- Jocīga padarīšana tā zemes garoza. Laikam jau Grietiņmežā tā ir biezāka nekā Ventspilī, atsaucās Zigmunds no savām avangarda pozīcijām. Re, kur pareizā vietā es savlaik māju nopirku!
Taka kļuva sausāka. Viņi notrauca apaviem pielipušās zemes pikas
apdzeltējušā zālē; iet kļuva vieglāk. Un tad jau mežmala arī bija klāt.
♦ ❖ ♦
Kad pāris stundu vēlāk sēņotāji, aizelsušies un mēreni nobridušies, atgriezās Riekstukalna pagalmā, tur valdīja idilliska gaisotne: paēdusi Rosinante bubināja steliņģī, tās vietā pļaviņā nu ganījās Reizemaņu raibā govs Rozīne; Džeroms, atgāzies visai nepiedienīgā pozā, plucināja no astes un villainajiem šķiņķiem sakaltušas dadžu pogaļas; Resnais Boss sēdēja ezermalā uz steķa un ar ķepu sapņaini makarējās starp ūdensrožu lapām, kamēr uz tālākajām satupušais varžu ansamblis rudenīgā sūrmē apkurca ikvienu viņa kustību. Valfrīds bija ērti atslējies lapenes aizvēnī lotosa pozā, uz ceļgaliem balstot klēpjdatoru, un saules atspulgs austiņu stīpā virs viņa tumšcirtainā pakauša izskatījās pēc nimba; blakus zālē bija iestutēta kafijas krūze un nobērta riekšava līdz plīšanai pārgatavojušos plūmju. Pāri žodziņam aiz puķu dobēm varēja redzēt Ievu gausi līkņājam zem ābelēm ar elkonī iemauktu grozu.
- UfF, noelsās Katrīna un nolika sēņu spaini. Kas dažiem nekait, sasprauduši ausīs banānus un kaifo pie kafijkannas, bet darbaļaudis brien pa dūkstīm un muklājiem, krimzdami sausas garoziņas.
- Virs zemes nav taisnības, āmen, viņai piebalsoja Zigmunds, mudīgi nokrāva nesamo uz lieveņa pakāpiena un izmakšķerēja no bikšu dziļās kabatas cigarešu paciņu. Dana un Adrians aši nolika savus grozus un smiedamies un sačukstēdamies pazuda virtuvē.
- Aplam daudz gan atkal sasēņojām. Vize piemiegtām acīm apvērtēja guvumu. Kā īsti nerīšas. Katiņ, ko darīsim ar tādu lērumu?
Pirms vēl Katrīna paspēja atbildēt, Valfrīds pakarināja savu nimbu plūškoka zarā, nolika datoru un tīri veikli uzslējās kājās.
- Superīgās apšu beciņas! Un pat īstās baravikas! Fantastiski! Un jūs tik ātri atpakaļ, it kā ar izkaptīm pļāvuši! viņš jūsmoja.
- Es domāju gan. Zigmunds pašapmierināti pavicināja savu mobilo tālruni. Man te visas sēņu vietas piefiksētas GPS ar metra precizitāti, ja kas!
- Vienalga, baigie malači. Iespējams, Valfrīds izjuta vieglus sirdsapziņas pārmetumus, tāpēc steidzīgi turpināja. Starp citu, Katiņ, kas attiecas uz nabaga proletāriešiem un sausām garoziņām, tad mēs ar Ieviņu šiem pašrocīgi sarūpējām termosu ar karstu kafiju un tomātmaizītes.
- Ai, ai, ai, rūpīgie jūs mūsu! Kate iesmējās, uzspieda Valfrīdam uz vaiga pēc pārgatavām brūklenēm smaržojošu buču un sparīgi nokratīja dubļiem un sausu zāli nolipušos zābakus. Padzersim kafiju, tad sašķirosim sēnes un…
- Ārprāts, cik daudz! Pa to laiku bija pieklibojusi ari Ieva. Pusi dienas vajadzēs, lai notīrītu. Mums jau tā ir tik daudz sēņu, priekš kam…
- Šoreiz nesālīsim, bet marinēsim un cepsim, un saceptās glabāsim saldētavā, Katrīna skaidroja. Ziemā garšos kā tikko lasītas.
