Vairīdamies tuvoties bezdibenīgās plaisas malai, arī pārējie tiecās aplūkot saules pirkstus. Zigmunds uzmanīgi paraustīja vienu no resnajām stīgām un iesvilpās.
- Uz sitām es gan neņemtos. Valfrīd, tu esi lauva, ka neapjuki. Kā viņi, es domāju tos senos Adriana paziņas, vienlaikus arī mūsu senčus, kā viņi tās dabūja gatavas? Turklāt vēl no bronzas!?
- Tā nav bronza. Kate pacēla kabatas bateriju un pieliecās instrumentam cieši klāt. Ticat vai ne, bet tas ir zelts.
♦ O ♦
- Pinti viskija, citādi es nojūgšos no laimes, auroja Zigmunds, jūsmīgi blenzdams uz krēslā slīgstošajām priedītēm, kuru galotnes zeltīja norietējušās saules pēdējais atmirdzums. Visforšākais mežs, ko es savā mūžā esmu redzējis!
- Mežs pēc nepienākuša pasaules gala, tēvam pievienojās Ieva, tas ir ko vērts!
- Tagad jāmeklē, kur palika mašīna, lietišķi noteica Vize, purinot no drānām un matiem smiltis un māla pikas. Man nav ne jausmas, uz kuru pusi jāiet.
- Atradīsim! Adrians ar Valfrīdu steidzīgi krāva akmeņus virs cauruma, pa kuru viņi pirms dažām minūtēm bija atgriezušies virszemē. Man taču ir kompass.
Kamēr Dana un Katrīna grāba smiltis ar sūnām un sausus zarus, lai pilnīgāk nomaskētu izeju no septiņu rūnu kalna, Vize līdzjūtīgi apraudzīja milzīgo zilsarkano bumbuli vīra pierē.
- Tas nav nekas, viņš izbaudīja mīļo pirkstiņu pieskārienu. Toties tagad es esmu CAP!
- Kāds vēl cap"*. Ieviņa nesaprata.
- Klasiku vajag lasīt, tad zināsi. CAP tas nozīmē cilvēks ar punu, kurš ir ieradies no kosmosa, lai uz linotipa saliktu manifestu.
- Etaoins Šrdlu, lūk, kas tu esi, nevis CAP, Katrīna, kura atšķirībā no Ievas šo Fredrika Brauna fantastisko stāstu zināja no galvas, smējās.
- Kāpēc tā?
- Nu, tāpēc… Es, Etaoins Šrdlu, pieprasu…
- Pareizi! Zigmunds gaviļaini piekrita. Es, Etaoins Šrdlu, pieprasu pinti viskija, kas glabājas toijotas bardaķelī. Kontrabanda, paslēpta no sievas modrās acs!
- I nesapņo! Vize piemiedza acis. Tavu kontrabandu es atklāju vēl pirms izbraukšanas un iebāzu vilnas zeķē, lai zvalstoties nesaplīst.
Vakara klusumu pārrāva smieklu eksplozija. Katrīna slaucīja asaras, Valfrīds taustīja sāpošās ribas, Dana sita plaukstas, Ieva ķiķināja tā, ka atkrita sēdus. Arī tad, kad viņi jau bija sākuši soļot Adriana norādītajā virzienā, kāds ik pa brīdim no jauna iespurcās smieklos.
Tagad varēja smieties, varēja elpot ar pilnu krūti, atliekt plecus un droši likt kāju uz zemes darīt to, kas pazemē aizvadītajās stundās šķita grūti sasniedzams sapnis. Bija brīži, kad likās: ārā tikt nav lemts, sevišķi tad, kad viņi divas reizes uzdūrās zemes nogruvumiem un nācās rāpties atpakaļ, meklējot citu ceļu. Dažviet ala paplašinājās tā, ka sievietes varēja izslieties pilnā augumā, dažviet saraucās tik šaurā iežmaugā, ka cauri varēja tikt vienīgi līšus uz vēdera. Danai, Katei un mazliet arī Vizei uzmācās klaustrofobijas lēkmes, bet, kad Katrīnai šķita, ka pa viņas kāju kaut kas rāpo, viņa histēriski iekliedzās, pieprasot, lai Valfrīds aizvāc baismīgos zirnekļus. Arī vīrieši nejutās visai labi. Zigmunds krekšķināja arvien biežāk, Valfrīds apspieda vaidus, kas lauzās pār lūpām, satriektajām ribām beržoties pret kruvešaino alas pamatni. Tomēr Adrians visus uzmundrināja, atgādinādams par svaigo gaisu, kas taču no kaut kurienes plūst pazemē tātad izejai jābūt. Un, ja arī tā būtu pavisam šaura, viņam taču ir nazis, uzticams un izturīgs darbarīks, ar ko izrakties laukā, ja nu patiešām… Pārguruši, sāpošiem locekļiem un durnām galvām, septiņi varoņi sasniedza kārtējo alas paplašinājumu un sasēdās aplītī. Kabatas luktura baterija bija izsīkusi, apkārt valdīja piķmelna tumsa. Zigmunds izvilka no džinsu kabatas pagalam saņurkātu cigarešu paciņu, Valfrīdam atradās arī šķiltavas. Abi vīri un Katrīna aizsmēķēja, taču cigarete izšļuka no Kates samocītajiem pirkstiem. Lai to sameklētu, Valfrīds vēlreiz noklikšķināja šķiltavas. Dzeltenā liesmiņa paspēja paplīvot tikai pāris sekundes, kad Dana iekliedzās.
