- Tas, tas laikam nav sapnis… nomurmināja Dana.
- Tas patiešām nav sapnis! Adrians pirmais aptvēra notikušo. Mamma un tētis, un… Mēs esam atpakaļ!!!
Nākamajā mirklī visi septiņi sakusa kopā juceklīgā, laimē starojošā kamolā un ilgi nespēja atraisīties.
- Mēs patiešām esam mājās! īsajā brītiņā, kamēr Zigmunds ievilka elpu un palaida apkampienu vaļīgāk, Ieva pāri tēva plecam acīm vai aprija tīro, sauso mežu un taciņu uz dārgajām Riekstukalna mājām.
Turpmākās dienas sajuka kopā ar naktīm, kad tika izraudāts teju spainis prieka asaru, izglāstīts tūkstošiem glāstu, pārmīts ne mazāk skūpstu un uzdots vai miljons jautājumu. Klausītāji gan sajūsminājās, gan šausminājās, gan neticīgi purināja galvas. Jauno dēkaiņu piedzīvojumu stāsts ieilga, jo katra pieminētā detaļa, ikviens atdzīvinātajos mobilajos tālruņos uzņemtais attēls un līdzatceļojušais priekšmets izraisīja jaunus jautājumus; protams, šai ziņā visvairāk izcēlās Katrīna, un, ja Vize viņu nepiebremzētu, jaunie netiktu ne pie gulēšanas, ne ēšanas. No runāšanas izkaltušajās mutēs salija vismaz hektolitrs kafijas un tikpat daudz norūgušo bērzsulu; Vize cepa un vārīja, šmorēja un putoja, spītīgi laižot gar ausīm trijotnes apgalvojumus, ka ari senlaiku Riekstukalnā viņi nebūt nav cietuši badu un viņu pēdējā bronzas laikmeta maltīte karstos pelnos cepinātās olas bijusi vienkārši super.
- Nu tu redzi, ka Vizēs olas tiešām bija ieripojušas tur. Kate uzsita Valfrīdam degungalā knipi, taču viņam olu ķīviņš vairs nebija prātā galvenais, ka Adrians ir šeit, tepat, acu priekšā, dzīvs un vesels, smaidīgs un laimīgs, un nepārprotami pieaudzis, īstenībā nobriedis vīrietis.
Trijotnes skolas kavējumus izskaidroja ar jauniešu pēkšņo iedomu doties ceļojumā uz Vīni pie māsu Reizemaņu vectēva. Ja viņu līdzšinējās sekmes nebūtu tik labas un ja viņu vecāki nebūtu pilsētā pazīstami un cienīti cilvēki (turklāt Zigmunda pārziņā bija visu ģimnāzijas datoru aprūpe), iespējams, izceltos pamatīgas nepatikšanas, taču, kad vainīgie apsolījās tā vairs nekad nedarīt un cienījamie vecāki garantēja, ka solījums tiks ievērots, vēl īsti neizcēlies skandāliņš noklusa.
Zigmunds un Katrīna pārtrauca savus ārpuskārtas atvaļinājumus un, kā no jauna piedzimuši, atgriezās darbā. Pētīdama un analizēdama no Adriana un E)anas mobilajiem tālruņiem datorā iekopētos attēlus, Katrīna vairākas naktis aizvadīja drudžaina darba nomodā. Vienīgais, ko viņa nožēloja līdz puņķiem un asarām, ka brīnišķīgās fotogrāfijas nav iespējams publicēt. Senās jūras Litorīnas un Baltijas starpstadijas saliņu arhipelāgs, somugru cilmes jūrmalnieku, Sārnates apmetnes iedzīvotāju iespējamo pēcteču ciems un pats lieliskākais žemūnu, tas ir, zemes iedzīvotāju, kalnapils vai akrapilis… Ak Dievs! Un šīs sejas īstu, dzīvu, un tai pašā laikā pirms vairākiem tūkstošiem gadu dzīvojušu cilvēku sejas… Pēc Adriana stāstiem likās, ka arī viņa tos pazīst kā savējos, sevišķi gudro ahaju pēcteci Dandaru un tik fantastiska informācija jāpatur noslēpumā! Prātā var sajukt, nemaz nerunājot par to, ko senās kataklizmas brīdī paveicis viņas dārgais zēns kopā ar drosmīgajiem senļaudīm. Vai šis riska pilnais rituāls pazemē tiešām apturējis vai citādi ietekmējis draudīgo procesu? To neviens nepateiks, taču, lūk, jums arī zelta spēles. Stāstītu kāds cits, viņa neparko neticētu!
- Kā tu domā, mamm, kas tas varēja būt par kalnu, kura plaisā mēs nokāpām? Adrians kādu vakaru pajautāja pēc tam, kad bija vēl un vēlreiz pārskatīts vairāk nekā astoņdesmit attēlu.
- Simtprocentīgi apgalvot nevaru, bet pēc jūsu noietā attāluma un virziena, un jūras tuvuma vienīgā iespējamā vieta ir Slīteres Zilie kalni. Tur ir milzīgi dziļa grava un arī smilšakmens atsegums tā sauktā Dāvida klints vai Dāvidpils. Esmu tur bijusi, taču nav dzirdēts, ka klintī būtu alas. Katrīna noņēma brilles un vairākkārt samirkšķināja pagurušās acis. Kur nu vēl tik dziļas, ja, kā tu stāstīji, līdāt pa to pāris stundas. Taču pagājis tik ilgs laiks gandrīz trīsdesmit gadsimti… nez kas varēja notikt.
