Drausmīgo ziņu apstulbinātais Valfrīds, juzdamies kā nevaldāmas palu straumes nests, paklausīja, vairs nebilzdams ne vārda.
- Kas ar mums notiek, Katiņ? Viņš ierunājās tikai tad, kad apalītis, uzņēmis ātrumu, naigi tesās pa Ulmaņa gatvi un tuvojās Jūrmalas maģistrālei. Kāpēc tā atgadās tieši ar mums? Vispirms tas viss pirms divdesmit gadiem… Vēl nupat mēs bezmaz sajukām bērnu dēļ un nu gatavojamies kopā ar viņiem mesties vēl trakākā dēkā?
- Tā sev varētu jautāt ikviens, kurš jebkad no brīvas gribas vai apstākļu spiests nonācis situācijā, kad tieši no viņa rīcības atkarīgi neskaitāmu cilvēku, zemju un valstu likteņi, atteica Katrīna, nenovēršot skatu no saulē versmojošās šosejas. Bailes un bezpalīdzības sajūtu no apziņas pamazām sāka izspiest visu maņu un spēku koncentrēšanās uz vienu mērķi ja viņu septiņnieks to spēj, tad arī paveiks. Ja ne… nu, tad vismaz būs darīts viss iespējamais.
- Prātam neaptverami. Valfrīds beidzot ļāva mugurai atslīgt pret atzveltni un aizsmēķēja. Tas ir trakāk nekā Holivudas filmā! Vai tiešām tas varētu izdoties?
- Mums viss izdosies! Kate pasmaidīja, tiesa, smaids bija samocīts. Padomā vien, lai kā arī gājis, vienmēr esam tikuši cauri ar veselu ādu. Zvani Zigim, nē, viņš ir pie stūres, labāk Adrim, un pasaki, ka esam jau labā gabalā, tūdaļ izbrauksim uz Jūrmalas apvedceļa, bet pie Ķemeriem griezīsim uz jūras pusi, pēc tam cauri Talsiem. Un aizdedzini man arī vienu cigareti, lūdzams!
Tikko ceļš kļuva tukšāks, Katrīna palielināja ātrumu, domās nospļaujoties par visiem radariem, cik vien to pasaulē ir. Ja kas, tad tas būs tikai pēc tam… un tikai Dievs zina, kā būs pēc tam.
- Viņi iestrēguši briesmīgā korķī, Valfrīds izmeta, spiežot klausuli pie auss, taču pat caur motora dūkoņu Kate saklausīja Zigmunda lamāšanos. Nav vēl likuši pat līdz Popei. Šoseja pārblīvēta, cilvēku pilnas mašīnas, visi mūk no pilsētas. Velkoties ar kādiem divdesmit stundā.
- Tas nekas, mēs esam daudz tālāk, viņiem, vienalga, nāksies gaidīt mūs. Pajautā Adrim, pa kuru ceļu Zigis taisās braukt? Valdemārpils? Nē, tad tā vilkšanās ieilgs. Saki, lai griež iekšā Popē un tad pa Virpes ceļu. Virpe, Jorniņi. Viņa saspringti domāja. Jā, pareizi, tālāk Lonaste, no turienes līdz Dundagai kilometri piecpadsmit, to es zinu droši… Kas tur bļauj?
- Dievs žēlīgais… Valfrīds norausa no virslūpas sviedrus. Esot bijis šausmīgs grūdiens, asfalts iesprādzis… vairākas priekšējās mašīnas nobraukušas no ceļa… Katiņ!
- Paliec mierā, neuztrauc sievieti pie stūres! Spidometra šautriņa pārlēca skaitlim 120. Zigis izkulsies, viņa toijota ir kā tanks. Mums nekas nenotiks!
- Mums nekas nenotiks, Adrīt! viņš sauca tālrunī. Turieties, mēs esam kopā! Pasaki to pārējiem!
Kamēr Zigmunds pie Popes cīnījās par katru nobrauktu metru, Katrīnas stūrētais apalītis kā raķete ielidoja Ķemeru pagriezienā. Valfrīds un Adrians uzturēja sakarus, viens otru uzmundrinādami. Brīdī, kad garām pašāvās uzraksts Ragaciems, Valfrīds atviegloti uzelpoja.
- Viņi jau laiž cauri Popei.
Talsus Kate un Valfrīds sasniedza pēc četrdesmit piecām minūtēm, bet Zigmunds ar savu komandu pa to laiku tuvojās Dundagai. Pretimbraucēju skaits strauji auga automašīnas, motocikli un pat riteņtraktori ar piekabēm, kur trokšņoja pārbiedēti lopiņi. Redzot panikas pārņemto ļaužu sejas, kas pavīdēja zibensātrā garāmskrējienā, pakrūtē uzvirmoja saltums. Kate ik pa brīdim notrina svīstošās plaukstas pie biksēm, Valfrīds gandrīz nepārtraukti smēķēja un spieda pie sakarsušās auss tālruni.
- Pie Pāces ceļš applūdis. Bijuši vairāki šausmīgi grūdieni, Vizei uznākusi baiļu lēkme, un meitenes liek viņai dziedāt tas palīdzot. Adris saka viņi klausoties radio, un tur teikuši, ka Bažu purvs jau pārvērties par ezeru, jūras ūdens gāžoties augšā pa Melnsila upīti, Milzgrāvi un, jā, pa Lorumupīti uz Vīdāli. Katiņ, vai mēs paspēsim?
- Mums jāpaspēj! Viņa ar plaukstas virspusi norausa sviedru lāses no pieres. Vairs nav tālu, kādi piecdesmit kilometri, pusstundas brauciens, ja vien apalītim nenosvils riepas.
