- Galu galā tas meža gabals pieder Zigmundam, un viņam jau iebildumu nevarētu būt, pēc laba laiciņa ierunājās Adrians, acīmredzot visu laiku prātojis par šausmu stūra noslēpumiem. Vai tad ne? Padomā, mamm, ja nu tur atrodas kaut kas pilnīgi ekskluzīvs!
Ja egles ir ap divsimt gadu vecas, tad tas nozīmē astoņpadsmitā gadsimta beigas, un šis periods kārtīgam arheologam neko īpaši ekskluzīvu nesola. Katrīna brīdi padomāja un papurināja galvu. Labi, beigsim, šitādas saruniņas man traucē koncentrēties uz to riebīgo ceļa gabalu, kas sāksies pēc pāris kilometriem. Šī jau nav džipmašīna kā Zigim, ja neuzmanīšos, iesēdīsimies kā putrā, un jūs, dārgie vīrieši, dabūsiet stumt atspērušies.
Brīdinājums iedarbojās Valfrīds un Adrians momentā apklusa, katrs no savas pozīcijas bažīgi vērodams rūsganbrūno, mālaino skrīni, par kādu ilgstošās lietavas bija pārvērtušas ceļu uz Reizemaņu ģimenes rezidenci, tik skaisti nosauktu par Riekstukalnu. Brīžiem varēja just, kā apalīša riteņi sāk šļūkāt, un Katrīna iekoda apakšlūpu zobos šādās reizēs viņai zuda jebkāds prieks būt par ģimenes šoferi. Vai tiešām Valfrīds vienreiz nevarētu… taču tūdaļ nācās atzīt, ka nevar vis! Lai kādi talanti viņam piemita, autovadīšanas prasme pie tiem nebija pieskaitāma, un punkts.
Apalītis rēca kā zilonis un šķieda dubļus kā mežakuilis, tomēr puslīdz braši tika cauri visļaunākajam ceļa posmam; kad zem riteņiem atkal bija sajaušams ciets pamats, Katrīna pārtvēra stūri vaļīgāk un atviegloti uzelpoja. To pašu, tikai nedzirdamāk, darīja arī Valfrīds ar Adrianu, sak, paldies Dievam, tikām cauri bez stumšanas, drēbju smērēšanas un piesmeltiem zābakiem! "Un muguras mocīšanas," domās piebilda Valfrīds.
Visapkārt Riekstukalna pagalmam un dārzam slējās krāšņi koki: agrāko saimnieku pirms daudziem gadiem stādītās kastaņas, oši un kļavas, kam pa vidu jau labi pastiepušās Zigmunda un Vizēs dēstītās eglītes un bērzi; dabisko dzīvžogu gandrīz necaurejamu padarīja koku starpās sakuplojušās mežrozes, smiltsērkšķi un bārbeles. Visu krāšņumu vainagoja četri raženi pīlādži, pa pārim katrā iebrauktuves pusē. Sarkano ogu pārpilnie zari līka pāri ceļam, izveidojot brīnumskaistu vārtu arku.
Jau pa gabalu bija redzami sētsvidū saliktie grozi un spaiņi. No dzīvojamās mājas skursteņa cēlās smalka dūmu grīste, izvīdamās kā korķuviļķis; zem pašķores vīdēja līdz nākamajam pavasarim pamestas bezdelīgu ligzdas. Vaļējā virtuves logā sēdēja monumentālu apmēru ruds runcis, saukts Resnais Boss mājdzīvnieks, kura pašapziņai un ēstgribai nebija robežu. Abpus lievenim stiepās puķu dobes zilas miķelltes, dzeltenas un rūsganas mārtiņpuķes, bet pa vidu pielijušos ziedus cēla rudensizturīgi rožu krūmi. Blakus ābeļdārzam rasaslāsēm piebārstītā pļaviņā zāli plūca Vizēs mīļā bērā ķēve Rosinante, bet staļļa galā kašņājās raibas vistas.
Uz baļķa soliņa sēdēja Dana sarkanā vējjakā, kas ārkārtīgi piestāvēja tumšajiem matiem un viegli iekrāsotajām acīm, ap kaklu apsiets spilgts lakatiņš, ausu ļipiņās vizēja mazas bronzas sirsniņas. "Ahā," Katrīna domās piezīmēja, "tātad manas aizdomas nav bez pamata! Kura meitene gan pirms gājiena mežā krāsos skropstas un apsiesies zīda lakatiņu, nemaz nerunājot par auskariem, ja vien sēņošana nav plānota kopā ar kādu, kuram vēlas patikt?"
Sirdī ievējoja viegla skumju dvesma, kas neizbēgami piemeklē ikvienu māti, konstatējot, ka dēls jau pieaudzis un lūkojas, vai pie apvāršņa neparādīsies meitene, kas turpmāk viņa sirdī ieņems pirmo vietu. Kaut gan attiecībā uz Danu diez vai var runāt par parādīšanos pie apvāršņa… viņi viens otru pazīst, ja tā var izteikties, kopš Danas pasaulē nākšanas brīža. Tomēr, ja bērniem sākas jaunība, tad vecākiem tā prom uz neatgriešanos… Ak, vai!
