- Ieviņ… Danai bija jānoklepojas, lai dabūtu lejā kaklā ieķērušos kamolu. Vai tu saproti, kas notiek? Atceries, ziemā pirms zemestrīces… tur, gāršā, bēgošās cūkas un citus meža zvērus?
Ieva mēmi pamāja.
- Arī tagad izskatās, ka tie mūk no kaut kā. Vismaz izskatās pārbiedēti, jo nekad agrāk ne cūkas, ne aļņi un citi meža lopiņi nav nākuši mūsu mājai tuvumā dūmu un cilvēku smakas dēļ, tikai Valentīnītis, bet tas ir īpašs gadījums. Tad vēl dīvainie trokšņi… Vai tik tas nenozīmē, ka kuru katru mirkli zeme atkal var sākt drebēt… un Adris… Kungs Dievs, viņš taču netiks pāri tīrelim!
Ieva turpināja saspringti klusēt, tikai ciešāk spieda Danas plaukstu. Piepeši viņa sarāvās.
- Avots! Šorīt mēs tur vēl neesam bijušas. Nāc, skrienam palūkot, kas noticis pa nakti! Ja nu tiešām tas viss kaut kā saistīts, tad… Ai!
Viņas vēl nebija tikušas cauri egļu saaudzei, kad abu kājas līdz puslieliem ieklupa ūdenī. Tā vairs nebija vakarējā peļķe. Ap simtgadīgo koku stumbriem nemierīgi skalojās īsts ezers.
- Ārprāts! griezīgi iebrēcās Ieviņa un lēca atpakaļ, raujot māsu līdzi. Tas jau ir, velns zina, kas! Vēl drusku metru, pusotra uz augšu, un mēs būsim appludinātas. Pat mūsu laika ezers nebija tik liels!
Situācija bija draudīga. Tumšais vilnījums liecināja, ka satrakojies avots turpina pumpēt ūdeņus virszemē, turklāt biedējošā dunoņa pieņēmās spēkā un spieda ausīs tik spēcīgi, ka deniņos klauvēja asiņu pulss. Meitenes saskatījās, abu acīs plaiksnīja izmisums. Ko darīt? Kā paglābties? Un kas noticis ar Adrianu?
Pēkšņi uznākušā bezspēkā vilkdamas pa zemi samirkušās kājas, abas atgriezās pie ugunskura. Jā, ja labi ieklausījās, tad tagad arī te varēja skaidri saklausīt ūdens guldzēšanu un šļakstus, plūsmai skaujot egļu stumbrus.
- Pēc dažām stundām mums nāksies mesties peldus. Danai klabēja zobi. Viņa sāka raisīt vaļā apavus, no kuriem pilēja ūdens. Nudien nezinu kāpt kokā, vai?
- Tas nav nopietni. Ieva noliedzoši grozīja galvu. Kaut kas jāizdomā, citādi būsim pagalam. Pilnīgi traka pasaule, nepietiek ar zemestrīcēm, nu vēl arī plūdi?
- Pagaidi! Danas pirksti atrāvās no apavu auklām. Bet te taču nekādu zemestrīci nejūt! Troksni dzird, tomēr nekas nedreb, tikai… bet tas nav svarīgi. Vai zini, kas man ienāca prātā? Atceries, kad vēl bijām mājās, es domāju Adra mājās, Ventspilī, un Valfrīds tikko bija atlidojis no Amerikas. To zemestrīci atceries? Bija taču baigā, bet pie mums Grietiņmežā neviens neko nebija manījis! Tētis vēl smējās, ka savulaik nopircis zemi īstajā vietā, ko neķer nekādas dabas katastrofas.
