- Labi, labi, bet kas notika pēc tam, kad jūs beidzāt savu pazemes koncertu? Ieviņa nepacietīgi skubināja, atsliedama nospodrināto spoguli pie lielā akmens.
- Pēc tam? Pēc tam visi bezspēkā nogāzāmies turpat zemē. Apkārt bija elles tumsa un tāds klusums, ka varētu dzirdēt zāli augam. Man sāpēja visas maliņas, domāju, citiem tāpat. Mēs tikai gulējām un elpojām. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, tad Žeimants uzšķīla uguni un aizdedzināja lāpu. Pūpauks apjēdzis, ka joprojām ir dzīvs, sasparojās un viedi paziņoja, ka negandelis Saules dēls atkal esot iedzīts dziļi jūrā, Pērkons atgriezies savā namā un iemidzis, septiņu rūnu kalns aizvēries, un zeme atkal ir drošībā.
- Aizvēries? Dana neticīgi uzlūkoja Adrianu. Kā tad jūs tikāt ārā?
- To es nezinu. Puisis paraustīja plecus un iesmējās. Tā plaisa, pa kuru iegājām, tiešām bija ciet, bet Žeimants teica, ka izeja jāmeklē pretējā pusē. Bungas un taures palika turpat alā, bet mēs spraucāmies cauri šķirbām un plaisām, divreiz ieplunkšķējām kaut kādos pazemes ūdeņos, rāpojām uz ceļiem, šļūcām uz vēdera. Visu laiku tumšs kā ellē! Manuprāt, tas vilkās vismaz pāris stundas. Tad Žeimants viņš līda pirmais sauca, ka jūtot vēju no ārpuses, pēc tam sataustīja akmeņus. Iesprendzāmies tai caurumā kādi četri un tikmēr kustinājām, kamēr dabūjām lielāko akmeni nost. Kad bijām tikuši laukā, mūsu vadonis sāka pūst ragā, un pēc kāda laiciņa atkūlās pārējie ar lāpām, zirgiem un visu citu. Bija milzīgi prieki, mūs godināja kā pasaules glābējus un Pērkona brāļus, kas viņu apziņā tas pats vien ir. Ierīkoja nakts nometni, visi ēda un dzēra. Pūpauks laida apkārt savu sēņu sulas blašķi, tomēr es nedzēru tikai izlikos. Pagaidīju, kamēr Dandars ieiet citā realitātē, un izprasīju par sienā cirstajām zīmēm septiņām rūnām. Tās nozīmē trīs sirdis: dieva, cilvēka un putna, trīs elpas: jūras, zemes un vēja, bet stīgas, ko tā arī nedabūju apskatīt, saucas saules pirksti. Vīri atkal skaitīja savas sāgas, tad cits pēc cita atlūza, bet es… Man bija tāda sajūta, ka tūdaļ pat jāsteidzas atpakaļ pie jums. Nakts bija gaiša, mēness spīdēja, Pinkainis atpūties un nomierinājies kāpu šim mugurā, noteicu pareizo virzienu pēc zvaigznēm un kompasa un laidu rikšiem vien.
- Kur tad palika mūsu Pinkainītis?
- Atstāju žemūnu pilskalnā, nebiju drošs, ka viņš tiks pāri tīrelim. Pareizi vien bija, pats dabūju lēkāt kā varde no laipas uz laipu, ar visu to pāris reizes iemūdījos līdz vidum striegoņā.
- Ak, Dieviņ mīļais! Tas taču nav ar prātu aptverams. Teiksmas izrādījušās par visīstāko īstenību, un tu… Adri, tu laikam patiešām esi glābis pasauli, nu, vismaz kādu gabaliņu, mums vistuvāko. Dana pieglaudās viņam, apskāva abām rokām, ļaujot pēdējām prieka asarām iesūkties Adriana mudžeklīgajos matos.
- Nejau es viens. Septiņi ļauži, septiņas rūnas, septiņas spēles katrs darīja, ko spēja.
Adrians maigi atbrīvojās no Danas rokām un piecēlās.
- Ja jūs varētu kaut ko ēdamu. Pēdējoreiz dabūju iekost pirms stundām piecpadsmit vai vairāk, un nu vēders sāk rauties čokurā.
Kamēr meitenes steidzīgi iekašņāja oglēs podiņu ar vakarējo putru un grieza gaļu, Adrians palūkojās apkārt takā uz Riekstukalnu ūdens vairs nebija. Interesanti, kas tagad notiek apmetnes vietā.
- Es tūliņ būšu atpakaļ, viņš uzsauca, tikai paskatīšos, kas tagad notiek mājvietā.