Pirmo pazemes grūdienu viņi sajuta, tikko nobraukuši no Talsu augstienes. Automašīna dīvaini noraustījās, it kā lecot no tramplīna, redzamā apkārtne uz mirkli savirmoja kā bula dūmaciņā.
- Ārprāts, Kate noelsās, un, pēc visa spriežot, tas ir tikai sākums, tālāk ies vēl baigāk.
- Mēs esam traki, Valfrīds nomurmināja. Visi septiņi galīgi nojūgušies. Normāli cilvēki laižas lapās, glābj savu dzīvību, bet mēs… lienam pašā peklē, ticēdami, ka ar tevis apjūsmotajām zelta spēlēm izglābsim pasauli.
- Trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai paši trakie, viņa iesmējās izmisīgas jautrības uzplūdā.
- Kas to teicis?
- It kā nezināms spāņu mūks.
- Arī viņš bija nojūdzies, Valfrīds papurināja galvu un sāka spaidīt tālruņa podziņas kopš pēdējiem sakariem ar otru pasaules glābēju automašīnu bija pagājušas veselas divdesmit minūtes.
- Zigmunds jau viņpus Dundagas, bet esot jābrauc lēnāk, ceļš pamatīgi saplaisājis, arī koki šur tur izgāzušies… tricinot drausmīgi.
- Ari mūs, ai! Katrīna klusu iespiedzās, jo tieši priekšā asfalts pēkšņi pārlūza. Plaisa nebija platāka par spridi, un apalītis pārlidoja tai pāri. Jēziņ, labi, ka tā! Klau, vai tikai man dūc ausīs, vai varbūt tu arī dzirdi?
- Dzirdu gan… Vīrieša pietvīkusi seja vienā mirklī nobālēja. Baisi… tā laikam ir infraskaņa, par ko stāstīja Adris un meitenes, tam jāturas pretī, jādzied, vai?
Kate drudžaini pamāja. Pavisam nemelodiski dungodami Valfrīda nez kad sacerētu jautru bērnu dziesmiņu, viņi rāva cauri Dundagai, knapi paspējot apbraukt nogāzušās dižliepas galotni. Slavenais ūdenstornis bija jūtami nošķiebies, metot drūmu izaicinājumu savam Pizas vārdabrālim. Cilvēkus nemanīja, it kā pāri mīlīgajai pilsētiņai būtu gājis mēris, tikai pamestie vai aizmirstie suņi gaudoja drausmīgās balsīs.
Tālāk gāja kā murgos. Ainava šķobījās kā attēls greizā spogulī; netālā mežu uzraudzības torņa baļķi sabruka kā milzu sērkociņu sauja. Dūkoņa bija pārgājusi dārdoņā, plēšot bungādiņas vai pušu. Viņi bija laimīgi tikuši pāri vismaz sešām plaisām ceļa asfaltā. Sakari ar Adrianu uz brīdi aprāvās, bet, paldies Dievam, pie Jaunmuižas atkal atjaunojās.
- Tēti, mēs jau esam pie Slīteres bākas… stāvam, bet grūti nostāvēt, vai jūs vēl tālu? Adriana balsi slāpēja pazemes dārdi.
- Saki, ka pēc piecām minūtēm būsim klāt, kliedza Katrīna, cenšoties pa apmali apbraukt ceļam uzgāzušos kokus un visiem spēkiem valdīdama stūri, kas rāvās no rokām kā dzīva.
Piepeši mašīnas motors iegaudojās, ierēcās kā nesapratis kāpēc zem riteņiem zudis pamats!? Katrīna pārbīlī izlaida sviedru klāto ratu no rokām un satvēra galvu. Apalītis sazvēlās uz labo pusi; drausmīgs spēks svieda Valfrīdu pret durvīm ar tādu sparu, ka mobilais tālrunis izšļuka no pirkstiem un izkrita pa logu; veramajam rokturim uztriekušās ribas nokrakšķēja. Viņš ievaidējās spējās sāpēs… vaidam kā atbalss pievienojās Katrīnas kunksts sāka vētraini asiņot pret stūres ratu satriektais deguns. Ne viens, ne otrs nepaspēja apjēgt, kas īsti notiek, kad sāpes pārmāca vēl baisākas izjūtas kā sabojātā liftā. Viņi krita, pareizāk sakot, mašīna gāzās iekšā nezināmā tukšumā, un divi bezpalīdzīgi cilvēki izmisumā pieķērās viens otram. Kritienu pavadīja ne ar ko nesalīdzināma dunoņa un neaptveramas intensitātes vibrācija kopā ar šķebīgu reiboni un nāves bailēm. Valfrlds, kliedzienu slāpēdams, iekoda lūpā. Automašīnas smaguma nospriegotās priežu saknes trūka kā satrunējušas auklas. Pa kreisās puses vaļējo logu salonā gāzās grants un smilšu klumpatas. Katei un Valfrīdam nebija ne mazākās jēgas, cik ilgi turpinājās kritiens, pareizāk, šļūciens satrakojušās zemes dzīlēs varbūt stundas ceturksni, varbūt pāris minūtes vai tikai dažas sekundes, bet tad krišana pēkšņi apstājās; šķita, arī vibrācija pierima, un šķietamajā klusumā, smiltīm un sīkiem akmentiņiem bungojot jumtu, Katrīnas izmocītā dzirde uztvēra griezīgus smilkstus; pēc mirkļa kļuva skaidrs, ka tie laužas no pašas rīkles.