Pārdzīvotās briesmas, par spīti nāves bailēm, vēl vairāk stiprināja rūnu kalna meklētāju pārliecību un apņēmību novest nodomāto līdz galam. Viņi it kā vairs nejuta gandrīz nepārtraukto zemes drebēšanu, pazemes trokšņus, cilājošos koku krakšķēšanu un joņainos šaušalu uzplūdus; apejot zemē iešķēlušās plaisas, kurās burbuļodams sūcās ūdens, visi kūlās uz priekšu, vilkdami līdzi zirgus. Debesis bija nomākušās, tādēļ pēc saules bija grūti noteikt pareizo virzienu, bet kompass uzvedās kā sajucis. Spriežot pēc aprautajiem vārdiem, ko pārmija Žeimants, Dandars un Pūpauks, un viņu saspringtajām sejām, mērķis bija tuvu. Piepeši biedējošo skaņu fonā ielauzās daudzu skrejošu soļu dipoņa un satrauktas balsis.
Tas bija kā filmā milzīgs cilvēku pūlis drāzās uz mūsu pusi ar tādiem ģīmjiem, it kā nupat būtu skatījuši elli. Ko viņi kliedza, es nesapratu, bet Žeimants ar Pūpauku gan. Tie cilvēciņi bija no mums zināmo jūrmalnieku cilts. Viņi brēca, ka jāglābjas, jo jūra nākot virsū rūkdama, zeme esot pārplīsusi, un jūras ūdens apslīcinājis visu viņu ciemu. Lai mēs ar bēgot, kamēr vēl ir kur bēgt… ukka trakojot, citi dieviņi neklausot, un pasaules gals klāt! Daži mūsējie patiesi bija gatavi likt ļekas vaļā, bet trīs skarbie veči, drusciņ jau arī es, viņus vedām pie prāta. īsāk sakot, jūrmalnieki aizlaidās lapās, bet mūsējie kāpa tālāk. Tad sākās pats trakākais!
Pēkšņi no mākoņiem izlīda saule; priedes un milzu egles šķita uzliesmojam kā vikingu sāgā par ragnarjoku. Žemūnu vīrus un pusnemaņā streipuļojošās Velgu un Varūni laikam vadīja nezināms, pārpasaulīgs spēks un izmisīga drosme, kas dzina uz priekšu un neļāva atkāpties. Pavisam netālu trakoja jūra; vēja auri, plīstošo bangu duna saplūda ar pazemes pērkondārdiem, un cilvēku balsis pilnīgi zaudēja skaņu.
Viņi nonāca kokiem un krūmiem noaugušā palejā. No stāvas kraujas plūda spēcīgs, sīvs ziedošu lakšu smārds. Pūpauks deva zīmi atraisīt no segliem ādās ievīstītās nastas; Dandars ar zīmēm lika Žeimantam, Adrianam, Elnim un vēl kādam jauneklim celt tās plecos; Velgai tika pavisam mazs maisiņš, bet Pūpauks palika tukšām rokām. Pārējie steidzīgi tvēra zirgu pavadas un griezās atpakaļ, bet šie septiņi devās uz priekšu.
- Tas bija tīrais ārprāts. Adrians pievēra acis, atsaucot atmiņā pārdzīvoto. Apkārt viss dārd, žņerkst, kustas, ļogās, koki gāžas pa labi un kreisi, ausīs džinkst, acīs ņirb… Grava tik dziļa, ka knapi var saskatīt dienasgaismu. Aizdedzinājām lāpas. Žeimants ar Dandaru kliedz, Pūpauks ceļ rokas pret debesīm un piesauc Pērkonu sargāt, saka kaut ko par spēlēm. Drausmīgs brīkšķis, un gravas stāvais krasts, ko viņi sauc par kalnu, sāk kustēties… cilājas. Neiedomājami tajā paveras caurums liela, iešķība plaisa…
- Un jūs tur līdāt iekšā? Dana iekliedzās, baiļpilnā sajūsmā žņaudzot Adriana pirkstus.
- Jā, tieši tā. Tā arī bija apdziedātā nokāpšana kalnā. Tas nav ne izstāstāms, ne aprakstāms, sajūtas nepakļaujas nekādai definīcijai. No vienas puses, baismīgi, no otras tik aizraujoši, ka es, goda vārds, būtu gatavs darīt to vēlreiz!
- Nospļaujies trīs reizes! Ieva pavēlēja izkaltušu muti, bet Adrians tikai pasmējās un stāstīja tālāk.
Septiņi cilvēki ļoganām kājām pārkumurojās apdrupuŠajiem smilšakmens bluķiem un iekļuva tumsas valstībā. Lāpas vairāk kūpēja, nekā gaismoja un nedeva ne mazāko priekšstatu par alas augstumu un dziļumu. Adriana vienigā doma bija noturēties kājās un nezaudēt dzirdi griezīgajā šņirkstēšanā, akmeņiem beržoties pret akmeņiem, un apdullinošajā dārdoņā, kas tagad nāca no visām pusēm. Žeimants pacēla lāpu augstāk. Raustīgā liesma izrāva no tumsas ieplestas acis, asinīm piekaltušu un smiltīm piebirušu bārdu, un aiz viņa muguras Adrians pamanīja smilšakmens sienā iecirstu zīmju rindu. Pirmā izskatījās kā divi trijstūri viens virs otra; viena smaile uz leju, otra uz augšu, un virs augšējās trīs punkti. Pārējās viņš nepaspēja salūkot, jo nākamajā mirklī ieraudzīja TO! Milzīgu, smiltīm apbirušu bungu virsmu, apakšpusi slēpa tumsa un putekļi! Pūpauks iegrūda puisim rokās divas koka vāles; vīra acis stiklaini spīdēja, šķita, ka viņš jau pārkāpis robežu starp saprātu un neprātu. Mute pavērās; lai sadzirdētu, ko tā kliedz, Adrians pieliecās viņam klāt.