- Tas nu gan būtu labi, jaunākā māsa gari, trīsuļojoši nopūtās. Tad jau zvēri muka tieši uz šejieni kā drošu vietu, ir tak lasīts par dzīvnieku instinktiem. Tie sajūtot visādas nelaimes tuvojamies daudz labāk nekā cilvēki. Labi, ja tā tiešām ir, tad no zemestrīces mums nav jābīstas, bet no noslīkšanas gan. Jādomā labi ātri, citādi…
- Man šķiet, es jau izdomāju! Danas lūpās pavīdēja bāls smaids. Kamēr nav satumsis, mums jāpārvācas uz pauguru. Tas ir vairāk nekā četrdesmit metru augsts… neticu, ka avots var izvirst tādu ūdens daudzumu, lai appludinātu arī to. Mēs tur iekursim lielu uguni, un Adrians jau pa gabalu redzēs, kur atrodamies.
- Ģeniāli, māsa! šķita, ka Ieva sāk atgūt omu. Iespēja darboties taču ir pavisam kas cits nekā trula sēdēšana, apcerot iespējamās nelaimes. Tad uz priekšu, evakuējamies uz Grietiņmeža pauguru nesmukā pērkondieviņa pajumtē!
Viņas sāka stiept savu iedzīvi uz pauguru. Pa attīrīto taciņas daļu nešana vedās viegli, bet tālāk nācās plēsties cauri kazenājiem. Negants dzelksnis iecirta asiņojošu skrambu Danas vaigā, bet Ievai, kas nesās pa priekšu, turot krūtīm piespiestu drānu kaudzi, rokas bija vienos pušumos.
- Mēs izdarījām lielu kļūdu, vecākā māsa elsoja, dodoties atceļā. Papriekš vajadzēja atstiept smagākās lietas graudu maišeļus un žāvēto gaļu. Tā mēs izpumpēsimies, un visam pārējam spēka vairs nebūs.
- Labi, tad tagad ņemsim ēdamo! Ieviņa piekrita, tusnīdama kā mazbānītis. Taisnība, bez lupatām var iztikt, bet bez ēdiena ja reiz paugurs būs kļuvis par salu nu nekādi!
Atgriežoties Riekstukalna apmetnē, viņas konstatēja, ka ūdens to jau teju sasniedzis, turklāt sūcās arī cauri bunkura sienām, it kā zem zemes pēkšņi būtu atvērušās agrāk nemanītas āderes. Meitenes steidzīgi cēla laukā mantas, vēla pa maisam mugurā un, salīkušas kā večiņas, tenterēja uz glābēju pauguru. Lai gan no pārslodzes un uztraukuma ļodzījās kājas, māsas neļāva sev ne mirkli atpūtas un tūdaļ devās atpakaļ pēc nākamās nešļavas. Tikai pēc ceturtās reizes, kad šķita viss ir pārvietots -, abas burtiski sabruka blakus pērkondieviņa akmenim un cīnījās pēc elpas.
- Mēs nenoslīksim! Ieva pastiepa roku ar izslietu īkšķi.
- Nekādā gadījumā! Dana tam piesita savējo. Un Adris drīz būs mājās! Klau, tu pamanīji? Mūsu taka arī kļuvusi slapja! No kurienes rodas tik daudz ūdens?
- Ne jausmas… Ieviņa apmetās uz vēdera un drusku saviebās. Klau, man visu laiku tā kā viegli šķebina pakrūtē, arī galva brīžam sareibst kā ātrgaitas liftā, nez, ko tas varētu nozīmēt?
- Patiesi? Dana pataustīja saskrambāto vaigu un atspiedās uz elkoņa. Tev arī? Tad jau… bet es iedomājos, ka…
- Ko? Māsa nemierīgi viņu uzlūkoja.
- Ka esmu stāvoklī. Piepūles sārtums no Danas vaigiem pārmetās uz zodu un pieri. Bet, ja reiz tu jūti to pašu, tad laikam neesmu vis.
- Tā tik mums vēl trūka, Ieva noburkšķēja. Labi, kā saka, tas mums no nerviem. Nav ko vārtīties, jāpoš naktsmājas. Stāvoklī viņa… kas vēl nebūs!
