Ieva palika stāvam pie lēni gruzdošā gunskura un kodīja lūpas. Saules stari lauzās cauri rīta dūmakai, visapkārt skanēja līksms putnu koris, un mierinoši žūžoja egles, tomēr nez no kurienes uzvilnīja nelāga nojauta; ņirboņa pakrūtē atgriezās, un meitene atģida, ka aptvērusi plecus abām rokām un nagi sāpīgi iespiedušies miesā.
- Nē! viņa spītīgi iesaucās un lielākai dūšai piespēra kāju. Nē, es nebaidīšos, lai vai kas! Mums nekas nevar notikt! Un arī nenotiks, tā ka nav ko psihot un padoties stulbai panikai!
- Māsa! Brīdi vēlāk Ieviņa jau bija pārliekusies bunkura ieejai. Dana, asaras birdinādama, čurnēja starp maisiem un drēbju mučkuļiem kā īsta nelaimes čupiņa. Māsiņ! Beidz pinkšķēt! Nekas taču nav noticis, Adris drīz būs atpakaļ… goda vārds, tā brēkdama, vēl pieķērksi nelaimi! Tūdaļ pat izbeidz un lien laukā, citādi izvilkšu aiz bizes!
Fieķērkt nelaimi Dana neparko negribēja, tāpēc paklausīgi notrausa asaras un rāpās laukā. Lai ātrāk paietu laiks, vajadzēja kaut ko darīt. Ieva uzņēmās vadību un tik sparīgi izrīkoja māsu, ka tai kaut arī vecākajai atlika tikai pakļauties. Viņas cītīgi uzkopa apmetnes vietu, izpurināja ādas un segas, mazgāja un berza podus, savāca jauno gāršu un nātru lapiņas, ko pielikt graudu putrai kā vitamīnu piedevu, un sastiepa veselu kaudzi malkas.
Pa to laiku saule bija pakāpusies augstu, nepārprotami vēstot pusdienu, taču no Adriana nebija ne vēsts. Pat pie labākās gribas vairs nevarēja atrast nekādu darāmo, un Dana atšļuka uz zaru un sprunguļu nastas, nervozi košļādama sārtenos egļu pumpurus, kamēr mute šķita kā sveķiem piezieķēta. Ieva knibinājās ar žemūnu dāvātajiem amuletiem un jūrmalas gājienā vāktiem caurumotiem akmentiņiem, darinot laikmetīga stila kaklarotu. Palaikam viņa pameta nemierīgu skatienu uz māsas pusi ka tikai vēl nesadomā skriet Adriana pēdās. Nojauta nepievīla: nepagāja ne pusstunda, kad Dana viebdamās izspļāva sazelētās skujas un apņēmīgi piecēlās.
- Es vairs nespēju tāpat vien sēdēt! Labāk paiešos kādu gabaliņu viņam pretim un…
- Nekur tu nepaiesies! Ieviņa nometa zobus un akmentiņus un satvēra māsas roku kā spīlēs. Domā, tev vienai nemierīgs prāts? Bet mums jāpaliek tepat, atceries Adris pieteica, lai nekur neejam! Labāk ieēdīsim kaut ko, nevar visu dienu dzīvot tukšu vēderu. Dzirdi?
Dana brītiņu apdomājās, tad bēdīgi pamāja un pārlauza miežu plācenīti. Taču mute bija sausa, un norīt kumosu nebija iespējams. Viņa pastiepa kausiņu, lai pasmeltu ūdeni, taču tik neveikli, ka pods apgāzās un tā saturs nekavējoties iesūcās sūnā.
- Aiziešu līdz avotam. Dana gandrīz priecīgi pakampa trauku. Vismaz kāds iemesls atkustēt nost no uguns. Iesmels ūdeni un, kamēr māsa neredz, mudīgi paiesies pretī Adrianam… kaut pārdesmit soļus.
Pirms Ieva paspēja iebilst, Dana jau spraucās cauri eglājam. Avots vēl nebija redzams, taču dzirde uztvēra savādu, biedējošu skaņu joņainu guldzēšanu un paklusus šļakstus. Ar ierastu kustību meitene atbīdīja pēdējo smago zaru un ieraudzīja, ka mazā, sūnu iemalotā avotiņa vairs nav. Tā vietā pletās milzīga peļķe, kam pa vidu griezās mutulis, izskatīdamies pēc tumšas piltuves, tikai ūdens tajā nevis ietecēja, bet neapturami plūda augšup.
- Vai Dieviņ… Dana nomurmināja un, piesardzīgi liekot kājas, lavījās tuvāk. Peļķe varēja būt vismaz trīs metrus diametrā, tomēr necik draudīga neizskatījās. Meitene piesmēla trauku, tomēr prom negāja; tumšais ūdens virpulis pievilka skatienu kā magnēts. Tādā apjukumā un prāta mulsumā Dana kavējās vairākas minūtes, līdz sajuta, ka pēdas apņem saldējošs vēsums.
Ūdens cēlās! Turklāt tik strauji, ka nepilnu piecu minūšu laikā peļķe bija papletusies vismaz par plaukstas tiesu. Vēl nespēdama apjēgt sekas tādai avotiņa nākšanai zemes virsū, viņa atkāpās un palika stāvam kā nohipnotizēta.
- Māsa! Dana, kur tu paliec, vai gribi, lai es tevis dēļ sajūku?
No ugunskura puses atskanēja Ieviņas balss, un pēc mirkļa avota laukumiņā parādījās arī pati saucēja. Nu, un ko tu tur blenz kā nolēmēta?
