Riebīgā gravitācija! Ienīstu no visas sirds, Katrīna murmināja, veroties uz savām krūtīm, kas gadu gaitā arvien vairāk padevās zemes smaguma spēka iespaidam. Bet, ja nu šajā ziņā nekas nav labojams, tad visprātīgākais ir izstumt šo faktu no apziņas un dzīvot tālāk vienā mierā.
Tad viņa saģērbās, uzsprauda matus un ķērās pie sirdsapziņai dotā solījuma: aizvāca no guļamistabas grāmatu kaudzes un apzinīgi iestūķēja katru sējumu tam paredzētajā vietā. Šis tas bija ieklīdis arī no Adriana istabas, piemēram, "Mītiskās vara bungas latviešu folkloras spogulī" un "Kopīgais rūnās un latvju rakstos". Katrīna nespēja atcerēties, kādā sakarā rūnu grāmata nokļuvusi pie viņas, un jau gribēja palapot varbūt kāda vieta atsauksies atmiņā, tomēr pārdomāja. Tāda nevainīga palapošana bieži vien beidzas ar aizrautīgu lasīšanu, un nav pieļaujams, ka apkaunojošais putekļu kažoks uz lampas abažūra saaugtu vēl biezāks un Valfrīds viņu pilnīgi pelnīti pavilktu uz zoba. Katrīna aši uzkopa guļamistabu, novāca Vizēs un Zigmunda gultasveļu, tad noskrēja lejā pēc puķu laistāmā ūdens. Kamēr strūkliņa tecēja podā ar sarkano balzamīni, Kate pārlaida skatienu stūrim, kur stāvēja dators. Apžēliņ, kas tad nu? Papīra paka uz grīdas, skeneris balansē uz galda malas, bet abi skrituļkrēsli iebraukuši grāmatplauktā, un, ja labi apskatās, arī grāmatu kaudzes uz grīdas vai nu sabrukušas, vai sašļukušas šķībi. "Citādi nav, tas ir vakarvakara zemestrīces darbs," viņa nosprieda un ņēmās kārtot savu mantību. Ap dūšu sametās drusku šķērmi viena lieta ir televīzijā skatīties zemestrīču postījumus kaut kur tālu pasaulē, bet pavisam cita pašiem ko tādu piedzīvot. Interesanti, cik stipra šī trīce bijusi? Bet tas jau mūsdienās noskaidrojams aši vien!
Katrīna pameta pēdējo kaudzi nesakārtotu un steidzīgi ieslēdza datoru. Kā tad, ziņu portāli pilni! "Zemestrīce arī Latvijā", "Vai Kurzeme kļūst par seismiski aktīvu zonu?", "Piecarpus balles pēc Rihtera skalas!"
Rakstu autori, cits citu pārspēdami, aprakstīja iepriekšējā vakara notikumus, neskopodamies ar secinājumiem dažos aprakstos pavīdēja pa zobgalībai, citi visā nopietnībā gvelza par maiju kalendāra pravietojumiem, planetāru pārstrukturēšanos, kas neapšaubāmi sāk izraisīt katastrofas, un nepieciešamību meklēt garīgās dzīves skolotājus, lai nesāpīgi pārceltos citā eksistences līmenī…
Dabiski, šādas blēņas nebija ko ņemt galvā, tomēr piecarpus balles? Katrīna sarāvās. Tas jau ir nopietni, tā nav nekāda viegla, normāla padrebināšana līdz divām ballēm, kas, kā vēsta statistika, zemeslodi piemeklē vidēji astoņtūkstoš reižu diennaktī, vai kāds no pieticīgajiem seismiskajiem notikumiem, kādi Latvijā atgadās apmēram divsimt reižu gadā un ko neviens vispār nepamana. Sirds trauksmaini iepukstējās kā nelaimes priekšnojautā. Šo sajūtu viņa pazina, tāda bija piedzīvota jau agrāk, tomēr līdz šim nepatīkamās nojautas saistījās tikai ar personisko dzīvi un vistuvākajiem cilvēkiem. Šoreiz bija citādi.
Vēlēdamās atvairīt nelāgās sajūtas, nojautas un tamlīdzīgas saulainajā dienā neiederīgas būšanas, viņa enerģiski atstūmās no datorgalda, pielēca kājās un traucās lejā uz virtuvi vēl viena kārtīga kafijas krūze noteikti uzlabos gan domāšanas spējas, gan garastāvokli, un, ja nu Valfrīds kaut kur būs atstājis cigaretes, tad daži slepeni ievilkti dūmi neapšaubāmi veicinās uzlabošanās un nomierināšanās procesu.