Kamēr Ieva kūra uguni, Dana noāvās, izžmiedza ūdeni no zeķēm, nolika apavus žāvēties un sāka kārtot steigā nomesto mantību. Piepeši viņa sastinga, dīvaini ieelsojās, pēc tam iebrēcās nebalsī.
- Kas nu atkal?
- Ak Dievs, Ieviņ! Spogulis! Mēs esam aizmirsušas spoguli bunkurā!
- Kā aizmirsušas? Vai tad tu to neizcēli no bunkura pašu pirmo?
- Nē taču! Es grābu visu, kas bija sakrauts zemē, bet spoguļa maisiņš karājās pie sienas, un… vienkārši aizmirsu! Es tūlīt aizjozīšu pakaļ piemirsusi savas basās kājas, meitene metās skriešus.
Kazenāji nikni plosīja neaizsargātos stilbus, pēdās sadūrās desmitiem ērkšķu, ap potītēm šļakstījās salta un melna rāva, taču Dana to pat nejuta. Viņa skrēja, cieši savilktās dūres piespiedusi krūtīm, un spēja domāt tikai vienu par nenovērtējami dārgo priekšmetu, kas viņas nolaidības dēļ palicis nu jau pilnīgi applūdušajā bunkurā un, iespējams, ūdens to sabojājis… Ja tā ir, tad viņi nekad, NEKAD neatgriezīsies mājās, un vecāki… mīļie, dārgie, pasaulē vislabākie vecāki no bēdām sajuks prātā un nomirs.
Sirdij vai lecot no krūtīm, Dana iebrāzās apmetnes vietā, kas izskatījās kā aukas izpostīta, un nometās ceļos pie atvērtās lūkas. Viņas bažas bija piepildījušās bunkurā teju līdz augšai vilnīja ūdens, un tas vairāk atgādināja aku. Turklāt avota uzpludinātais ezers bija pienācis tik tuvu, ka, lielākais pēc pusstundas, viņu līdzšinējā mājvieta būs zem ūdens. Atlika tikai viena iespēja šausmīgi nepatīkama, bet ne mirkli neatliekama. Dana sakoda zobus, lai tie neklabētu tik briesmīgi, zibens ātrumā norāva visas drēbes, gandrīz saplēšot jau tā daudzcietušos džinsus, un uzmeta egles zarā. Piesaukdama visus labos garus, viņa iebāza kāju ūdeni un sameklēja trepīšu kāpsli, tad, turoties pie bunkura jumtmalas, laidās dziļāk. Kailais ķermenis noklājās ar biezu zosādu; ūdens bija tik auksts, ka burtiski svilināja. Caur sakostajiem zobiem izlauzās sāpīgs kunksts Dana saprata, ka no kāpnītēm viņai spoguļa maisu neaizsniegt! Nācās nolaisties līdz pašai apakšai. Ūdens vārda tiešākajā nozīmē smēlās mutē, biezā krēsla padarīja aklu. Meitene iecirta pirkstus bunkura sienā un parāvās uz priekšu; straujā kustība saviļņoja ūdeni, tas uzsitās līdz acīm, un Dana pamatīgi aizrijās. "Tikai bez panikas, mieru, mieru, citādi man beigas," galvā kala viena vienīga doma. Pamats zem kājām pazuda, tagad viņa karājās vienā rokā pie sijas, bet otra izmisīgi tvarstījās šļakstīgajā un tumšajā saltumā. Beidzot! Pirksti satvēra izmirkušu, spalvainu mučkuli un rāva ar visu spēku, cik vien bija palicis baiļu un aukstuma stindzinātajā miesā. Aukla pārtrūka, maiss palika rokā; augošā nelabumā Tīstīdamās, Dana iekoda tā stūri zobos un cīnījās atpakaļ, kur lūkas atverē virs egļu galotnēm aicināja dziestošā dienasgaisma. Šķebīgs nelabums raustīja kuņģi, pārsalušie locekļi atteicās klausīt, taču pēda beidzot sajuta kāpsli.