- Trakā! Kā no milzu tāluma atplūda māsas balss. Dana, vai tu galīgi bez prāta, ko? Dod roku, mudīgi! Ārprāts, tu esi auksta kā varde… kāpēc tu mani nepagaidīji, es taču saucu, bet tu aizdrāzies kā tādā amokā! Taisi taču vaļā muti, dod šurp maisu! Vēl pārkodīsi… Dana!
Ieva bija pārbijusies ne pa jokam, bet bailes ne vienmēr atņem spēkus; diez vai Ieviņa citkārt spētu izvilkt māsas ļengano augumu no briesmīgās akas, par kādu bija pārvērties viņu bunkurs, taču baiļu uzjundītais adrenalīns ieplūda dzīslās kā šķidra uguns un piešķīra meitenei atlēta tvērienu.
- Mums nav laika, māsiņ, Ieva murmināja, naski berzējot Danas puspamirušos locekļus ar adīto džemperi. Māsiņ, saņemies, lūdzu! Tu esi varone, absolūtā drosminiece, kaut arī traka, bet tas nekas, spoguli izglābi, pati dzīva paliki. Nu, vilksim kājās bikšeles… labi, tagad džinsus. Tavs krūšturis, nudien, izskatās pēc zirnekļtīkla, bet tas nekas… Nu, celies taču kājās!
- Ievucīt, Dana nočukstēja kā pa miegam. Goda vārds, es atkal esmu dzīva, un tu mani izglābi…
- Nu, tāds laikam ir jaunāko māsu liktenis, Ieviņa sīki, drebelīgi nosmējās, un tagad tecēsim, citādi dabūsim peldēt!
Kā abas aizkūlās pa kazenāju taku, kas palēnām izvērtās īstā striegonī, un sasniedza glābēju pauguru, vēlāk īsti neatcerējās ne viena, ne otra. Dana pilnīgi atģidās tikai tad, kad miesā iestrāvoja ugunskura glābjošais siltums un pleciem uzgūla Adriana aitādu apmetnis. Viņa izspaidīja no matiem ūdeni un pateicīgi tvēra karsta dzēriena trauku, bet Ieviņa nomurmināja kaut ko nesaprotamu un pazuda aiz pērkondieviņa akmens; tikai tagad, kad viss bija beidzies laimīgi, viņa īsti aptvēra notikušo cik tur trūka, ak, mīļo Dieviņ, ja viņa būtu pieskrējusi nieka desmit sekundes vēlāk, Dana būtu noslīkusi kā žurka! Un pat ne tāpēc, ka neprastu peldēt, bet aukstuma šoka dēļ! Ievas kājas ļima, it kā kaulu un muskuļu vietā būtu vilna, miesu kratīja sīki drebuļi, seja pret pašas gribu viebās uz raudām. Viņa pūlējās padzīt no iztēles baigo skatu māsas balto augumu tumšajā ūdenī, bet tas atkal un atkal atgriezās šausminošā realitātē. Pieri apžņaudza salta stīpa, kuņģis neģēlīgi noraustījās, un rīkles galā sakāpa vēmiens. Pēc vairākām mokpilnām spazmām kļuva vieglāk. Meitene paslējās uz ceļgaliem un ieklausījās uguns mājīgi sprakšķēja, tomēr sprakšķiem cauri lauzās pirmītējā dobjā duna. Taču tur bija vēl kaut kas…
- Ieviņ, kur tu paliki? Danas balss bija klusa, tomēr diezgan mundra.
- Es, es tepat, ē-ē, pačurāt biju… Nu jau varēja tīri labi nostāvēt kājās, un Ieva, liekot kājas tik plati kā jūrnieks uz klāja vētras laikā, laimīgi sasniedza ugunsvietu.
- Dzirdi? Vecākā māsa tramīgi grozīja galvu, acīm taustot tumstošo apkārtni un mēģinot noteikt virzienu, no kurienes joņiem atplūda gari vilkta, žēlabaina skaņa. Kāds sauc… Varbūt Adris?
- Diez vai. Ieva pavilka kājas zem sevis un pastiepa vēl arvien trīcošās rokas pret uguni. Neizklausās pēc vīrieša balss, drīzāk… Arī viņa ieklausījās, atglauzdama matus no ausīm. Man šķiet, tas ir jūras pusē, un tad jau droši vien tie ir mūsu paziņas Tuomisē un citi ukkas pielūdzēji, kas netiek pie sava dieviņa.
