Rīts atnāca ar miglu. Balta un smaga kā slapja vate tā gūlās pāri izdzisušajam ugunskuram un septiņiem gulētājiem, kuru drānas bija tā piesūkušās ar miklumu, ka vai izgriezt. Zobus klabinādami, viņi neiedomājamā ātrumā savāca savu mantību un iespraucās automašīnas salonā, vienojušies, ka arī atpakaļ brauks caur Dundagu. Zigmunds iedarbināja dzinēju un atrāva krāsniņas aizvaru līdz galam. Visi saspiedās kopā, gaidot siltā gaisa plūsmu atdzīvinām sastingušos locekļus. Uzmācās viegla miegainība, taču Zigmunds to atvairīja un jutās patīkami pārsteigts, miglinieku dzeltenajos staros nemanām uz ceļa nekādu jūtamu nelīdzenumu vai plaisu, ja nu vienīgi parastos iesprāgumus asfaltā. Miglas dēļ nācās braukt diezgan lēni, tāpēc toijota Dundagā ieripoja pēc nepilnas stundas. Viss Vizēs līdzpaņemtais proviants bija notiesāts iepriekšējā vakarā, bet ēst gribējās zvērīgi.
- Vai patiesi te nav nevienas bodes vai tirgus, ko? Zigmunds aizdedzināja cigareti un saviebās tukšā dūšā dūms šķebināja.
- Beidz, pulkstenis tikai septiņi. Tādā agrumā viss vēl ciet. Valfrīds pikti atmeta ar roku. Nāksies ciesties līdz mājām.
- Kaut kur tuvumā cep maizi. Vize ošņāja miglas pilno gaisu. Man šķiet baltmaizi vai rausīšus.
- Mamm, beidz! Ieviņa ievaimanājās un aptvēra tukšo vēderu. Man no taviem tekstiem kuņģī krampji metas.
- Klau, bet ja te ir ceptuve, kāpēc mēs nevaram palūgt, lai mums kaut ko pārdod? Vai kādam nauda ir?
- Man nav nekā, nopūtās Katrīna, atcerēdamās savu rokassomiņu, kas kopā ar maciņu, tālruni un citām lietām nu atdusējās zem zemes. Kopā ar uzticamo apalīti, bet, paldies Dievam, bez viņiem ar Valfrīdu.
- Man ir pāris latu, Zigmunds rakņājās pa kabatām, kur šķindēja sīknauda.
- Nemeklē, rau, kur piečuks, Vize līksmi pavicināja zaļu naudaszīmi. Lai iet Adrltis viņš ir jauns un smuks kā brūtgāns, ari drēbes nav tik noplēstas kā mums pārējiem, gan jau ceptuves meitieši tādam neatteiks!
Gaidīt nācās labu laiciņu. Visi klusēdami rija siekalas un klausījās Klasiku, kas šajā rītā atskaņoja bezgalīga pesimisma piestrāvotu stīgu mūziku. Beidzot ceļmalas granti nočirkstēja steidzīgi soļi, un no miglas vāliem iznira Adriana staltais stāvs. Abām rokām turēdams, viņš nesa pamatīgu avīžpapīra tūtu, bet padusē bija iespiesta plastmasas pudele ar pienu.
- Ļoti laipni un mīļi ļaudis. Pateicu, ka mēs esam pārsaluši un badaini tūristi, kas apceļo dzimto zemi un nejauši palikuši bez brokastīm.
Salons pieplūda ar svaigu speķraušu un rabarberu plātsmaizes smaržu. Septiņas mutes kustējās kā ekseļmašīnas. Laiku pa laikam kāds nogūstījās, un tūdaļ noguldzēja rīklē līstošais piens.
- Par vakardienas zemestrīci neko nedzirdēji? Valfrīds, nodabūjis lejā puspīrādziņu, apjautājās.
- Nē! Iedomājies, neviens neko! It kā tādas nemaz nebūtu bijis. īpaši prašņāt negribējās.
- Labi vien ir, Katrīna rezumēja, apsūkājot grauzdēta cukura aplipušos pirkstus.
Ar pilniem vēderiem un apžuvušās drānās brauciens kļuva par tīro izpriecu. Pie Rindas migla sāka izklīst, bet vēl pēc kilometriem desmit atspīdēja saule, un pārpildītajā salonā kļuva karsti. No rīta drebējušie tagad svīda kā pirtiņā.
- Mēs tak varētu piestāt pie kāda ūdens un izpeldēties, ieminējās Valfrīds.
- Super, tā ir ideja! Ieviņa iesaucās. Noskaloties kārtīgi, izplunčāties. Nezinu, kā jums, bet man uz ādas uzaugusi garoza.