Tā arī bija, un Katrīna jau mierīgākā noskaņojumā ķērās pie interneta ziņu portālu vētīšanas. Histēriķu un sensāciju meklētāju raksteļiem viņa nepievērsa uzmanību, toties īpaši uzmanīgi lasīja intervijas ar zinātniekiem ģeofiziķiem un ekspertiem seismologiem. Kāds bija pacenties savākt gadsimtu gaitā Latvijā notikušo zemestrīču apkopojumu, un aprakstījis desmitiem atgadījumu gan Vidzemē, gan Zemgalē un Rīgā, tāpat Kurzemē; tostarp arī tās zemestrīces, par kurām Kate zināja 1616. un 1785. gadā. Taču bija arī citas, piemēram, 1857. gada maijā, kad visstiprākie grūdieni konstatēti Ziemeļkurzemē starp Lielirbi un Mazirbi un bijuši jūtami arī Kolkā. Vairākām ēkām sabrukuši jumti, mēbeles braukājušas pa grīdu, plīsusi trauki, un to visu pavadījis tālai pērkona dunai līdzīgs troksnis. Ak Dievs, tāpat kā vakar!
Katrīna iekampa kafijas malku, drudžaini ievilka pēdējo dūmu no gandrīz nodzisušās cigaretes un lasīja tālāk.
Kāds autors ar nopietnu zinātnisko grādu, tātad viņam gandrīz droši varēja ticēt, rakstīja:
Šī nebija inducētā zemestrīce, kas rodas rezonējošu, mehānisku svārstību rezultātā pēc seismiskas parādības, kas notikusi pavisam citā, ievērojami attālā zemeslodes reģionā, bet gan nopietna zemes garozas kustību izraisīta seismiska aktivitāte, kuras epicentrs atrodas netālu no Slīteres bākas, [..] zemes virsmas satricinājuma spēks vietām varētu būt pārsniedzis piecas balles. Šī ir jau otrā vietējas izcelsmes tektoniskā zemestrīce Ziemeļkurzemē pāris gadu laikā. Arī iepriekšējo reizi ievērojamas zemes garozas svārstības konstatētas šajā pašā reģionā, un tas liek nopietni pārvērtēt līdzšinējos pieņēmumus par mūsu zemes relatīvo seismisko drošību. Latvijas Universitātes Ģeogrāf ijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieki cer uz iedzīvotāju atsaucību informācijas vākšanā, jo tādā veidā būtu iespējams noskaidrot…, tomēr nav nekāda pamata uztraukumam vai pat panikai, ka Latviju varētu piemeklēt patiešām postošas zemestrīces, jo…
Atskanēja melodisks signāls, vēstot e-pasta pienākšanu. Katrīna ar pūlēm atrāva skatienu no bažas raisošās informācijas un noklikšķināja uz ikonas ar vēstulīti.
Čau, vai apskatījies, kas internetā darās? Rādās, esam pārdzīvojuši bezmaz kataklizmu! Varu derēt, ka apdrošinātājiem klāt zelta laiki. Tad kā ar sestdienu? Bekas pļausim?
Tas, protams, bija Zigmunds. Kate juta, ka stresainā sajūta, kas savilkusi plecus un kaklu gandrīz vai krampi, lēnām atslābst. Patiešām, nav taču nekāda pamata uztraukumam, rau, kādā citā, ari gluži nopietnā rakstā minēts, ka spēcīgas zemestrīces šajā Eiropas daļā atkārtojas ne biežāk kā reizi divsimt vai visos trīssimt gados, līdz ar to nav ko cepties. Jā, taču… kā tur bija: "…jau otrā vietējas izcelsmes tektoniskā zemestrīce Ziemeļkurzemē pāris gadu laikā…", kur tad tie hipotētiskie divi simti gadu?
Viņa aizrakstīja Zigmundam īsu vēstulīti, cenzdamās ar jokiem un pekstiņiem nomaskēt nepatīkamās nojautas un bažas, ka ar zemestrīču statistiku tomēr kaut kas nav īsti kārtībā. Panikā, pats par sevi saprotams, nav jākrīt, tomēr jāpadomā ir. Varbūt jāieskatās kādos vecos rakstos, jāpavētī zināmas lietas no šāda skatupunkta, laika viņai tagad, kā saka, līdz riebumam. Un, ja nu kas, nenāktu par ļaunu arī pārbaudīt mājas stāvokli, sacīsim, jumtu, kamēr nav sācies aukstais laiks, jo, kā zināms, Dieviņš sargā tikai tos, kas paši piesargājas.
♦ ♦
Lai gan iepriekšējā vakarā vēlreiz nogāza pamatīgs lietus, sestdienas rīts atausa saulains un mēreni silts, īsti atvasarīgs. Diemžēl Valfrīda pašsajūtai saulainuma pietrūka; pamostoties juta sāpīgu stīvumu mugurā, tieši zem jostasvietas. "Tā tik vēl trūka," viņš īgni nodomāja, ar zināmu skaudību caur pievērtajām skropstām lūrot uz Kati, kas izlēca no gultas, kā viņam šķita, tīri vai vāveres vieglumā. Labi, ka sieva negaidīja viņu pieceļamies, bet steidzīgi šāvās lejā. Lai ieņemtu vertikālu stāvokli, Valfrīds bija spiests praktiski izripināties no segapakšas, jo mēģinājums saliekties vai apsēsties atbalsojās krustos kā slepkavīgs dunča dūriens. Citādi nav, vainīgs brauciens autobusā sildītājs ieslēgts uz pilnu jaudu, sēdi, nosvīdis slapjš, bet, kad izkāpj, drēgnais vējš rauj cauri līdz kaulam.