- Vai tu reiz modīsies, kapelmeistar? Kate iesaucās gandrīz dusmīgi, ar prāta stūrīti apskauzdama Valfrīda un, dabiski, neko nesaprotošās Vizēs filozofisko mieru.
- Kas ir?! Zigmunds ne visai laipni ieņurdējās. Vēl taču agrs, un mums šodien nekas nav paredzēts, Kate, vai tu kaut Jāņu rītā vari likties mierā? Kur Vize?
- Tev taisnība vismaz vienā ziņā šodien mums tiešām nekas tāds nebija paredzēts.
Un, par spīti Vizēs taisnīgajam sašutumam, Kate sagrāba Zigmundu pie rokas, piespiezdama piecelties. Zigis nostājās blakus Valfrīdam, joprojām gauzdamies par sieviešu neizprotamo dabu un izpostīto miegu. Beidzot viņš uzstutēja uz deguna brilles un tai pašā brīdī sastinga kā zibens ķerts.
- Johaidī! Tā tak vecā, labā jūrmala! Mēs esam atpakaļ… Goda vārds, mēs esam atpakaļ! Spogulis atkal uzdarbojies ne pa jokam!
Tā noteikti bija ļoti dīvaina aina: Valfrīds, rokas uz krūtīm sakrustojis kā tāds kapteinis Nemo, ar sapņainu smaidu vērās uz jūras pusi, kur zemessmēlējs gaudoja aizvilkdamies, Zigmunds gandrīz lēkāja no prieka (viņu īpaši aizkustināja tukšā alus pudele), joprojām drebošajai Katrīnai zem plakstiņiem grauzās smiltis un asaras, bet Vize grozīja galvu pilnīgā nesaprašanā kas īsti noticis? Meitene uzdeva šo jautājumu gan visiem trim vienlaikus, gan katram atsevišķi, bet vienīgais, ko viņa dabūja atbildes vietā, bija trīs neko neizsakoši un galīgi neizprotami vārdi mēs esam atpakaļ!
Vize izdarīja to, ko šādā situācijā būtu darījusi ikviena sevi cienoša meitene. Viņa apvainojās.
- Tādi kā aplami. Nezinu, kur atpakaļ esat jūs, bet es iešu atpakaļ pie skolas kunga sakopt māju, paskat, saule jau augstu.
To dzirdēdami, pārējie trīs saskatījās un sāka smieties kā jukuši. Pēc mirkļa Kate apklusa un norausa asaras kopā ar pēdējiem smilšu graudiem.
- Mīļie, bet tas taču nozīmē, ka Johans ir miris…
- Nūjā… johaidī, ārprāts!
- Kā miris? Vize izbīlī iepleta acis un soli atkāpās. Vakar bija dzīvs un žirgts!
- Tas nebija vakar… tas ir vairs nav… Zigmunds sastomījās un kļuva nopietns. Vižuk, es pat nezinu, kā lai tev pasaka, kā lai paskaidro… Viņš pagriezās atpakaļ, kur, atsliets pret pelēcīgās spilvenkules vīstokli, iešķībi zvilnēja spogulis. Paņēmis to rokā, Zigmunds pārvilka plaukstu vēsajai, gludajai metāla virsmai. Redzi, ar šīs mantiņas palīdzību mēs visi esam pārlēkuši pāri trīssimt gadiem…
- Pārlēkuši? Vizēs ieslīpās acis bija kļuvušas apaļas kā spoles. Gadiem? Vai dieniņ, kā tad to var?
- Var gan… Zigmunds ar otru roku saņēma Vizēs elkoni un uzvilka meiteni kāpas galotnē. Skaties, tā ir pavisam cita pasaule! Nekā no tā, ko tu tagad redzi, vakar, kad atnācām, te nebija, paskat, re, kur alus pudele! Tādu tehnikas brīnumu tu savā mūžā vēl neesi redzējusi.
