Un princis ieradās. Pašā gaišākajā stundā dienvidū Grietiņmeža paugurā no skaisto akmeņu zemes puses uzkāpa pagalam pārguris, līdz jostasvietai rāvā nobridies jauneklis, turot nobrāztajā rokā šķēpu, māliem notrieptu caunu cepurīti galvā. Ieraugot pie atdzisušā gunskura aizmigušās meitenes, viņa drudžaini degošajās acīs iemirdzējās prieka asaras. Adrians bija atgriezies.
♦ <$> ♦
- Es gandrīz nespēju noticēt, ka tas viss notika pa īstam, ka tas nav sapnis… ka es neesmu to izdomājis. Pēc pirmajiem prieka saucieniem, dedzīgiem apkampieniem un skūpstiem Adrians beidzot varēja apsēsties un izstiept pārgurušās kājas. Viņš kāri iedzēra dažus malkus ūdens, noskaloja dūņām, māliem un smiltīm aplipušās delnas un gandrīz vai svētlaimē uzlūkoja meitenes.
- Nu, neklusē, stāsti taču! Dana cieši saņēma mīļotā roku no vienas vietas klātu nobrāzumiem, ar aplauztiem, vietām asiņojošiem nagiem. Stāsti visu, kā bija! Mēs tik ļoti baidījāmies par tevi, tā uztraucāmies, un tad vēl mūsu avota plūdi, un tā rīboņa…
- Avots pārplūda? To jau varēja gaidīt. Droši vien pārbijāties līdz ārprātam. Puisis mazliet gurdi pasmaidīja. Spēju iedomāties. Kolosāli, ka izdomājāt pārvākties uz šejieni. Es jau baidījos, ka būsiet zaudējušas dūšu un… nedod Dievs! Un vēl visas mantas atstiepāt, visus smagos maisus. Kas ar spoguli?
- Tas arī ir te… Dana saminstinājās un piesarka. Tiesa gan, spogulis drusku samirka, jo…
- Bunkurs pieplūda šausmīgā ātrumā, māsa metās Danai palīgā. Adrim, vismaz pagaidām, nav jāzina visas spoguļa glābšanas detaļas, būtu drīzāk klājis vaļā, ko pats piedzīvojis šajās divās diennaktīs.
- Jūs to vismaz noslaucījāt? Adrians nervozi paskatījās apkārt. Ja nē, tad…
- Es tūlīt! Dana atlaida puiša roku un steidzīgi raisīja vaļā spoguļa maisu, mocīdamās pašpārmetumos un no visas sirds cerot, ka pulētā virsma nebūs cietusi. Ieviņa, elpu aizturējusi un lūpas kodīdama, ar acīm sekoja māsas roku kustībām un, kad no miklo drānu un ādu vīstokļa iznira sudrabainā bļoda, izgrūda skaļu atvieglojuma nopūtu uz tās nebija ne plankumu, ne rūsas, vienīgi spīdums šķita mazliet blāvāks.
- Mēs nospodrināsim. Ieviņa, ilgi nedomājot, noplēsa pamatīgu gabalu no sava krekliņa, pārrāva un iegrūda vienu pusi māsai. Nemoki ilgāk, stāsti, bet mēs pa to laiku savedīsim tēta spoguli pilnīgā kārtībā.
Un Adrians stāstīja.
Tai agrajā rītā ("vai tiešām tas bija tikai pirms divām dienām," viņš brīnījās) izjājis no Riekstukalna apmetnes, akrapili viņš sasniedza apmēram pēc stundas. Ziņa par avota uzmutuļošanu tik agrā pavasarī žemūnus pārsteidza, taču Adriana patiesīgumu neviens neapšaubīja. Kamēr Dandars puisi iztaujāja par mutuļu sparu un augstumu, Pūpauks nekavējoties devās uz aploku, kur ganījās zirgu pulks, lai izvēlētos Pērkonam ziedojamo upuri. Savukārt Žeimants sauca kopā labo ļaužu vīrus, lai izvēlētu tos, kam šajā reizē piekritīs gods piedalīties upurēšanā. Kaut arī satraukti un uzbudināti, vīri tomēr darbojās un rīkojās samērā mierīgi virsaiši zināja, kas darāms, pārējie bija gatavi izpildīt pavēles.
Drīz vien zirgs bija izvēlēts, izsukāts, noberzēts ar rupju linu drānu un pabarots ar alūtā mērcētām auzām. Pūpauks, Žeimants, Dandars un seši jaunāki vīri, viņu vidū arī Elnis, kāpa saviem jājamajiem kumeļiem mugurā; primitīvo seglu aizmugurē tika piesieti maisi ar līdzņemamajām mantām un steigā savīkšto ēdamo. Adrians uz sava Pinkainīša jāja blakus Dandaram, pa brīdim uzmezdams ziņkārīgu skatu maģiskajam upurēšanas cirvim labrirn aiz melnacainā sirmgalvja jostas. Dandars apvaicājās, kā viņiem klājies, kā veicies medībās, vai pietiek ēdamā un vai aluoga tuvumā nemaisās tumsonīgie jūrmalas ļautiņi, kas zina tikai vaimanāt un pievākt visu, kas nav piesiets, bet nemāk pienācīgi godāt zibeņmeti Pērkonu. Adrians labprāt atbildēja un cita starpā pastāstīja arī par iepriekšējā naktī novēroto krāšņo ziemeļblāzmu. To padzirdējis, Dandars burtiski sastinga. Vecā vīra lūpas notrīcēja, acis zaudēja žirgto mirdzumu un it kā izbalēja. Vēl satriecošāku iespaidu vēsts par gaismas deju nakts debesīs atstāja uz Pūpauku tas sagrīļojās seglos, un šķita, ka valdonīgais priesteris teju, teju zaudēs samaņu.