- Vienīgā iespējamā vieta, ko es šaipusē zinu, ir Bušnieks. Zigmunds domīgi pakasīja aiz auss. Bet tur tik siltā laikā droši vien būs ļaužu kā biezs. Nezinu, kā citiem, bet man pilnīgi noteikti nav līdzi peldbikšu dodoties pasaules glābšanas ekspedīcijā, kaut kā neienāca prātā.
- Nav jau jābrauc uz lielo peldvietu, ir viens foršs, nomaļš stūrītis, solīja Katrīna, ja vien varēs piebraukt.
Foršais stūrītis tiešām attaisnoja cerības. Aiz alkšņu saaudzēm, cilvēka auguma nātru un slepkavīgi aslapainu niedru puduriem pavērās sīciņš liedadziņš. Vilnīši skaloja krastā sausus meldrus. Uz vilkvālīšu lapām sauļojās spāres.
- Tagad tā, Kate komandēja. Puikas sēž ar mugurām pret ūdeni un skaita alkšņu lapas, meitenes metas uz pliko un lec ūdenī. Pēc tam maināmies.
Ūdens bija dievīgi silts. Sieviešu četrinieks no ūdens izlīda visai nelabprāt, tikai tad, kad trīs nosvīdušo vīru protesti sasniedza bīstami augstu toņkārtu.
- Trešdien man eksāmens, atcerējās Ieva. Kaut kā jocīgi pēc visa tā vēl kaut kāds eksāmens…
- Tu noteikti nospēlēsi pa pirmo! Katrīna drošināja. Iedomājies vien tu stāvi komisijas priekšā ar to pašu instrumentu, kas…
- Kas bija;'»ras elpa… meitene pabeidza un mulsi papurināja galvu. Tas jau ari ir pats jocīgākais.
Zigmunds atrāva bagāžnieku un izcēla pāris segu, ko noklāt smiltīs.
- Drusku jāatpūšas! viņš paskaidroja. Jūs jau varat braucot snauduļot, bet man jāstūrē iekšā pilsētā un jābūt atbildīgam. Nu, ko, kad taisām baļļuku? Iemeslu svinēšanai mums ir vesels maiss: pasauli izglābām, dzīvi palikām, Adris ar Danu, nūjā, skaidrs! Es domāju, tikko mana meita noliks eksāmenu specenē un dabūs augstākās balles, tā laižam vaļā pēc pilnas programmas, lai norīb viss Grietiņmežs!
Šim priekšlikumam piekrita visi, un turpmākā stunda pagāja jūsmīgā gaidāmo prieku apcerē pirtiņa, vizināšanās ar laivu ezerā, kopīga muzicēšana, zivju un gaļas cepšana pēc bronzas laikmeta receptēm un visas iespējamās ēverģēlības piedevām. Galvu uz Valfrida pleca uzlikusi, Kate svētlaimīgi smaidīja un pat nejuta, ka iesnaužas. Saulītē bija tik jauki, tik tīksmi…
- Paklau! Kāds sapurināja viņas plecu. Vai mēs vēl ilgi snauduļosim, ir jau pusdienas laiks.
- Ko? Katrīna uzrāvās sēdus. Pusdienas…? Kā tad tā?
- Nezinu, Dana smējās. Pati arī biju iemigusi. Paskaties visa mīļā kompānija šņāc kā mazbānlši. Trakums, vai ne? Mēģinām pa abām šos vest pie saprašanas, citādi tētis un Valfrīds vēl dabūs saulesdūrienu ģīmji pavisam sarkani!
Lai pamodinātu Zigmundu un Valfrīdu, bija nepieciešama vairākkārtēja burzīšana, raustīšana un ūdens riekšavu slacīšana ugunīgi nocepušajās sejās. Vize, Ieviņa un Adrians jau bija gatavi braukšanai, kad abi tēvi beidzot sāka atģisties. Zigmunds jutās tik apdullis, ka nolēma vēlreiz izpeldēties, bet, tikko iebridis, izsprāga laukā.
- Baigi auksts! Pirmīt likās daudz siltāks, bet tagad kājās gandrīz krampji sametās.
- Tas tāpēc, ka pārkarsējāmies saulē, Vize pamācīgi teica. Man šķiet, arī gaiss kļuvis vēsāks. Nāc taču šurp, vīrs, saņemies un braucam!
Tiksim līdz Katiņas un Valfrīda mājām, varēsi ieiet dušā.
♦ ❖ ♦
Mājās viss bija kārtībā, vismaz spriežot no ārpuses. Tuta Otrā sēdēja uz žoga stabiņa un saņēma mājiniekus ar jūsmīgiem ņurdieniem. Katrīna aizkavējās mašīnā, savākdama uz grīdas un sēdekļiem izmētātos plastikāta maisiņus, papīrus un citas drazas. Ņurcīdama savākto vienkop, viņa nevilšus uzmeta acis saburzītajai, taukainiem pleķiem klātajai avīzei, kurā Dundagas ceptuves ļaudis bija ietinuši speķraušus un rabarbermaizi.