- Deivati širdisl auroja Pūpauks, rādīdams uz bungām. Tagad tā sit dusmīgi un ātri, vajag remdēt… Tu to dari!
- Kad pirmoreiz uzbliezu pa tām elles bungām, domāju, ka ausis pārplīst. Šis rībiens pārspēja visu, ko esmu jebkad dzirdējis, goda vārds, un tobrīd es pilnīgi un absolūti noticēju, ka tās bungas patiesi ir dieva Pērkona sirds! Pats nezinu, kā pieskaņojos zemes dārdiem, uzķēru kaut kādu mistisku ritmu, ellišķīgas sinkopes. Kā rībināja apakšā, tā es augšā. Man likās, ka tas turpinās bezgalīgi ilgi, tad dzirdēju, nē, drīzāk sajutu, ka bungo vēl kāds Pūpauks uz tām bungām, ko man ziemā parādīja, bet pavisam citā ritmā. Viņš kliedza: Žemūnan širdis\ Tas nozīmē zemes cilvēka sirdsl
- Pēc tam pievienojās arī Klnis uz mazajām, spalgajām bundžiņām, Adris turpināja savu neiedomājamo stāstu. Mēs bungojām un rībinājām katrs savā ritmā un tempā, mugura pludoja, kaut gan tajā caurumā bija baigi auksts. Ausis man bija aizkritušas, bet samanīju, nezinu, pēc pusstundas vai īsāka laika mūsu bungu trio pievienojās taures lielākajā pūta Žeimants, bet Velga vismazākajā kā stabulītē. Izklausījās pēc vētras auriem skurstenī, bet mēs tik dimdinājām katrs savas bungas, cik nu bija palicis spēka. Dārdoņa vairs gandrīz nebija dzirdama, tikai mūsu bungas un taures. Tad pievienojās vēl kāda skaņa stigas! Palūrēju sānis, cik nu varēja sajaust… pēdējā lāpa taisījās uz dzišanu, tas bija vecais Dandars, baltie mati plivinās kā pasaku dieviņam, acis zvēro kā ogles trinkšķina kaut ko, skaņa apmēram tāda, it kā arfai būtu uzvilktas kontrabasa stīgas vienkārši pārpasaulīga mūzika, ak, kaut mans tētis to būtu dzirdējis!
Adrians apklusa, atlieca galvu un aizvēra acis, kā ieklausoties viņam vien dzirdamā skanējumā.
- Es nesaprotu… Dana nočukstēja, tad atkārtoja skaļāk. Nesaprotu, kā tas var būt! Kā mūzika, lai vai cik fantastiska, spēj ietekmēt tādu nekontrolējamu procesu kā zemestrīce? Ja tie gabali zemes garozas plātnes kustas tik pamatīgi, ka virspusē rodas plaisas, cilājas koki, apakšzemes ūdeņi laužas uz āru… visas tās briesmu lietas, tad kā gan satrakojušos dabas spēkus var savaldīt ar bungošanu un taurēšanu? Varbūt zemestrīce vienkārši beidzās, un viss?
- Arī es par to domāju, bet tomēr šķiet, ka mūsu kakofoniskais priekšnesums radīja kontrastējošu vai zemestrīcei pretēji vērstu vibrāciju. Varbūt zināt stāstu par tilta sabrukšanu, kad tam pāri gājuši karavīri marša solī? Vienots, ritmisks solis rada ļoti spēcīgu vibrāciju, kas burtiski sairdina ķieģeļu mūri, betonu un dzelzi, tāpēc kopš tās reizes aizliedza iet pāri tiltiem marša solī. Nu, un, ja viena veida vibrācija vielas daļiņas atrauj citu no citas, varbūt iespējams arī atgriezenisks process cita veida vibrācija tās var salipināt. No fizikas viedokļa jebkāda mūzika ir gaisa tricināšana ar instrumentu radīto skaņu viļņu palīdzību, konkrētas frekvences vibrācijas. Danīt, atceries, tu man vēl akrapilī atgādināji par akustikas brīnumiem. Viņi, mūsu senči, kaut kādā veidā sapratuši vai aizguvuši no Dandara tautiešiem prātam neaptveramas zināšanas, kā ar īpašu instrumentu palīdzību novērst vai apturēt dabas katastrofas. Tas ir neticami, tomēr fakts es esmu liecinieks! Nav zināms, kā un kāpēc šīs gudrības pagaisušas no tautas apziņas… dainās palikusi tikai fragmentāra simbolika, par ko mana mamma mēnešiem lauzīja galvu. Tāpēc divdesmit pirmā gadsimta seismologiem atliek tikai noplātīt rokas vai saistīt visu ar globālo sasilšanu.