Kad viņš beidzot tika līdz brokastu galdam, Katrīnas asais skats uzreiz pamanīja nelādzību.
- Vai tev kas sāp? viņa piesardzīgi apjautājās, labi zinādama, ka Valfrīds necieš runas par jebkādām kaitēm, it īpaši tad, ja kaite piemetusies viņam pašam.
- Nekas man nesāp, viņš īgni noņurdēja. Kas tev par muļķībām prātā?
- Piedod… Kate vainīgi samirkšķināja acis, smaidu slēpdama. Man tik ienāca prātā, vai tev nav pielipusi mana krika, viņa izgudrēm piemetināja.
- Kāda vēl tava krika? Tonis joprojām bija īgns, tomēr acīs pavīdēja zināma ieinteresētība.
- Bija tāda… Dārzā grābu lapas, lokoties jaka sarāvās uz augšu, un vējš laikam sapūta kādu nervu. Tad arī iemetās, viņa mīļi skaidroja, ausīdamās, vai nedzird rosīšanos dēla istabā Adrians gan labi zināja, ka mātei nekādas krikas nav bijis.
- Nu, un kā? tas jau izklausījās tīri draudzīgi.
- Uzsmērēju tādu… gribi, parādīšu? Kate pagrāba no virtuves bufetes plaukta jau laikus nolikto tūbiņu. Lai nu ko, bet viņu apmānīt Valfrīds nespēja sāpīgā iekunkstēšanās, šorīt pusmiegā mēģinot pagriezties uz otriem sāniem, un stīvā gaita nupat, ienākot virtuvē, kā saka, runāja gaišu valodu, it kā tā būtu pirmā reize… Atradis, par ko kaunēties, kuram gan neiesāpas mugura!
- Un tas smāķis tev palīdzēja?
- Jā, vai zini, viņa čaloja, saliedama krūzēs kafiju. Uzsmērēju, uzvilku pagarāku vilnas jaku, un jau pēc stundas viss bija kārtībā.
To pateikusi, Katrīna pievērsās pannai, kur cepās maizes šķēles ar sieru process, kas prasa visu saimnieces uzmanību, lai izkusušais siers netecētu uz pannas un nepiedegtu, lai visas šķēlītes nocepinātos vienādi zeltainas, un tā tālāk. Ne domas novērsties no šīs nodarbības un skatīties, ko vīrs viņai aiz muguras dara ar minēto tūbiņu. Taču Valfrīds laikam novērtēja Kates aušīgo smalkjūtību un situācijas smieklīgumu, tāpēc brītiņu vēlāk nokremšķinājies atzina, ka viņam tiešām licies, ka iesāpas mugura… un tāda iesmērēšana jau par ļaunu noteikti nenākšot, uz ko Katrīna atbildēja ar nevērīgu, bet piekrītošu galvas mājienu.
- Tad kā, vai pie Zigmunda braucam? viņa apjautājās, kārtodama šķīvī apceptās siermaizītes un sulīgas tomāta ripas ar pipariem.
- Protams, kā gan citādi! Valfrīds iepleta acis, it kā jautājums vispār nebūtu apspriežams un nupat pieminētajai sāpošai mugurai nekāda sakara ar viņu pašu. Mēs taču sarunājām un… labrīt, dēls!
Adrians jau bija saģērbies, gatavs gan braukšanai, gan sēņošanai Riekstukalna brikšņainajā mežā. Zem ūdensnecaurlaidīgās jakas apkakles vīdēja jauna, zila trikotāžas krekla maliņa, pie džinsu jostas piestiprināta seniem simboliem izrakstīta makstiņa; tajā atradās neliels, bet ass dunčelis, ko Adrians pats savām rokām bija izkalis Brīvdabas muzeja kalvē. Puiša vaigi spīdēja svaigi noskūti, garie mati sasukāti, celiņā izšķirti un ar cilpainu ādas saitīti sasieti mākslinieciski viļņainā astē. Tik uzsvērta sapostība Katei lika zinīgi piemiegt acis nekad agrāk dēls, uz mežu taisīdamies, nebija pievērsis tādu uzmanību savai ārienei… Vai tomēr bija, taču viņa vienkārši nepamanīja? Labi jau labi, mēs vēl paskatīsimies uz Danu, vai arī viņa būs pacentusies savā sēņotājas ietērpā apvienot lietderīgo ar daiļo.
- Tēt, kāpēc tu ņem līdzi kompi? prasīja Adrians, kad Valfrīds uzmanīgi novietoja viņu ģimenes auto, sauktā par apalīti (mīlīgs Opel latviskojums), pakaļējā sēdeklī somu ar klēpjdatoru.