Tikko aizcērtoties noklaudzēja mašīnas durtiņas, no lievenīša pagalmā izšāvās mājas sargs pluskainais terjers Džeroms (tā nosaukts par godu "Trīs vīru laivā" autoram), vaukšķēdams nevaldāmā priekā, viņam sekoja smaidošā Vize biezā, pašadītā džemperī un varen seksīgos džinsos. Parādījās arī Zigmunds, ieāvies smagos zābakos un tērpies armijas tipa kamuflāžas ķelderī. Saules stari ķircinājās viņa aceņu stiklos, bet rokā kūpēja cigarete.
- Rau, visa tauta klāt gan, viņš secināja acīmredzamo un klamzāja klāt, lai sarokotos ar Valfrīdu un Adrianu. Mēs esam kaujas gatavībā.
- Izņemot manu māsu. Dana pamāja uz durvju pusi. Ailē stāvēja Ieva, pēc skata gan visnotaļ žirgta un vesela vaigi sārti, lūpās smaids, mati pār brūni svītroto puloveru kā vizmains vilnis.
- Kas lēcies manai jaunajai kolēģei? Valfrīds pajokoja.
- Patiešām, Ieviņ, kas… Kate bažīgi uzlūkoja meiteni. Taču Ievas smiekli izkliedēja bažas.
- Ai, neņemiet galvā, nekas īpašs, vakar potīti sašķiebu, un viss. Šodien jau ir daudz labāk, bet rīt viss būs pilnīgās bumbās.
- No koka novēlās, dulnais skuķis. Vize nogrozīja galvu. Cik esmu teikusi ņem taču trepes, bet…
- Ne nu pati novēlos, nekā, zars nolūza, un tā nav mana vaina! Ieva uzmeta lūpu. It kā es nemācētu kokos kāpt, pasaki vēl to! Jūs negribat pirms iešanas padzert kafiju? Tas bija adresēts trim atbraucējiem, kuri gan tūlīt gandrīz sinhroni pakratīja galvas, sak, paši tikko no brokastgalda.
- Nu, tad uz priekšu! Zigmunds uzmauca elkonī groza osu, otru tādu pašu sniegdams draugam.
- Paldies, Zigi, bet es šoreiz palīdzēšu Ieviņai sargāt māju. Valfrīds šķībi pasmīnēja. Man, redz, šorīt mugurā.
- Tev sāp mugura? Vize pacirtās atpakaļ. Tad tev vajag pielikt siltu…
- Pareizi, pareizi, mana sieva tev tūlīt uzmauks kaklā karstu plītsriņķi un uzsies mugurā lielo grāpi, Zigmunds sāka ķiķināt. Šitās ārstniecības metodes man kopš Ģilteņu pirtiņas laikiem zināmas.
- Un vai tad nepalīdz? Vize nepadevās. Pelēkās acis savilkās spītīgās spraudziņās.
- Palīdz, palīdz, kā tad nu nepalīdz, ja sakombinē augstākminēto plītsriņķi ar vieni simti grami visīša vai konjaciņa, tad var pat iztikt bez dziedinošā plītsriņķa. Zigmunda ķiķināšana pārgāja skaļos smieklos. Labi, Valfrīd, jūties kā mājās, ja ko vajag, prasi Ievai. Vārdu sakot, atpūties un palēnām apskaties riņķī, tik neaizmirsti iemest acis manā pirtiņā uzstutējām jaunu krāsni.
- Un aiz mājas vienai plūmei vēl ir plūmes, tas ir… Dana iesmējās, nu, tu jau saprati, ko es gribēju teikt. Ļoti garšīgas, iesaku!
- Labi, ejam, kamēr atkal nav uznācis lietus. Zigmunds iemīdīja izsmēķi kurmja rakumā un uzņēma kursu uz labi zināmo meža pleķi. Katrīna un Vize turējās soli iepakaļ, savukārt Dana un Adrians, laiku nekavēdami, aizcilpoja kā sprinteri, tādējādi iegūstot zināmu handikapu un atraujoties no pieaugušo pētīgajām acīm.
- Ei! meitai pakaļ nosaucās Vize. Atceries, Daniņ, šodien lasām tikai bekas!
- Un rudmieses! Kate papildināja, un Vize nekavējās to atkārtot labi skaļi, kamēr abi jaunieši vēl nebija paspējuši ienirt egļu zaļo ķepu skavās.
- Nu, un kā Grietiņmežs pārcietis zemestrīci? braši šļurkstinot gumijas zābaķeļus treknajos dubļos, Kate apjautājās.
- Zini, nekā! Vize paraustīja plecus. Cik mēs prasījām kaimiņiem, kas patrāpījās, neviens neko nav manījis. Vari iedomāties?
- Kaut kas traks! Drebināja taču pamatīgi, bet te nepilnus divdesmit kilometrus tālāk nekā.