Ķermenis šķita smaguma pielijis; laikam tikai tagad īsti sāka izpausties lidojuma sekas ilgā sēdēšana šaurajā ekonomiskās klases sēdeklī, kur pat kājas nevar izstiept, sausais, dīvaini negaršīgais gaiss. Šķietamajā naktī neizdevās pat pasnaust, jo aizmugurējā sēdeklī spārdījās nenomierināms bērns, tāpēc rīts, kas šajā Atlantijas pusē bija pārtapis vēlā pēcpusdienā, atnāca kā atpestīšana kopā ar logu aizlaidņu pacelšanu un stjuartes pienesto karsto, mitro dvielīti, kas vismaz uz brīdi atspirdzināja. Tikai pēc nolaišanās Rīgā Valfrīds varēja izstaipīt sastīvējušo muguru un sasukāt biezos matus, kas jau atkal sāka iegūt bēthoveniskas aprises, un ar baudu ieelpot rudenīgi vēso, pēc kritušām lapām smaržojošo dzimtenes gaisu tas spirdzināja labāk par galonu kafijas.
"Vai patiesi es kļūstu vecs?" viņš nedzirdami nomurmināja. Iepriekšējie ceļojumi gan lidmašīnā, gan ar autobusu nebija šķituši tik nogurdinoši, nemaz nerunājot par jaunību, kad brauciens no Rīgas līdz Ventspilij uz naftas cisternas trepītēm tāds nieks vien bija. Bet varbūt pie vainas sirdsapziņas pārmetumi, ko? Droši vien, jo domas par vecuma nespēku, kaitēm un stīviem kauliem vienkārši šķebināja. Lai tās atvairītu, viņš pārlaida roku Katrīnas vidukļa izliekumam tik glāsmainam un vilinošam… Ak, kādas muļķības viņš un vecs, kad vēl tikai pirms stundas abi mīlējās tik dedzīgi kā kaislībā apdulluši jaunieši!
Un, klausīdamies, kā palodzes skārdu rībina lietus lāses, no vētraina staccato pārejot nomierinošā ritenuto et diminuendo līdz pilnīgam pianissimo, zināmas triumfa apziņas ieaijāts, arī Valfrīds beidzot iegrima miegā.
♦ ❖ ♦
Rīts atnāca ar vēju, kas mērķtiecīgi pluinīja miglainos mākoņu autus, lai izmirkušajai zemei tiktu jel kāds saules stars. Kamēr Katrīna vēl svētlaimīgi klīda sapņu valstībā, mājā sākās klusa rosība; Vize bija uzbukņījusi meitas, pēc brīža viņām pievienojās Valfrīds, pa ceļam uz apakšstāvu apņēmīgi paraustījis bezspēcīgās dusmās ņurdošā Zigmunda plecu. Drīz vien uz gāzes plīts iešņācās tējkanna, Vize steidzās smērēt sviestmaizes, bet meitenes haotiski vāca kopā savas skolas lietas.
- Katiņa vēl guļ? Vize uzbilda Valfrīdu, un tas pamāja.
- Pareizi, kur viņai skriet… Vize piekrita, bet neganti izspūrušais Zigmunds, blisinādams acis kā dienvidū iztraucēts ūpis, murmulēja kaut ko par cūcību, kas vieniem liek slieties kājās nakts melnumā (pie kam rīta saule viņam spīdēja tieši sejā), bet otri, lūk, var pampt līdz pusdienai. Viņš paberza briļļu stiklus pret piedurkni, uzkabināja acenes uz deguna, tad rezignēti nopūtās: Lai guļ vien… un ar milzu apetīti ķērās pie sviestmaizēm ar sieru un šķiņķi. Ieva sekoja tēva piemēram, bet Dana piedzēra kafiju auzu pārslu un jogurta maisījumam.
Kad meitenes nolika tukšās krūzes un ķērās pie kosmētikas somiņu arsenāla, brokastotājiem pievienojās Adrians. Viņam sekoja Tūta Otrā, paslējusi asti kā policista steku, un ar modulācijām bagātu dižņaudienu pieprasīja savu tiesu.
- Tu negribi braukt līdzi pie vecāsmātes un vectēva? Valfrīds, norijis pēdējo kumosu, prasīja dēlam, taču tas neizpratnē papurināja galvu.
- Man taču skola, un šodien ir ceturtdiena! Tu aizmirsis esi, vai?