- Nu, es laikam mežā neiešu, Valfrīds noņurdēja. Kaut kāds muļķīgs stīvums iemeties mugurā, labāk drusciņ pasaudzēt, bet, ja jāliecas pēc katras sēnes, tad var saķert pa īstam.
- Žēl gan. Adrians līdzjūtīgi uzlūkoja tēvu. Arī Katrīna pašķielēja uz Valfrīda pusi lai gan iekāpšana automašīnā viņam padevās tīri lunkani, muguras atlaišana pret atzveltni lika sejā uzplaiksnīt mokpilnam vaibstam.
- Tu pat iedomāties nevari, kādu vietu mēs šovasar uzgājām, pēc brītiņa Adrians atsāka, nudien nesaprotu, kā neviens no mums jau agrāk to nepamanīja! Gandrīz pie Zigmunda zemes robežas, bet, skatoties no Grietiņmeža lielā paugura, sanāks kāds kilometrs uz jūras pusi. Zini, tur izskatās kā… es pat īsti nemāku aprakstīt, jāredz pašam. Iedomājies kādas trīsdesmit milzīgas egles, īsti dižkoki, mēs ar meitenēm izmērījām ne mazāk kā divsimt gadu vecas, bet varētu būt arī vairāk, saaugušas riņķī. Tik augstas, ka galotnes var saskatīt, tikai sēžot vai guļot zemē. Lai tiktu riņķa iekšpusē, jāmetas rāpus zari blīvi kā žogs. Vislielākās egles ārpusē, iekšā jo tuvāk vidum, jo mazāki kociņi. Vai vari aptvert vissaulainākajā dienā tumšs kā naktī! Apakšā ir akmeņi, gar malām milzīgas papardes, biezas un kuplas, man gandrīz līdz krūtīm. Ieviņa tur vispār pazūd, bet zem papardēm var sajaust sena mūra paliekas! Ārpusē gandrīz skaidri redzams, ka bijis kaut kas ieapaļš. Varbūt tornis, jo akmeņi cieši turas kopā, kaut gan nav nekādu javas pēdu pilnīga mistika! Bet arī tas vēl nav viss. Puisis brīdi saminstinājās. Ja tur ilgāk pastāv, tad uznāk ellīgi jocīga sajūta… mežs pēkšņi izskatās pavisam savāds, nu, it kā būtu pavisam cits diennakts laiks, saproti, tēt? Un Ieviņa teica, ka viņai vienreiz licies saule stāvējusi ziemeļrietumos! Tam gan es negribu ticēt, jo toreiz mēs tur staigājām visi trīs, lai arī Ieva kādu brīdi atpalika, kamēr… es gribēju teikt, ka tad to būtu pamanījusi arī Dana un es, bet tomēr tas ir neparasti.
- Izklausās kolosāli interesanti. Valfrīds neveikli sagrozījās priekšējā sēdeklī, lai varētu ieskatīties Adriana tumša jūras ziluma acīs manās acīs, Valfrīds siltā lepnumā nodomāja, vairāk priecādamies par dēla aizrautību, nekā ieklausoties viņa vārdos.
- Jā, Zigis to vietu nosauca par šausmu stūri un atzinās, ka vienreiz tur sēdējis un pīpējis, bet pēc tam vairs nav varējis saprast, no kuras puses nācis un uz kuru jāiet, Katrīna papildināja intrigu, vienlaikus veikli izmanevrējot apallti pa dubļos savandīto iebrauktuvi uz ielas. Par sauli ziemeļrietumos arī man kauc kā negribas ticēt, ja pareizi atceros, todien, kad jūs tur aizklīdāt, bija apmācies, tomēr visumā pabaiga vieta, ari intriģējoša, tīri vai gribētos parakties un papētīt, kas tur iekšā!
- Kas tev traucē? Ņem sapiera lāpstu, liekšķeri, tējkaroti vai kāpostlapu…
- Kāposteni! ar cieņu izlaboja Adrians, kurš ar tā iesaukto mazo lāpstiņu mātes vadībā bija pārcilājis ne vienu vien kubikmetru zemes.
- Labi, kāposteni vai bieteni, kas jau jums, arheologiem, ierasts, un ķeries tik klāt, pasmējās Valfrīds. Asistenti atradīsies, rau, dēls vai dīdās nepacietībā, gan jau abas meitiņas arī gribēs piedalīties.
- Kas man traucē? Egļu saknes un meža, kā viņu… zemsedze. Tu pat iedomāties nevari, kas tā par elli, ja izrakumos patrāpās lielu koku saknes, pērn Užavā nomocījāmies pie gala. Un tā nemaz ar nevar rakties, kur ienāk prātā, Kate atrunājās, lai gan principā doma par nelieliem izrakumiem šausmu stūrī viņai patika.