiz. Uzticīgs jaunajam paradumam, viņš katru rītu atzīmēja saullēkta, vakarā saulrieta brīdi. Tā kā pēdējās dienas bija skaidras, tas bija izdarāms diezgan precīzi, un iznāca, ka tikko aizvadītā diena bijusi tieši septiņas stundas gara. Tā kā ziemas saulgriežos īsākā diena sasniedz vien sešas stundas un četrdesmit trīs minūtes, paliek septiņpadsmit minūšu starpība. Rēķinot, ka līdz saulgriežiem dilums ir nedaudz vairāk par minūti dienā, iznāk, ka patlaban ir kāds devītais vai desmitais decembris! Lai cik silts arī būtu bijis rudens un ziemas sākums, laiks neizbēgami kļūs aukstāks, tas nozīmē, ka meitenēm steidzami vajadzīgs ziemas apģērbs. Viņš pats iztiks ādas jaciņa varbūt neko lielu nesilda, toties nelaiž aukstumu klāt. No vienas briežādas abām nesanāks… Puisis spītīgi rauca pieri grumbās, pūloties atrisināt šo problēmu, taču spraigās pārdomas iztraucēja mežonīgi ūpja auri. Vai nu lielais naktsputns bija tikko notvēris medījumu, vai arī iztraucēts tā notiesāšanā, jo citkārt vakaros slīdēja virs egļu spicēm kā melna un mēma ēna.
"Varbūt tas uzgājis manis nomestās brieža iekšas," puisis nodomāja un jau grasījās atsākt darbu, kad piepeši saklausīja vēl ko kreisajā pusē klusi nokrakšķēja lūstošs zariņš… tad vēl viens jau tuvāk. Tur kāds lavījās, piesardzīgi, tomēr apņēmīgi. Adrians pārsēdās tā, lai uguns nežilbinātu acis, un mazliet pievēra plakstiņus, lai pārslēgtos uz nakts redzi; spēja kaut cik saskatīt tumsā viņam piemita kopš bērnības.
Krakšķis atkārtojās jau pavisam tuvu. Adrians pārlika duncīti kreisajā rokā un ar labo pievilka tuvāk šķēpu. Skatiens ieurbās tumšajā blīvā un pēc dažiem mirkļiem uztvēra kustību tuvu pie zemes. Tātad tas nav cilvēks, protams, ja vien nepārvietojas līšus vai rāpus. Plauksta stingri aptvēra šķēpa kātu, muskuļi saspringa, ķermenis bija gatavs aizsardzībai.
Kustīgais objekts tuvojās lēnītēm un piesardzīgi; varēja saklausīt tādu kā šņākāšanu. Vai tiešām mežacūka? Nē, tie zvēri pārvietojas dimdēdami, šis ir mazāks un klusāks. Adrians nepaspēja galvā pārskaitīt iespējamos uzbrucējus, kad skatienam pamazām atklājās nekad neredzēts dzīvnieks. Pirmajā mirklī viņš to noturēja par lācēnu, taču šim purniņš bija īsāks un smalkāk veidots, rumpis prāva suņa lielumā, kājas īsas un mugura kumpa. Jocīgais zvērēns staipīja kaklu, aizgūtnēm ošņādams, nozibēja ačeļu melnās pērlītes.
Nu jau Adrians dzīvnieku saskatīja gluži labi; nešķita, ka tas varētu būt ļoti bīstams, Dana noteikti atzītu, ka melnais purniņš ir gaužām mīlīgs, taču arī visnotaļ simpātiskais lūsis nav nekāds mīļais minka… Kas gan varētu būt šis nakts viesis, ko?
Puisis sakustējās, un dzīvnieks nekavējoties atlēca atpakaļ. Lēciens izskatījās neveikls, tomēr gana atsperīgs. Adrians pamanīja, ka tam ir ļoti lielas ķepas, un topašbrīd atskārta, kas šonakt apciemojis Riekstukalna apmetni, gaļas smaržas un, kas zina, arī zemē nopilējušo asiņu smakas vilināts, tinis! Noslēpumainais un nežēlīgais plēsējs, vienlaikus arī viens no spicākajiem meža sanitāriem, jo nokopj atrastu maitu līdz pēdīgajam kauliņam, rijīgs un negausīgs, tāpēc to sauc arī par āmriju. Tinis, kas no Latvijas mežiem pazuda deviņpadsmitā gadsimta beigās un vēlāk apskatāms vienīgi bildēs. Adrians svārstījās starp diametrāli pretējām vēlmēm pielaist dzīvnieku tuvāk, lai apskatītu, vai nekavējoties padzīt, kamēr tas nav ieklupis kājās. Zobi tinim, cik liecināja apraksti, ai-ai-ai! Nagi arī!