- Goda vārds, aizmirsu! Valfrīds iesmējās. Nudien, visas dienas sajukušas. Tad jau tev jāpasteidzas?
- Neko īpaši, Zigmunds aizvedīs. Papriekš Ievu uz muzičku, tad mūs ar Danu uz ģimnāziju.
- Un mani uz autobusu, atgādināja Vize, veikli skalodama krūzes un šķīvīšus.
- Pie večiem laidīsi? kafijas un šķiņķamaižu reanimētais Zigmunds apvaicājās gluži optimistiskā tonltī. Es varu aizraut uz autostaciju arī tevi, kaut kā jau saspiedīsimies! Mana toijota vismaz pusautobusa vērtē.
- Paldies, vecīt, es izstaigāšos, tāda sajūta, ka Ventspilī nav būts veselu mūžību, jāapskatās, kas jauns uzradies… galu galā man autobuss tikai pēc stundas. Laid vien ar visu savu sieviešu bataljonu. Valfrīds pamirkšķināja draugam.
- Rādās, ka veidojas tīri labs laiciņš. Zigis beidzot bija pamanījis sauli, kas, pateicoties rīteņa pašaizliedzīgajām pūlēm, gozējās prāvā zilu debesu laukumā. Ja atkal nesamaitāsies, tad sestdien jūs varētu atlaist uz Grietiņmežu. Es vakar nočekoju sēnes vēl aug griezdamās. Tad tu varēsi kārtīgi izlocīt kājas un ieelpot ekoloģiski tīru meža gaisu, pie viena novērtēt manu jauno dārza kamīnu, pirtskrāsni un citas ekstras.
- Līst vai nelīst, jums vienalga jāatbrauc. Dana, citiem neredzot, aši saskatījās ar Adrianu, un tas priecīgi pamāja. Ja būs labs laiks, tad uz mežu, ja līs, tad var patusēt gan istabā, gan lapenē… Valfrīd, tu jau neesi redzējis tētis uztaisīja pieliekamus slēģus, lai lietus netiek iekšā un arī vējš tik traki nepūš.
- Lai notiek, brauksim, jācer, ka Katei mašīna kārtībā, es vēl neesmu paspējis paprasīt.
- Ir, ir, apalītis iet kā zvērs! Mēs ar mammu vēl aizvakar braucām ekspotīcijā uz lielveikalu, Adrians apstiprināja. Labi, tad es jožu pēc somas.
Pēc maza brīža Zigmunds slēdza vaļā mašīnas durvis. Vize veikli iemetās vīram blakus, jaunieši iespraucās aizmugurē. Automašīnas sudrabainais krāsojums bija pilnīgi pazudis zem pamatīgas dubļu kārtas spilgtas liecības par otrās šķiras autoceļu stāvokli valsts ziemeļrietumos.
- Šamais nu gan ir nošķiedies. Valfrīds smiedamies papurināja galvu. Vismaz numuru noslauki!
- Rauj to kociņš! Zigmunds atgāzās sēdeklī un pagrieza aizdedzes atslēgu. Es ir viens kārtīgs lauksaimnieks un datorists, un piedevām izbijis vijolnieks… ko no manis var prasīt!
- Tēva dubļi si-idraboti-ī-ēē, Ieva iedziedājās īstā suitu sievas tembrā un aizcirta durtiņas ciet.
Valfrīds atkāpās īstajā brīdī, jo toijotas riepas, iztapdamas forsētā motora apgriezieniem, uzrāva gaisā zemes pikuču krusu. Vēl viens rūciens, un dubļaini sudrabotais autiņš izripoja uz dangainā apendiksa, kas savienoja Kursīšu-Sauleskalnu zemes pleķi ar Saules ielu.
Atgriezies mājā, kas, šķiet, atkal bija ieslīgusi snaudā, Valfrīds aši noskuvās, noskalojās un, pliķēdams losjonu viegli kaistošajos vaigos, kāpa augšā uz guļamistabu.
- Katiņ… viņš pasauca, bet, kad gulētāja nekādi nereaģēja, pavilka segu nost un noskūpstīja kailo plecu. Katiņ! Ei, vai tev piemeties simtgadu miegs? U-ū, mosties, Ērkšķrozīt, tavs princis jau nomazgājis muti, nokopis radošo procesu rugājus un taisās jāt projām.
Pāris sekundes turpinājās miegainais klusums, tad pēkšņi Katrīna uzšāvās sēdus kā katapultas sviesta un enerģiski trina acis ar delnu virspusēm.