- Tu domā? Dana ieklausījās vēlreiz, tad papurināja galvu un vāri pasmaidīja. Laikam jau tā, jācer, ka viņi nav pagalam applūduši. Bet Adriana joprojām nav. Smaids vēl aizvien bālajās lūpās apdzisa.
Miegs nenāca, to aizgainīja ik pa laikam uzplūstoša trauksmes sajūta. Dobjā dunoņa turpinājās: brīžiem pieklusa, tad ar jaunu sparu pieņēmās spēkā, liekot sirdīm strauji dauzīties. Vaimanas viņpus Riekstukalna bija pieklusušas, iespējams, tās apslāpēja ap pusnakti sacēlies ziemeļrītenis, trenkājot pa naksnīgajām debesīm smagnējus, pelēksudrabainus mākoņus, kam cauri lauzās iezilgana gaisma, it kā rūsas atplaiksna. Meitenes ciešāk sakļāva plecus, ko no dzestrā vēja sargāja biezais apmetnis, meklējot mierinājumu viena otras siltumā. Taču piepeši trauksmes sajūta strauji pieauga, panisku baiļu dzirkstis sāka pātagot miesu ar tādu spēku, ka nosēdēt vairs nebija iespējams.
- Sākas, Dana nomurmināja, krampjaini saspiežot māsas pirkstus. Tas pats, kas toreiz…
- N-nekas, Ieva izspieda caur cieši sakostajiem zobiem. Tagad m-mēs zinām z-zāles! Ko, Pērkon, tu domāji… nu, Danīt! Dziedāsim, cits n-nekas mums neatliek!
Abas uzslējās stāvus un, basām kājām neveikli mīņājot uguns sasildīto zemes laukumiņu, sāka dziedāt. Baiļu žņaugtās rīkles sākumā neklausīja, vārdi lauzās kā caur brikšņiem un žogiem, melodija lēkāja kā malduguns, taču viņas spītīgi turpināja. Kad Pērkona dziesma bija izdziedāta, Dana nekavējoties uzsāka citu par straujo upi, ar sevišķu sparu skandējot vārdus jāj, balini, droši pāri, neslīks tavs kumeliņš. Ieva turpināja:
- Rikšiem bērīt' es palaidu…
Skaistās, kopš bērnības zināmās melodijas un vārdi vijās un ritēja, no nebeidzama kamola tīdamies. Minūtes lāsoja kā rasa kadiķu pazarītēs un krājās stundās. Kaut kas bija mainījies. Dana un Ieva turpināja dziedāt ne tāpēc, lai padzītu bailes to vairs nebija -, bet tādēļ, ka skanēja tik skaisti kā nekad! Meitenes vairs nejutās kā pirmatnīgu dabas spēku pārbiedētas un zemei pieplacinātas radībiņas, bet gan jaunas, stipras un drošas. Dievs vien zina, kā viņas šajā nakti neaizsmaka. Kad austrumos sāka sārtoties ausma, māsu vaigi atkal bija sārti, lūpas tvīka kā zemenes, acis mirdzēja. Dziļajā klusumā pamazām ievīterojās meža putni, un Dana, atliekusi galvu, viņiem atbildēja:
- Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā… Ievas skanīgais alts savijās ar māsas dzidro soprānu. Dzidra atbalss lēnām dzisa rīta migliņā virs tīreļa. Meitenes saskatījās, iesmējās un apkampās, sak, tā tik bija naksniņa! No bargās dunas vairs nebija ne vēsts, pasaule bija rāma un daiļa, baiļu nezinoša kā tikko dzimis bērns.
Meža koris pieņēmās skaļumā; spārnotie solisti centās pārspēt cits citu par godu austošajai pavasara dienai. Grietiņmeža pauguru iekļāvušajā ūdens bagātībā spoguļojās rīta debess un izbrīnā sastingušo koku stāvi. Ugunskurā lēni izdega pēdējie zari; zīdmaigas pelnu plēnītes liegi atlobījās no rožu krāsas oglēm un sabira. Neviena roka nepacēlās, lai sabikstītu dziestošo uguni, jo Ieviņa un Dana, saritinājušās uz mīkstās aitādas, beidzot bija iemigušas īstā Ērkšķrozītes miegā, tādā, no kura var uzmodināt tikai princis.