Un sastinga, blenžot uz vienu vienīgu rindiņu pašā augšā zem avīzes nosaukuma.
- Kungs Jēzu, tas nu vienreiz ir par traku… Kate nomurmināja, tik tikko spēdama pakustināt lūpas. Pakrūtē sarosījās jocīga tirpoņa. Viņa paskatījās apkārt jauki, klusi un mierīgi, kokos dzied putniņi, ceriņkrūms pilns ziedu, no kaimiņmājas loga skan Latvijas Radio 2…viss it kā būtu…
Acis no jauna pielipa avīzei. Melns uz balta, visparastākie burti un cipari, taču, uz tiem skatoties, viņai nāk ģībiens. Katrīna palūkojās uz pusvirus vaļā pamestajām durvīm, un viņas seja mazliet noskaidrojās. Durvju ārpusē glīta, zaļgana pastkastīte, bet tās lodziņā manāms kaut kas balts. Roka pacēla vāciņu, satvēra salocīto avīzi; elpa aizrāvās kā pirms lēciena aukstā ūdenī. Lūpas sakniebās, plakstiņi sakļāvās, bet Kate tos atrāva vaļā gandrīz ar varu, paskatījās un nākamajā mirklī izgrūda tik skaļu atvieglojuma nopūtu, ka abas avīzes noplīvoja ataugušajā zālē.
Iekšpusē gāja skaļi un jautri. Uz gāzes plīts karsējās ūdens kafijai, klaudzēja ledusskapja durtiņas, meitenes novāca zemestrīcē bojāgājušo trauku lauskas, Adrians stiepa uz virtuvi magnetofonu, Valfrīds našķēja tomātu mērci, Vize gatavoja sviestmaizes, Zigmunds, iegāzies virtuves dīvāniņa stūrī, tīksmi kūpināja cigareti.
Katrīna piegāja viņam klāt.
- Zigi, panāc uz brītiņu, es tev gribu kaut ko parādīt! Viņas balss skanēja gluži ikdienišld. Abas avīzes bija ielocītas padusē.
- Atkal jāceļas, viņš novaidējās, šīs sievietes… Vai tad vēlāk nevar?
- Nevar gan! Kates pirksti iecirtās viņa delmā, un Zigmunds nepaspēja ne atjēgties, kad jau bija izrauts koridorā un iegrūsts šaurajā pieliekamajā kambarī. Plauktā aiz muguras nodžinkstēja zemestrīci pārdzīvojušās stikla burkas.
- Kur tas ir? Katrīna iešņācās kā kodienam atviezusies kobra.
- Kas tad? iekunkstējās pārbiedētais Zigmunds. Acis aiz briļļu stikliem iepletās apaļas kā iztraucētai pūcei. Nudien, Katiņai jumts sašķiebies, nav brīnums, pēc visa, kas notika vakar, un…
- Nemierini sevi ar domu, ka es esmu sajukusi prātā, bet viss pārējais ir pilnīgi normāli. Es tev prasu vēlreiz: kur ir tas?
- Nesaprotu, par ko tu runā? Viņš mēģināja Katrīnu atbīdīt no sevis, taču tas nebija iespējams. Vismaz nesasitot atlikušās burkas.
- Es runāju par to mantiņu, kuru tu jau pirms gadiem teicies noslēpt, aprakt, noglabāt, ielikt bankas seifā vai aizsūtīt kosmosā. Kur ir spogulis, tu, nejēga? Vai tavas mašīnas bagāžniekā?
- Tas? Johaidī, kā tu zini? Zigmunds māksloti noklepojās. Nu, saproti, pēc tā visa, kad bērni… lūk, es nodomāju, ka aizvedīšu to no mājām kaut kur labi tālu un noglabāšu tādā vietā, tikai vēl nepaspēju izdomāt, kur… Katiņ, ko tu plosies? Nekas taču nav noticis!
- Nav noticis? Ak, tavuprāt, nekas nav noticis? Nē, kapelmeistar, es tevi tūliņ pat nomušīšu! Paskaties! Viņa piegrūda Zigmundam pie deguna taukaino un saņurkāto avīzi. Tā ir Dundagas avīze. Izlasi datumu! Un pie viena ari galvas raksta virsrakstu!
- Datumu? Pieliekamajā bija patumšs, taču dažu rindu saboksterēšanai gaismas pietika. KO??? Tas… tas ir velns zina, kas! Varbūt drukas kļūda, ko? Viņa acis pāri nošļukušajām brillēm uzlūkoja Kati kā lūgdamās, tad atkal pievērsās avīzei. Nē… PAGĀJIS GADS PĒC LIELĀKĀS ZEMESTRĪCES LATVIJAS VĒSTURĒ. Tas taču nevar būt, tad jau iznāk, ka mēs esam…
- Neesam vis, viņa apžēlojās par drupās satriekto Zigmundu un pasniedza viņam otru avīzi. Tai ir pareizais datums, un es to tikko izņēmu no pastkastes. Paldies Dievam, šoreiz mēs tā pļurkts, uz vienu pusi un pļurkts, atpakaļ. Zigi, tu esi pilnīgi un galīgi jucis prātam neaptverama vieglprātība un vēl tavā vecumā!
- Bet kā tas varēja notiki? Viņš taustījās pa kabatām, meklēdams cigaretes, jo pusizpīpēto Katrīna bija saminusi. Kā mēs varējām iebraukt nākotnē nākamajā gadā?
- Ir nu gan Ņūtona binorns! Sajūsma par bērnu gaidāmajām kāzām un pasaules glābšanas skurbums elementāri! Iedod man arī vienu smēķi, nervi raustās!
- Labi, tā patiesi varēja būt! Bet atpakaļ? Kad? Kā?
- Nebļauj! Manuprāt, pārējiem vismaz pagaidām to nevajag teikt, tāpat jau pietiek. Atpakaļ? Vienīgais variants ir tevis ierosinātās ballītes apspriešana superaugstos toņos. Lidz ar to ari kļūst skaidrs, kāpēc sākumā ūdens bija tik silts, bet pēc pēkšņi uznākušā miega ledusauksts. Viņa ievilka dūmu un gurdi atslējās pret sienu.
Zigmunds blenza uz pārrūgušas sulas pudeli, it kā tā būtu viņu nohipnotizējusi.
- Klau, bet tad jau iznāk, ka mēs no Slīteres līdz Bušniekam esam braukuši nākamgad?
- Iznāk gan. Vai tu apjēdz, kādas ziepes būtu savārītas, ja…
Viņš pamāja.
- Tādā gadījumā vai tu vari man apsolīt, ka aizvāksi to spoguli kaut kur labi tālu? Vai, vēl labāk, izjauksi, sasitīsi, vārdu sakot, padarīsi nelietojamu? Katrīna atmuguriski atkāpās uz durvju pusi, nenolaizdama skatienu no Zigmunda.
Viņš pamāja vēlreiz.
- Tu tiešām to izdarīsi? Viņa jau vēra durvis.
Zigmunds pamāja vēl sparīgāk, taču viņa acis caur briļļu stikliem uzdzirkstīja tā, ka Katrīnai kļuva pilnīgi skaidrs viņš to nedarīs vis.
2010-2012
Saturs
I daļa
II daļa
III dala
Grāmatas internetā ar piegādi mājās veikals.la.lv
Izdevējs AS "Lauku Avīze", Dzirnavu ielā 21, Rīgā, LV-1010 Iespiests un iesiets SIA "Jelgavas Tipogrāfija", Langervaldes ielā 1A, Jelgavā, LV-3002