- Dūmi! Paskatieties uz dūmiem!
Visi pacirta galvas uz augšu un redzēja, ka zilganās dūmu grīstītes ceļas līdz dobuļainajiem alas griestiem… un pazūd tajos.
- Tur ir izeja! vienā balsī iekliedzās Valfrīds, Zigmunds un Adrians.
Būdams augumā visgarākais, puisis pietuvināja šķiltavu liesmu nelīdzenajai virsmai, un visi ieraudzīja nevis līdzenu smilšakmeni, bet diezgan simetriski izkārtotus akmeņus. Sievietēm lika atiet malā, bet vīrieši ķērās pie patiesi titāniska darba. Pēc atkārtotiem grūdieniem un spērieniem (abi vecākie pacēla Adrianu uz rokām) beidzot ārpusē nobūkšķēja vismaz viens no akmeņiem bija atvēlies sāņus. Tālāk gāja vieglāk, un jau pēc stundas ceturkšņa alkstošajiem skatieniem atklājās krāšņu, sarkanvioletu vakara debesu laukumiņš. Pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri desmitiem, tātad pazemē pavadītas vairāk nekā piecas stundas!
Kad viņi sasniedza Zigmunda toijotu, bija gandrīz satumsis, taču pilnmēness ripa deva pietiekami daudz gaismas, lai zibensātrumā savīkstu pikniku, veltītu pasaules vai Kurzemes glābējiem un viņu pašu brīnumainās (un vairākkārtējās) izglābšanās faktam. Atvāza tilpīgo bagāžnieku un blakus ugunskuram noklāja Vizēs tālredzīgi līdzpaņemtās segas, attina sviestmaižu sainīšus un atkorķēja Zigmunda Ballentines. Izņēmuma kārtā pa malkam dabūja arī meitenes. Katrīna, nebūdama viskija cienītāja, novaibstījās, tomēr pamatīgi ievilka vaigos. Vīra gaumi pārņēmusī Vize iebaudīja ugunīgo dzērienu ar garšu, uzkoda olumaizi un atviegloti atlaidās garšļauku.
- Tagad nu gan viss ir cauri, ko?! Tas izskanēja gan kā jautājums, gan atbilde vienlaikus.
- Kā tad! Kādus tūkstoš vai visus trīstūkstoš gadus būs miers, attrauca Katrīna. Pilnīgi droši, ka mums to vairs atkārtot nevajadzēs.
- Bet tas bija superīgi, vai tad ne? Adriana tumšzilajās acīs atspuldza ugunskura dzirkstis. Dana lūkojās savā draugā kā apburta.
- Paklau, bet vai mums tagad nepienākas vismaz Triju Zvaigžņu ordenis? Zigmunds atspiedās uz elkoņa un pārlaida visiem mazliet ieskurbušu skatienu. Ja šitas viss nebija tēvzemes glābšana, tad es nezinu, kas ir!
- Pilnīgi noteikti! Kate atkal jutās savā elementā. Izpūtusi naksnīgajās debesīs kuplu dūmu strūklu, viņa dziļā nopietnībā turpināja. Mēs esam septiņi… un, ja pareizina trīs zvaigznes ar septiņi, iznāk divdesmit viena! Tas ir ļoti nopietns un maģisks skaitlis!
- Divdesmit viena zvaigznīte uz etiķetes tai gan jābūt vienai ellīgai dzirai, tādu es noteikti gribētu pamēģināt, irgoja Zigmunds.
- Es runāju par ordeni… zināmā mērā paplašinātu ordeni, tu, šķērsais kapelmeistari Katrīna iemeta viņam pa degunu ar desas ripu, ko Zigmunds nekavējoties aprija. Taču no jauna uzvirmojušos smieklus pēkšņi pārtrauca Adrians.
- Par to runājot… Es gribēju teikt, vārdu sakot, mēs ar Danu precēsimies!
Pēkšņajā klusumā, kas sekoja Adriana paziņojumam, atskanēja Vizēs rāmā balss.
- Un kad jūs to darīsiet? Mums taču jāzina.
- Nākamgad, protams, ap šo pašu laiku. Tad man būs divdesmit viens gads, un Dana beigusi skolu.
Citkārt kāds no vecākiem varbūt būtu bildis: sak, jūs vēl esat par jauniem, vai ko tamlīdzīgu. Taču, ja kādam aiz muguras tādi pārdzīvojumi, kā šiem mīļajiem bērniem, tad viņi nav par jauniem nekam, pat ne kāzām un kopdzīvei. Nu sākās līksms jandāliņš, apspriežot un apcerot nākamajā gadā cik tad vairs ilgi! gaidāmās un pošamās svinības, savstarpēja apcelšanās jaunās radu būšanas sakarā, strīdiņi par kāzu rīkošanas vietu un norisi, jautājumi, priekšlikumi un ierosinājumi, līdz beidzot bezgalīgā pacilātībā visi septiņi cits pēc cita ieslīga snaudā. Adrians un Dana aizmiga pēdējie, pirms tam vienojušies, ka laimīgāku cilvēku par viņiem pasaulē nav un nemaz nevar būt.