- Mēs varētu uz turieni aizbraukt visi kopā. Puiša acis iemirdzējās jauna piedzīvojuma alkās. Tad es uzreiz redzēšu, vai tā ir tā pati vieta, vai nav. Es to noteikti pazīšu!
- Visādā ziņā aizbrauksim! Kate apsolīja. Tikko būsi nolicis eksāmenus, arī meitenēm skola būs cauri, savāksimies un laidīsim prom.
- Un kā ar tavu zinātnisko darbu, mamm? Tagad taču tu vari to novest līdz pilnībai, tev ir tādi materiāli kaut vai tas pats seno grieķu ceļojums pa meteorīta krišanas pēdām un Pūpauka sāga tur iekšā viss iespējamais un vēl vairāk!
- Ir! Un kā vēl ir!! Bet tu pats saproti, ka… viņa nopūtās tik izteiksmīgi, ka dēlam bija jāpasmaida.
- Skaidrs! Lai tavi akadēmiskie sausiņi nomirst, tā ari neuzzinājuši, who is who… Toties mēs gan zināsim, būsim lielā, svētā žemūnu noslēpuma glabātāji un tālāknesēji divdesmit pirmajā gadsimtā, vai tad ne?
- Būsim gan, Katrīna iesmējās un noskūpstīja dēla vaigu, kas atkal bija noskūts, sārts un gluds kā meitenei.
Pētījums par Sāmsalas Kāli meteorīta nokrišanas fiziskajām sekām un to atspoguļojumu Baltijas jūras apkārtnes tautu mitoloģijā un folklorā, kā arī rituāliem, lai novērstu bojāeju zemestrīces radītos jūras uzplūdos, pilnā apjomā bija gatavs maija pēdējās dienās. Ar neaprakstāmu tīksmi pārlasījusi, vienlaikus atvairot nožēlu par neiespējamību publicēt pilnā apmērā, Katrīna paziņoja šo priecas vēsti vispirms Valfrīdam un Adrim, pēc tam Zigmundam ar ģimeni.
- Tad ir jāsvin! Zigmunds, entuziasma pilns, auroja tālrunī. Kārtīga dzerstiņa, apvienota ar gaļas cepšanu un nu jau septiņu laika ceļotāju jandalēšanos, mums nav bijis trīstūkstoš gadu. Saki datumu!
- Tikai tad, kad bērniem būs cauri skola un Valfrīds pabeigs sava tautas likteņseriāla ieskaņošanu. Kate bija nepielūdzama.
- Ak kungs, kad tas vēl būs! draugs neapmierināti ņurdēja. Zini, tu esi baigi neforšā, būs vien man pašam jāpieņem mēri un jāsper soļi…
Taču soļu speršana ieilga, jo pašam Zigmundam darbā bija radies pamatīgs sastrēgums, savukārt Vize ņēmās ar vairāk nekā divas nedēļas iekavēto sēšanu un stādīšanu lolotajā puķu un sakņu dārziņā. Ieva praktiski neizlaida no rokām saksofonu pusgada laikā pirksti bija kļuvuši raupjāki un vingrināšanās trūkuma dēļ zaudējuši agrāko lokanību, bet kursa noslēguma eksāmens specialitātē tuvojās baisā ātrumā. Danai un Adrianam tādu problēmu nebija; jaunākās māsas apskausti, viņi diezgan veikli sarāva iekavēto, paspēja noskatīties arī dažu labu filmu un paklīst pa Grietiņmežu, lai vērotu putnus un nodotos citām tīkamām lietām. Adrians bija pilnīgi samierinājies ar domu, ka matemātikā viņam vairāk par piecām ballēm nedabūt, taču, kā zināms, Vēstures fakultātē matemātiku neprasa.
Burvīgā jūnija vakarā, kad zemi rasināja silts un liegs pēcpērkona lietutiņš, Adrians, pavadījis mīļoto meiteni uz autobusu, devās mājup, kavēdamies domās, kur varavlkšņainas atmiņas jaucās kopā ar daudzsološām nākotnes cerībām. Līdz mājām vairs nebija tālu, kad viņš pēkšņi sagrīļojās šķita, ka viegli sareibst galva, taču jau pēc mirkļa nelabā sajūta pārgāja. "Tas no pārliekā ozona daudzuma gaisā," Adrians nosprieda un brītiņu vēlāk to jau bija aizmirsis, taču, verot vaļā mājas durvis, reibonis atkārtojās šķita, slieksnis pūlas atgrūst viņa pēdu. Galva diezgan sparīgi atsitās pret aplodu, un triecienu atbalsoja šķindošs blīkšķis no virtuves puses. Pakausi braucīdams, puisis kā nebūt aizkūlās līdz lielajai istabai un virtuves stūrī ieraudzīja māti nervozi burzām trauku dvieli; pie viņas kājām mētājās kafijas krūzes lauskas.