- Apžēliņ, ko tu teici, Valfrīd? Cik pulkstenis? Padod man kādu apģērba gabalu, jāiet taču vārīt kafiju, bērniem brokastis, skola, ka nenokavē. Nu, ko tu smejies? Ko tu smejies!? Nu, aizgulējos, kam negadās… Padod manas zilās bikses, ātrāk taču!
Skatoties, kā mīļotā sieva, neizlienot no gultas, pūlas ar kājas pirkstiem nesekmīgi sagrābstīt divus metrus tālāk uz paklāja no,sviesto pidžamas apakšgalu, Valfrīds smiedamies ievēlās gultā.
- Kāda kafija, kādas brokastis? Katiņ, atjēdzies taču! Visi jau sen ir prom, padzēruši un paēduši bez taviem vadošajiem norādījumiem.
- Kā prom? Kate papūta sānis sejai pārkritušās matu šķipsnas un pikti uzlūkoja vīru. Kādiem vēl vadošiem norādījumiem? Vai tu tai Amerikā netīšām neesi sajucis, ko?
- Paskaties pulkstenī, princese miegamice! Viņš sabužināja Katrīnas ērkuli īstā mudžeklī. Bez piecām astoņi, zēni un meitenes jau sen sēž skolas solos. Nu, galīgi izlaidusies tu man esi! Vajadzēs tev noorganizēt ģimenes mācības īso kursu.
- Kā tad! Kate parāva segu uz augšu. Es izlaidusies? Tad kāda sasodīta mārrutka pēc tu mani nepamodināji laikā? Un kas tas vēl par īso kursu?
- Man tagad nav laika skaidrot. Viņš pieliecās tuvāk un pabružāja degungalu pret viņas degunu. Bet, kad vakarā atgriezīšos, tad būs nodarbības ne pa jokam.
- Lai notiek! Katrīna padevās, un viņas acis neviļus uzdzirkstīja. Tikai kāpēc īso? Es gribu ļoti garu kursu, pilnu programmu ar ievadu, iztirzājumu un nobeigumu, pēc tam da capo… un tā astoņas reizes!
- Kārumniece… da capo viņai… Valfrīds cīnījās ar kārdinājumu nomest drēbes un ienirt zem segas blakus sievai. Labi, mīļā, tagad man arī jālaižas, pēc pusstundas autobuss. Jo agrāk aizbraukšu, jo ātrāk tikšu atpakaļ. Tu varētu vakariņās izcept pankūkas. 1 adas labi lielas un kraukšķīgas, kur iekšā ierullēts biezpiens par tādām sapņoju mēnešiem ilgi.
- Labi, būs! Kate nopūtās un sparīgi atkrita gultā. Laidies, mīļais vīrs, kamēr es neesmu pārdomājusi! Sveicieni tur visiem no manis, paldies par visu labo, ko tava māmiņa man nav darījusi… nē, nē, to nevajag, vienkārši sveicieni.
Kad aiz Valfrīda muguras aizcirtās namdurvis, Katrīna izrāpās no gultas, uzvilka Valfrīda apnicināto pidžamu un uzmeta plecos zilpelēku, pašas darinātu mīkstvilnas šalli. Celties patiešām negribējās, bet, ja nu reiz viņa ir pamatīgi un neatgriezeniski pamodusies, tad jākāpj lejā pēc kafijas. Patīkami pārsteigta par kārtību virtuvē Vize bija paspējusi nomazgāt pat vakariņu traukus -, Kate ierastā žestā uzmeta vārāmtrauku uz gāzes degļa, iebēra krūzē divas tējkarotes kafijas un sameklēja ledusskapī pamatīgu siera šķēli; tai pievienojās pāris salātlapu un milzīgs ābols, kura sarkanais strīpojums atgādināja steigā smiņķējušās dāmas vaigus, brokastis, kas apvieno veselīgo un garšīgo, nodrošina ziedošu jaunību paaudžu paaudzēs, āmen! Pēc pāris maziem brītiņiem, aizvadītiem glaudot Tūtas Otrās plīšam līdzīgo muguru, vienā rokā nesdama kūpošu krūzi, otrā māla šķīvi ar ēdamlietām, viņa basiņām plakšķināja augšup. Gulta vilināja ar neatdzisušo siltumu un iespējām vismaz stundu palaiskoties bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Siers ar salātiem garšoja pasakaini, ābols sulīgs, aromātiskā kafija vainagoja visu iepriekšminēto. Rēnā rudens saulīte zīmēja uz dūmakaini pelēkās dūnu segas greizus, gaišus rombus, kas nemanāmi pārvietojās uz naktsskapīša virsmu to gandrīz pilnībā klāja grīļīga grāmatu kaudze, kuras svars jau apdraudēja mēbelītes tievās kājeles, un nesaudzīgi atklāja pūkainu putekļu kažociņu uz lampas dzeltenbaltā kupola.
"Jā, jau jā, kā celšos, tā tūdaliņ novākšu," Katrīna pilnu muti nomurdēja, apsteidzot visus pārmetumus, ko šajā sakarā varētu izteikt personīgā sirdsapziņa. "Un putekļus noslaucīšu, puķes apliešu, pat spoguli notīrīšu!"