Tad viņi sāka strīdēties, atveldzējis lūpas ar ūdens malku, Adrians turpināja. Pūpauks kliedza: ja naktī Pērkons pacēlis savu lāsaino apmetni, bet no rīta uzmutuļojis svēto avotu, tad tas liecina par ļaunā Saules dēla pamošanos, kam sekos briesmīgas dieva dusmas un zemes tricināšana, tāpēc jāsteidzas, jājāj aulekšos uz Pērkona namu un tūdaļ pat jāziedo nevis viens, bet septiņi kumeļi, citādi žemūnu nami un lauki nogrims vai arī tos aprīs ūdens. Dandars deva pretī: tik draudīgas ugunszīmes debesīs nav redzētas kopš viņa vectēva jaunības, la tā, tad posts var nākt tikai no jūras puses, jo tieši tur Pērkons naktī plandījis apmetni. Tamdēļ žemūniem nevis jāziedo kumeļi Pērkona namā, bet gan nekavējoties jāgriež zirgi uz ziemeļiem uz septiņu rūnu kalnu un jāskandē spēles, kā to savlaik darījuši žemūnu senči Dandara vectēva vadībā.
Pūpauks krita panikā; drausmu pārņemtā vīra brēcieni grieza ausīs kā svaigi šķelti krama naži. Žeimants nesaprata, kurā pusē nostāties, tāpēc bažu pilns un saspringts gaidīja strīda iznākumu. Jaunākie vīrieši izskatījās apjukuši un valdīja ķildu satrauktos kumeļus.
Ķīviņš notika gāršā, pa vidu starp akrapili un tīreli. Ne Pūpauks, ne Dandars negribēja piekāpties, tomēr Pūpauks bija uzstājīgāks, un jātnieku pulciņš atkal sāka kustēties iepriekšnolemtajā virzienā, līdz nonāca tīreļa malā. Adrians, kurš kopā ar Elni un vēl diviem jaunekļiem tobrīd jāja citiem pa priekšu, pirmais sasniedza dūksnaino vietu un apstulba, ieraugot, ka vēl pirms pāris stundām līdzenā un mierīgā virsma tagad uzblīdusi kā rūgstoša mīkla. No akačiem cēlās burbuļi un bez skaņas pārplīsa; visapkārt, žēli klaigādami, laidelējās ligzdas pazaudējušie putni. Zālainās saliņas bija gandrīz pazudušas zem uzplūstošā ūdens, bet laipas lēnītēm cilājās, it kā tās no apakšas kāds kustinātu.
Ieraudzījis tādu ainu, Pūpauks nobālēja kā kaļķis; rūsgano uzacu kumšķi baltajā sejā šķita uzliesmojam. Pat nejēgam skaidrs, ka šobrīd šķērsot tīreli ar zirgiem nav iespējams. Kamēr valdonīgais vīrs nespēja izšķirties, Žeimants, drūms kā negaisa padebesis, teica galavārdu: Dandaram taisnība! Ja Pērkons mutuļo avotu, cilā tīreli un nelaiž žemūnus uz savu namu, tad viņš negrib kumeļu asinis. Palikusi tikai viena iespēja ņemt spēles un steigties uz septiņu rūnu kalnu!
Dzirdot noslēpumaino vārdu un spēļu pieminēšanu, Adrianam pār kauliem pārskrēja karsts. Viņš saskatījās ar Elni un izlasīja tā acīs svētas šausmas. Pārējie bailīgi sačukstējās, taču Pūpauks bija atzinis Dandara taisnību un pieņēmis lēmumu.
Tu jāsi mums līdzi un nokāpsi kalnā! Viņš paziņoja Adrianam tādā tonī, kas nepieļāva nekādas iebildes. Tev būs deivan sirdis dieva sirds!
Neļaudams nevienam vairs bilst ne vārda, Pūpauks pagrieza zirgu atpakaļ un laida aulēkšiem. Pārējie sekoja, cenšoties neatpalikt, un tā līdz pašai akrapilij. Kamēr Žeimants un Pūpauks dalīja pavēles uz visām pusēm, neskopojoties ne ar uzkliedzieniem, ne dunkām tiem, kuri, viņuprāt, nekustējās pietiekami ātri, maz ko saprotošie jaunieši un samulsušais Adrians mīņājās priekšpils pagalmā. Visapkārt valdīja neiedomājams troksnis. Pēkšņi uzvilnīja dīvaina skaņa neskaidra rūkšana un šalkoņa, it kā tuvumā būtu uzradies ūdenskritums. Skraidelēšana un klaigas uz mirkli pierima, bet tad upmalas pusē kāds iebļāvās nebalsi, un tūdaļ vesels ļaužu bars brāzās uz apžoga pusi. Sievietes vaimanāja, zemē nogrūstie bērni brēca, bet neviens tiem nepievērsa uzmanību visu acis bija kā piekaltas upei, senajai Ventai Vindotei.