Tajā brīdī, kur radies, kur ne, pa liedagu, neganti plarkšķēdams, aizjoņoja motocikls. Vize šausmās aizmiedza acis un pietupās, gandrīz iemiegdama galvu ar pusizjukušo bizi starp ceļgaliem.
- Tā tik vēl trūka! Valfrīds pusčukstus iesaucās. Zigi, kas viņai kaiš?
- Beidz! Kate iešņācās. Tas ir visīstākais kultūršoks! Ko tu gribi no cilvēka, kurš nekad neko tādu nav redzējis?
Visi trīs sāka mierināt un drošināt līdz nāvei pārbijušos meiteni, no tiesas baidīdamies, ka viņa varētu zaudēt samaņu vai pat sajukt prātā, draudzīgi atzīstoties cits citam, ka pēc vesela gada, kas pavadīts pasaulē, kur vienīgais sauszemes transports ir zirgs ar ratiem vai bez vai paša kājas, tāda rēcoša un nenormāli joņojoša uzparikte tiešām var pataisīt traku pat pieredzējušu laika ceļotāju.
Pēc pusstundas jau bija tiktāl, ka Vize jutās spējīga paiet.
- Bet vai no tiesas labais skolas kungs nomiris? Šķita, ka šis jautājums viņai rūp visvairāk. Katrā ziņā meitene bija gandrīz samierinājusies ar domu, ka ceļā uz mājām pavisam citām, neredzētām un neiedomājamām, bet tomēr mājām viņi redzēs neskaitāmus rēcošus, rūcošus un zilus dūmus spļaujošus, nelabā ātrumā traucošus bezzirgu šausmoņus, taču tie neko ļaunu nedarīs, ja vien tīšuprāt neskries tiem apakšā.
- Nomiris gan, bet tu neuztraucies tik dikti, tagad tas noticis jau ļoti sen, Zigmunds, viņas pleciņus apkampis, stāstīja.
Vize nomierinājās necerēti ātri. Visu ceļu līdz Kates un Valfrīda mājai, pamanījusi automašīnu vai motociklu, viņa rīkojās pēc strausa metodes, smilšu paugura vietā bāzdama galvu Zigmunda padusē, taču ģībt neģība vis, tikai laiku pa laikam izgrūda dīvainas skaņas deviņstāvu namu stūrainais kalnājs lika tai ievaimanāties bijīgās šaušalās, bet minisvārkos tērpies meitēns iespiegties kaunpilnā sašutumā.
- Neuztraucies, šaislaikos sieviešu kājas ir visas sabiedrības īpašums, Zigis viņu mierināja, gribi, es tev arī nopirkšu lādu bruncīti. Un gandrīz dabūja no Vizēs pa ausi kaut ko tādu piedāvāt godīgai meitenei?
Tobrīd garām aizlīgoja noputējis sinepjkrāsas autobuss. Nedaudzie pasažieri lūrēja logos acīmredzot četrotnes ērmīgo tērpu dēļ, taču bez ekstremālas ziņkāres diezin, kādu filmu te, Ventspilī, atkal uzņem.
