Tuta vijīgi izlocījās no Katrīnas rokām un, labpatikā ņurdēdama, apstaigāja pazīstamo istabiņu. Gandrīz neapzināti Kates acis sekoja dzīvnieka gaitām… apgalvo taču, ka mājkustoņi ļoti labi jūtot, ja ar viņu saimniekiem noticis kas nelāgs, tāpēc… Taču Tuta bija pilnīgi mierīga; vēl vairāk izskatījās, ka tās ņurdieniem piemīt īpašs, mierinošs tonis. Kate lēni atslīga uz Adriana dīvāna un atspiedās pret sienu. Tūdaļ uz dīvāna uzlēca arī Tuta un, omulīgi murrādama, saritinājās viņai klēpī.
Tādā pozā sieviete un kaķis pavadīja apmēram stundu. Piepeši Katrīna atģida, ka klavieru dauzīšanas un vijoles zāģēšanas vietā dzird mūziku īstu, lielisku Bēthovena sonāti, sacīsim, ne nu gluži Rostropoviča un Rahmaņinova līmenī, tomēr visnotaļ pieņemamā interpretācijā, un trešā daļa izskanēja gandrīz nevainojami… vismaz Kates ausīm.
Vai Valfrīdam un Zigmundam izdevies piesaukt brīnumu? Tas vēl nebija zināms, taču izmisums un bailes šķita zaudējušas asās šķautnes, viņa sajuta, ka ķermenī atgriezies kāds krislītis enerģijas.
Sonātes pēdējās skaņas izdzisa. Sekojošajā klusumā nodunēja apslāpēts bunkšķis, kāds rodas, tukšai pudelei aizripojot pa paklāja segtu grīdu, pēc tam vairs ne čiku, ne grabu…
Katrīna uzmanīgi piecēlās, lai neiztraucētu Tutu Otro, un devās lūkot. Vize joprojām tupēja uz kāpnēm adīdama, bet abi vīrieši bija nogāzušies uz stūra dīvāna kājas kopā, galvas katram uz savu pusi un atslēgušies.
- Mums tagad nevajag dzīvot katram par sevi vieni te, otri tur, vēlāk, kad abas sievietes dzēra kafiju, nosvērti sacīja Vize. Kamēr bērni nav sagaidīti mājās, darīsim tā: vienu dienu šeit, otru Riekstukalnā. Tā būs vieglāk pārciest šo laiku, tici man.
Pēkšņi Zigmunds uzrāvās sēdus un nomurmināja dažus mīklainus vārdus. Droši vien nelabs sapnis, Katrīna un Vize saskatījās, taču pāris sekundes vēlāk viņš atkārtoja iepriekšteikto krietni skaidrāk un skaļāk.
- Viņas cepa zivis un smējās… Zigmunda acis bija vaļā; izskatījās, ka paša balss izrunātie vārdi viņu milzīgi pārsteiguši.
- Par ko tu runā? Kate metās viņam klāt. Kas cepa? Kas smējās?
- Dana un Ieva. Es pats dzirdēju, bet domāju, ka tā ir halucinācija vai sapnis. Zigmunda acis bija ieplestas tik plati, ka bija jānotic viņš ieskatījies pasaulē, par kuru pārējiem nav ne jausmas.
- Vīrs, tu taču nebūsi sajucis, ko? Piesteigusies Vize satvēra viņa roku, bet Zigmunds turpināja blenzt tukšumā.
Paceltās balsis pamodināja arī Valfrīdu. Beigu beigās raustīts un purināts Zigmunds atguva jēgu tiktāl, ka spēja atstāstīt ērmīgo piedzīvojumu pērnajos Ziemassvētkos.
- Es skaidri dzirdēju un saodu ugunskura dūmi un ceptu zivju smarža. Likās, ka skuķi ir turpat blakām, jau gribēju rāties, ka mani nes cauri, bet tad tā migla pagaisa.
- Cikos tas bija? Vizēs acis savādi uzdzirkstīja.
- Pēc pusdienas, kādu stundu pēc iziešanas no mājām. Zigmunda skatiens beidzot koncentrējās uz Vizi. Vai tas ir svarīgi?
- Nezinu, bet tieši tajā laikā man no groziņa izgaisa divpadsmit olas!
- Olas? Katrīna un Valfrīds iesaucās vienā balsī. Kā izgaisa?
- Vienkārši. Bija un tūlīt vairs nebija. Vize noplātīja rokas.
- Es palikšu traks! Valfrīds vīlies iebļāvās. Vai jūs abi esat prātu zaudējuši? Dūmi, ceptas zivis, izgaisušas olas… Kāds tam sakars ar bērnu pazušanu? Tobrīd taču spogulis vēl atradās tajā sūda skapī!
- Tā nesaki. Katrīna iekoda lūpā. Atceries tā Zigmunda vēstules, vietu, kur bija rakstīts par Schreckenturm jeb šausmu stūri! Toreiz, labi, mēs ar Zigi bijām izsūkuši konjaka blašķi, taču tas neko nemaina, ļoti iespējams, ka tur tiešām atrodas kaut kas līdzīgs laiktelpas portālam un zināmos apstākļos var rasties visādas novirzes, notikt tāda kā ieskatīšanās vai pat pārceļošana. Zigi, tu pats piedzīvoji, ka tajā vietā nojūk pulksteņlaiki un debespuses.