Dana neatbildēja, tikai pastiepa roku. Ieva pieskrēja klāt un uzreiz atmeta kareivīgo toni.
- Kas, ellē… Ak, šausmiņas, kas noticis ar mūsu avotu? No kurienes rodas tik daudz ūdens?
Māsa paraustīja plecus. Ko lai atbild, ja nav ne mazākās jēgas par dīvaino notikumu cēloņiem un vēl svarīgāk to iespējamajām sekām.
- Labi, arī tas vēl nav nekāds pasaules gals! Jaunākā māsa pēc brītiņa optimistiski nosprieda. Maz kas… Droši vien kaut kādi pavasara plūdi. Nav ko te nīkt, ejam atpakaļ saulītē, šeit ir vēss.
Viņas atgriezās apmetnē un mēģināja atsākt pārtraukto maltīti, taču ēstgriba bija pazudusi neatgriezeniski, toties bažas auga augumā. Pusdienai sen jau bija pāri, pulkstenis, visticamāk, varēja būt ap trijiem. Kur gan palicis Adrians?
Stundas ritēja. Lai gan Ieviņa, savus akmentiņus, dzintarus un zvērzobus aukliņā vērdama, visiem spēkiem pūlējās uzturēt sarunu, drudžaini meklēdama arvien jaunas un jaunas tēmas, viņas fantāzija pamazām sāka izsīkt. Jo vairāk tāpēc, ka Dana māsas pūliņus nekādi neatbalstīja. Viņa sēdēja, krūtīm pievilktos ceļgalus cieši apkrampējusi rokām; atrisušie un nesukātie mati gandrīz pilnīgi aizsedza seju. Laiku pa laikam Dana pacēla galvu un izmisušām acīm ieurbās egļu zaru ai/.karā, kam kuru katru brīdi vajadzēja pavērties, lai atklātu Adriana mīļo seju. Taču zaļais aizkars nevērās, tikai vienaldzīgi šūpojās, mostošā vakarvēja kustināts.
Pamazām satumsa, un drīz bija klāt arī nakts.
- Māsiņ… māsiņ, dzirdi? Krietni sašļukusi Ieva glāstīja Danas raganīgi izspūrušos matus. Viņš noteikti atgriezīsies, tici taču! Un neklusē, lūdzama, citādi arī man ap dūšu paliek pavisam ērmīgi. Danīt, māšukiņ mīļo, lūdzu, pasaki jel kaut ko, kaut vienu vārdiņu!
- Mums nevajadzēja viņu laist… Dana aizžņaugtā balsī nomurmināja, paceļot no asarām iekaisušās acis. Vienkārši turēt ciet abām rokām un nelaist. Ja Adrim kaut kas notiks, vari ticēt, es arī nedzīvošu, bez viņa es nevaru, un viss.
- Nekas šim nenotiks! Adris ir vīrietis, stiprs un gudrs. Ja viņš vēl nav atgriezies, tātad ir pietiekami svarīgs iemesls, turpinādama glāstīt māsas galvu, vārdoja Ieva. Meitene neparko neatzītos, ka, mierinot Danu, drošina arī pati sevi. Īstenībā bail padomāt: divas gandrīz neaizsargātas meitenes naktī milzīga mūžameža vidū! Ieviņa nodrebinājās, bet tūdaļ domās aši pārskaitīja iespējamos draudus: cilvēki neuzbruks, no lielajiem ragulopiem nav ko bīties, tos tāpat kā vilkus un tamlīdzīgus lāčus atbaida uguns. Kas vēl? Nezināmi dabas spēki? Nu, tos, vismaz pagaidām, var izslēgt, nekā bīstama nejūt, un gan jau arī avots nomierināsies. Tātad var justies droši?
Ieva nekavējās izklāstīt savus apsvērumus Danai, vēl un vēlreiz atkārtodama, ka Adrians ir pietiekami spēcīgs, gudrs un attapīgs, turklāt iejuties šajā laikmetā tik brīvi kā zivs ūdenī kas zina, žemūni pierunājuši pavakarēt pie akrapils pavarda, un viņš nav spējis atteikties. Viņa runāja tik ilgi, kamēr māsa beidzot iemiga, galvu ieguldījusi Ievas klēpī.
Caur mākoņu aizklātām debesim kūtri un negribīgi atausa rīts daudzu nedēļu laikā pirmais rīts bez Adriana. Danas sejiņā bija sastindzis izmisuma vaibsts, arī Ievai vairs neizdevās noskaņoties uz. optimisma viļņa.
Mežā juta dīvainu spriedzi. Putnu balsis bija pieklusušas, bet austrumpusē palaikam spalgi klakšķēja zari, it kā tos mīdītu neredzamu kustoņu kājas. Rīta dziru sūcot, māsas pamanīja bariņu mežacūku Riekstukalna dienvidu nolejā; starp veco sarainajām mugurām kā svītraini spilventiņi juceklīgi vēlās sivēni. Pavisam tuvu šņākdamas aizlēkšoja divas aļņu govis, tām pēdās tecēja garkājains telēns. Taču vairāk par dzīvnieku neparasto uzvedību meitenes satrauca no tālienes atvēlusies dobja, nevienmērīga dunoņa, brīžiem vairāk sajūtama nekā dzirdama. Plecu pie pleca, drošākas dūšas dēļ sadevušās rokās, māsas stāvēja pie ugunskura un platām acīm lūkojās apkārt.