Pēdējā kafijas malka garšai vēl kavējoties mutē, viņa nokoda atlikušo ābola gabalu un iemeta serdi tukšajā krūzē. Saulaini miegainais klusums mudināja izstiept segā ievīstītās kājas un atlaisties spilvenos. Aiz loga kāds putns laikam zīlīte iečivinājās precīzi sinkopētā ritmā, kas pārsteidzoši atgādināja Valfrīda dziesmu, ko viņi vakar vakarā bija dziedājuši. Pēc tam burvīgi, reibinoši mīlas mirkļi… Sirds pēkšņi iepukstējās straujāk, dedzīgi un trauksmaini kā pirms divdesmit gadiem, pakrūtē ieņirbējās un saplivinājās kā taurenis vasarkrāšņā pļavā patiesi, tāda mīlēšanās ir tikpat kā ceļojums laika mašīnā uz jaunību! Atmiņas uzbrāzmoja kā orkāns, sagrāba kā nepielūdzams cunami vilnis un satricināja spēcīgāk nekā iepriekšējā vakara zemestrīce. Ļaudamās vilinošajai stihijai, Kate aizvēra acis.
♦ ♦
Tā bija ne ar ko nesalīdzināma un neaptverami dīvaina, gandrīz vai šizofrēniska sajūta, toreiz pirms divdesmit gadiem pamostoties jūras krastā, paseklā ieplaciņā starp divām kāpām, kad pēc tikko aizvadītas Jāņu nakts viņus apņēma dzestrs augusta rīts.
Pirmā acis pavēra Katrīna. Basās kājas nežēlīgi sala, un viņa pavilka pēdas zem garajiem svārkiem, lai sasildītu, gatava no jauna iesnausties, taču pēkšņi ausīs iecirtās ļoti pazīstama, taču cik savādi! laikā un vietā galīgi neiederīga skaņa. Pūlēdamās atcerēties, kas tā par skaņu, Kate pamodās pavisam, un tūdaļ, viņas sakustēšanās iztrūcināts, arī Valfrīds paplēta acis.
Kas ir, Katiņ? Jautājums vēl nebija izdzisis dzidrajā gaisā, kad sapņpilnais maigums acīs pazuda kā vēja aizpūsts. Viņš pietrūkās sēdus, taču, kaut ari kāpas galotne atradās galvas līmenī, skatu uz jūru aizsedza asais kāpu grīslis jūras rudzi… Griezīgā, vienlaikus dīvaini patīkamā, monotonā skaņa kļuva skaļāka. Valfrīds sapurināja cirtaino galvu, nespēdams ticēt savām ausīm.
- Katiņ, tas taču ir! viņš ierunājās un apklusa.
- Zemessmēlējs, smilšu sūcējs, vai kā viņu sauc. Katrīna saslējās uz ceļgaliem. Sirds strauji iepukstējās, un viņa īsti nesaprata, ko tas nozīmē prieku vai žēlumu.
- Tad jau mēs… Tad sanāk, ka mēs esam atpakaļ! Viņš pielēca kājās tik strauji, ka Katei sejā trāpīja smilšu vērpete, un viņa sāka centīgi berzēt acis.
Patiesi pāri zemajai kāpai skatienam pavērās Ventspils pludmale 1990. gadā: aplupušas pārģērbšanās kabīnes, smiltīs ieputināti soli, sašķiebies rūsains atkritumu konteiners. Kāpas otrā pusē mētājās tukša alus pudele, bet tālumā slējās glābšanas dienesta tornīša graciozā spirāle. Viļņi skalojās pret krastu tumši un smagi, bet tālumā, kur jūra, tiekoties ar apvārsni, atmirdzēja sudrabainā gaišumā, vīdēja vairāku kuģu silueti. Pagaisa pēdējās šaubas, jo tādu kuģu siluetu septiņpadsmitajā gadsimtā vienkārši nevarēja būt. Valfrīds juta Kati piekļaujamies sev pie sāna. Viņa nevaldāmi trīcēja.
- Ko tu, Katiņ! Viņš apskāva mīļotās plecus. Mēs esam atpakaļ mājās, savā laikā, savā agrākajā dzīvē nav taču par ko raudāt!
- Es nemaz neraudu. Kate apķērās viņam ap kaklu cieši, cieši… un piepeši iešņukstējās tik skaļi, ka uztrauca no miega Vizi, kura, saritinājusies kā bērns, vēl nupat saldi dusēja Zigmunda klēpī.
- Katiņ, tu raudi? Meitene sabijās. Kaut kas noticis? Tur kādi sveši?
- Nē, svešu nav… Kate atlaida Valfrīda kaklu, mudīgi nopurināja pāris asaru un savādi iesmējās, nespēdama apjēgt, kā viņu atpakaļlēcienu uz divdesmito gadsimtu uzņems Vize. Neko labāku neizdomājusi, viņa notupās un parāva krākuļojošo Zigmundu aiz kājas. Garā pēda drusku nomītā sprādžu kurpē noraustījās kā vardes stilbs Galvani eksperimentā, bet pats kājas īpašnieks joprojām dzīvojās pa miega muižu. Vize neizpratnē vēroja Katrīnas rīcību, tad uzmeta skatu Valfrīdam, kurš sapņaini lūkojās nezin kādos tālumos, un paraustīja plecus. Arī viņa saklausīja neparasto skaņu, taču tā meiteni neuztrauca, katrā ziņā draugu uzvedība šķita dīvaināka par trokšņiem.