- Laiktelpas portāls, caur kuru ceļo olas, Valfrīds nikni iesmējās, ieklausieties taču, ko jūs melšat! Tas jau ir pilnīgs spiristiķu repertuārs, vēl trakāks par maiju kalendāra nemieriem!
- Zini, ja mēs publicētu to, ko paši piedzīvojām pirms divdesmit gadiem, tie paši spiristiķi mūs pasludinātu par krīvukrīvu reinkarnāciju vai kosmiskā saprāta kontaktpersonām! Katrīna iekaisa. Pat nerunājot par to, kas nupat… Acīmredzot ir jābeidz dalīt iespējamais un neiespējamais. Kaut kas notiek notika agrāk un notiek tagad, mēs nezinām, kāpēc, bet TĀ IR!!! Un es pilnīgi ticu, ka Zigmundam Ziemassvētku priekšvakarā uz mirkli atklājās gan nākotne, gan pagātne vienlaicīgi, un Vizēs olas arī kaut kādas ērmīgas sakritības dēļ ieripojušas tai pašā laika caurumā.
- Bet tad jau. Vizēs saspringtie vaibsti atslāba. Ja Zigis dzirdēja Danīti un Ieviņu smejamies, tad viņiem tur nemaz neklājas slikti. Tad tak var droši cerēt, ka bērni no tās nezinkurienes atgriezīsies, vai ne?
- Šaubu nav! Zigmunds pielēca kājās. Taisāmies un braucam! Kate, tas būs jādara tev, jo man iekšā skalojas puspudele viskija. Tagad, kad mēs zinām vai vismaz domājam, ka zinām, tā vieta kārtīgi jānočeko. Kas zina… Viņš nepabeidza teikumu, jo pārējie, kā viesuļvētras rauti, jau metās uz durvīm.
Pa ceļam nerunāja neviens. Kate sakoda lūpas līdz asinīm un pūlējās koncentrēties tikai uz ceļu; pārējie, saprazdami, cik viņai grūti, saspringti klusēja.
- Šī ir tā vieta? Valfrīds aprauti izgrūda, kad priekšā kā cietokšņa siena izslējās gigantisko egļu audze.
Zigmunds pamāja, bet Katrīna jau lauzās biežņā. Sausie zari plēsa matus, dūrās miesā, nošņirkstēja ieplēstās drēbes, kājas sprūda starp saknēm un akmeņiem, bet neviens pat neievaidējās. Dažās minūtēs biežņa bija pievarēta, un…
- Lai Dies nogrābstās, izdvesa Zigmunds, stīvi blenzdams ainā, kas pavērās elsojošās četrotnes acu priekšā.
Akmeņu loka iekšpusē nesenējās egļu jaunaudzes vietā bija bieza, blīva pelnu kārta. To izvagoja it kā milža rokas ievilktas koncentriskas švīkas. Vize spēra soli tuvāk riņķim, bet Zigmunds viņu parāva atpakaļ.
- Pat nedomā! Es nezinu, kas tas ir, bet jūtu, ka tas var būt bīstami! Lai vai kā redzot šito, es skaidri zinu, ka neesmu sapņojis, un tur kaut kad patiešām bija manas meitas, dzīvas un veselas.
- Varbūt paliksim šeit? Katrīna nedroši ieminējās, cīnīdamās ar pēkšņām, nežēlīgām galvassāpēm. Ja nu…
- Nē, tas neko nedos. Zigmunds pakratīja galvu. Kaut kas līdzīgs portālam te tiešām ir, bet ne jau caur to viss notika, kaut kāda sabalsošanās varbūt, bet ne vairāk. Mums jāiet mājās un jāgaida, jācer!
Turpmākās trīspadsmit diennaktis viņi pavadīja kopā, turēdamies cits pie cita kā dūrē savilkti pirksti un gaidās saspringuši kā stīgas, Zigmunda Ziemassvētku vīzija bija cerību karoga vietā.
Un tad pienāca rīts, kad Dieva cilvēciņš Eglons Ķesteris pieklauvēja pie saltas rasas klātās loga rūts.
Prieks! Vislielākais prieks, kādu spēj piedzīvot tikai tie, kuri tukšojuši bēdu kausu līdz rūgtākajām mielēm! Prieks, kad divu roku šķiet par maz, lai apskautu un piekļautu, ar vienu mēli par maz, lai izteiktu tūkstoš un vienu mīļu vārdu, ar vienu sirdi par maz, lai izbaudītu laimes saldos pukstus. Dana, Ieviņa un Adrians puspamodušies kā brīnišķā sapnī ieraudzīja pār sevi noliekušās mīļas sejas, un vecāku asaras pilēja uz viņu vaigiem, pierēm un deguniem kā silta lietus lāses.