Zigmunda neķītrā mājiena aizkaitinātā Vize pat aizmirsa kārtējo reizi nobīties. Draugi atviegloti uzelpoja, sak, arī ar šo problēmu tā kā būtu tikuši galā. Taču īstās problēmas bija vēl tikai priekšā. Nē, kas attiecas uz Katrīnas, Valfrīda un Zigmunda atkaliekļaušanos dzimtajā gadsimtā, tur viss bija kārtībā, jo izrādās, ka pēc 1990. gada kalendāra viņi bijuši prom tikai nepilnas trīs nedēļas. Zigmundam vēl turpinājās vasaras atvaļinājums, Valfrīdam brīvdienas; Kate gan darbā drusku dabūja pa mizu. "Vai tad tā var? Ja gribēji iet atvaļinājumā mēnesi ātrāk, tad būtu jel uzrakstījusi iesniegumu kā normāls cilvēks, bet šitā pazust!" Muzeja direktora vietniece (direktors, paldies Dievam, arī bija atvaļinājumā) kārtīgi izrāja Katrīnu, tomēr jutās atvieglota par viņas atrašanos, maz kas varēja notikt ar patriotiski noskaņotu meiteni šajos trakajos laikos, kad visriņķī paklusām čukstas par gaidāmo X stundu! Katrīna nomurmināja ne visai sakarīgu melu stāstu, ka pēkšņi nez no kurienes uzradušies radinieki, kuru vecāki, Kates vecāku radi, kaut kad tikuši izsūtīti, un viņai nācies steidzīgi braukt uz Krieviju, kamēr vēl robežas nav aiztaisītas, lai noformētu dokumentus un palīdzētu tautiešiem atgriezties dzimtenē. Gribējusi piezvanīt, bet zināms taču, kādi tagad telefonsakari… Direktora vietniece tikai māja ar galvu, nemaz īsti neklausīdamās, un, piekodinājusi zinātniskajai līdzstrādniecei tādas muļķības vairs nedarīt, lika iet un ķerties pie iekavētajiem darbiem. Nē, patiesi, viņa tika cauri tik viegli, ka pašai brīnums! Arī mājās viss bija kārtībā durvis neviens nebija uzlauzis, nekas nebija pazudis, tikai putekļu sakrājusies vesela aramkārta, flokši un asteres ieaugušas nezāļu brikšņos, visas podu puķes sakaltušas kā siens, taču par tādiem sīkumiem nebija vērts uztraukties. Arī Zigmunda istabele izskatījās tāda pati kā pirms ceļojuma laikā, vienīgi atlikušais speķa gabals bija sasmirdis un mušu apsēsts; kopīgiem spēkiem viņi šo nejaucību izvāca, bet pretīgā smaka, par spīti vēdināšanai, turējās vairākas dienas, tāpēc Zigmunds un Vize bija spiesti pārcelties pie Kates un Valfrīda. Tobrīd sākās īstās problēmas, un to cēlonis bija Vize. Pareizāk sakot, ne pati Vize, bet Vizēs un divdesmitā gadsimta sadursme. Tā bija nenovēršama, nepārtraukta un citu spēkiem neatrisināma. Lai cik dūšīgi septiņpadsmitgadīgā meitene no septiņpadsmitā gadsimta, kādreizējā Ēdoles pilsmuižas kalponīte, centās pārvarēt bailes un satricinājumu neiedomājami svešā pasaulē, tā tomēr izrādījās stiprāka par viņu. Drusku vēlāk pēc divām vai trim dienām no dažām pussakarīgām, caur zobiem izspiestām frāzēm Zigmunds noprata, ka Vize visu laiku gaida šo pasauli pazūdam kā murgainu sapni, lai atviegloti pamostos pazīstamajā vidē. Par labu nenāca arī informācijas lavīna, ko trīs draugi, tikai labu gribēdami, gāza Vizei virsū. Valfrīds pirmais pamanīja, ka aizrautīgie stāsti viņai nebūt nepalīdz adaptēties, tieši pretēji plēš meitenes prātu vai pušu, un pačukstēja, ka Vizei nepieciešama atelpa bez radio, televizora un pastaigām ielās, kur šurpu turpu drāžas bezzirga braucamie. Savukārt Zigmunds uzskatīja, ka viņiem ar Vizi drīzāk jāapprecas, it kā mīļotās meitenes padarīšana par godīgu sievieti būtu panaceja visām dvēseles vainām. Attiecībā uz kļūšanu par Zigmunda likumīgo sievu Vizei iebildumu nebija, taču lēmums par precēšanos papildināja jau tā samilzušo situāciju ar vēl vienu rūpi, ko nu nekādi nevarēja apiet, Vizēs klātbūtni divdesmitā gadsimta beigu