Kazenāju dzēlieni pēc zemestrīcē gūtajiem ievainojumiem bija tīrais nieks, un vēl vairāk nobristies nebija iespējams. Kājām grimstot melnajā žurgā līdz potītēm, Adrians aizkūlās līdz egļu ielokam. Zeme bija slapja, ugunsvieta izskalota, taču ūdens līmenis jūtami krities, kaut gan bunkurs vēl pilns. Žūstošās ogles saulē vizuļoja, jaunā zālīte spirgti zaļoja. Bet… kas tad tas? Tieši zem egles, rūsganajā skuju pēlī gulēja vesela kaudze olu.
Adrians izbrīnā pakasīja pakausi kā te varēja uzrasties lielas, skaistas olas? Vesels ducis! Varbūt plūdi uznesuši Riekstukalnā kāda putna perējumu, bet kurš savvaļas putns dēj tik daudz un tik lielas olas? Viņš salika atradumu krekla stērbelē un devās atpakaļ.
- Kur tu tādas dabūji? izskatījās, ka Ievas acis teju izsprāgs no pieres.
- Atradu Riekstukalnā, Adrians attrauca, bet kāpēc tu tā uztraucies? Droši vien tās sadējusi kāda zoss vai pīle.
- Tās nav ne zosu, ne pīļu olas! Dana pakratīja galvu. Vari būt drošs, es zinu, kā tās izskatās. Bet šīs…? Ieviņ, tev neko neatgādina?
- Un kā vēl! Māsa iesaucās. Tieši kā mūsu vistu dētas! Mūsu, es domāju, mājās, mammas vistiņu, nē, tas taču nav iespējams!
- Varbūt tās nesusi Tuomisē kompānija, bet nav tikusi līdz galam? Adrians iesmējās. Pavasara upurzieds nesmukajam dieviņam ar lūgumu beigt plūdus!
- Diez vai. Ieva kļuva pavisam domīga. Kamēr mēs te esam, neviens no viņiem nav manīts.
Daudz nedomājot, meitene vienu pārsita. Ola bija svaiga.
- Vai nav vienalga, kur radušās, galvenais laikā, būs mums īsta svētku maltīte, secināja vecākā māsa. Kāda jēga lauzīt galvu par nez no kurienes uzradušos olu duci, ja Adrians atgriezies sveiks un vesels, visas briesmas aiz muguras un dzīve tik jauka, kā vēl nekad.
Trijotne pieēdās līdz ūkai un atlaidās turpat zemē uz paklātajām segām un ādām.
- Ak, pasaulīt, cik man tagad labi! Ieviņa izpleta rokas un kājas un tīksmē apskurbušām acīm skatījās zili zeltainajās debesīs. Es jūtos tā, it kā jau būtu ceļā uz mūsu īstajām mājām.
- Es tāpat, čukstēja Dana, ierotīdamās pie Adriana pleca. Man ir vairāk nekā labi, es esmu laimīga kā nekad…
- Es arī esmu laimīgs, nemaz nevar izteikt, cik ļoti! Tik fantastiska sajūta pēc pagājušās nakts, kur nu vēl tagad, kad atkal esam kopā. Puiša acīs bija īsts zvaigžņu mirdzums. Tagad es droši zinu ja mums bija kāds uzdevums, tad tas ir izpildīts. Viss būs labi, zini, kā mūsējie priecāsies, kad mēs…
Vakarīgo debesu dzelmē stīdza caurspīdīgas dūmu grīstītes. Saules stari iekrāsoja egļu galotnes bronzas krāsā un meta ugunīgus atspulgus laika spogulī. Pēc aizvadīto dienu un nakšu pārdzīvojumiem iestājies miers,
putnu trelļu caurvītais klusums un pavasara glāsti iežūžoja miegā visus trīs.
♦ ❖ ♦
Eglons Ķesteris, pēc slimnīcā pavadītajām nedēļām atkal atgriezies dzimtajās Vecķesteru mājās, pamodās līdz ar rītausmu tikko noredzēta debešķīga sapņa jutoņā; proti, viņa lolotā cerība, ka saprāta brāļi no kosmosa piezemējušies Grietiņmeža paugurā, beidzot piepildījusies, un tieši viņš, Eglons, ir pirmajam kontaktam izredzētais Zemes civilizācijas pārstāvis… Kamēr draugs Otomārs, iepriekšējā vakarā pēc ilgiem laikiem reiz atkal paēdis un iztukšojis divlitrīgo alus trauku, vēl saldi krāca, Eglons mudīgi uzrāva bikses, svīteri un teciņiem metās uz zināmo vietu tādi sapņi nekādā gadījumā nav pa tukšo!