- Nevaimanā, Ieva, tādā barā tiksim galā mudīgi vien. Vize noraisīja lakatu un izpurināja, notrauca no drānām meža gružus.
- Kā tad! Barā! Ieva nosprauslojās. Māsa ar Adrianu jau noplaukuši, bet tētis…
- Pareizi! Jūsu tētis tagad pelnīti atpūtīsies. Zigmunds ar tomātmaizi vienā rokā un kafijas krūzi otrā snāja uz augļudārza pusi neliela pēdējās nopļautās zāles kaudzīte zem raženas mālābeles vilināja atlaisties galu galā vai tad ne viņš visu laiku bija lēkšojis pa mežu sajūsmā spiedzošā dāmu bara priekšgalā? Protams, atskaitot Adrianu tam puikam galvā tāds kompass, ka atliek tikai pabrīnīties atradīs pareizo virzienu pat biezākajos brikšņos ātrāk un precīzāk nekā viņš pats. Skuķi gan reizēm pamaldās, kaut arī visi trīs, vēl pavisam maziņi būdami, vairāk pa mežu dzīvojušies, nekā pa istabām.
Zigmunds iestūķēja mutē apetītlīgo sviestmaizi, trijos malkos iztukšoja krūzi un ar svētlaimīgu nopūtu nogāzās garšļaukus.
- Lai pūšas, pavadījusi vīru ar skatienu, Vize mīlīgi nodudināja. Abas ar Katrīnu smaidīdamas saskatījās pāri kūpošajām kafijas krūzēm, jo ar identisku un daudznozīmīgu tvīkumu sejā no mājas iznāca Dana un Adrians.
- Viss! Jaunieši un līdzīgi domājošie, ķeramies klāt vai tad nu pirmā reize!
Patiesi, nepagāja ne stunda, kad sēnes bija sašķirotas četrās kaudzēs mazās baraviciņas un apšubeciņas marinēšanai, lielās bekas cepšanai un saldēšanai, rudmieses tūlītējai apēšanai, bet dažādas pāraugušas vai apšaubāmas izcelsmes sēnes prommešanai. Pēkšņa čakluma pārņemtais Valfrīds aizkurināja dārza pavardu, Katrīna atstiepa katlu un divas pannas, lai sāktu meža ražas termisko apstrādi, bet Vize ņēmās mizot kartupeļus.
- Vai gaļa arī būs? Ieva kaprīzi noprasīja, skalodama beku ādām aplipušās rokas spainī. Apnikušas tās plikās sēnes, kaut tās trīskārt rudmieses.
- Būs! Katrīna apsolīja, veikli graizelēdama apšubekas. Mēs atvedām šmorētas ribiņas, vajag tik uzsildīt.
- Nu, vismaz… Tēva gastronomisko gaumi pārmantojusī meitene atviegloti nopūtās, pārpina pajukušo bizi un sāka rakņāties pa ābolu grozu. Vize paraustīja plecus kad gan mājās gaļas trūcis! Saltajā kambarī karājas Zigmunda žāvētās mežacūku dir…, labi, pakaļpuses nav ko nesmukus vārdus brūķēt un arī saldētava visādu smeķīgu kumosu pilna, bet, lai nu būtu, ciemu maize allažiņ gardāka.
Resnais Boss nolēma atmest makšķerēšanai ar ķepu un cienīgi gausā gaitā tuvojās pavardam. Iespējams, viņš bija saklausījis vārdu ribiņas un nolēmis pārliecināties, vai dzirdētais sakrīt ar taustāmiem, varbūt pat apēdamiem faktiem. Taču pārskatāmā un saostāmā attālumā nebija nekādu ribiņu, tikai veseli kalni nekur neliekamu sēņu. Resnais paslēja asti kā kara vāli un devās uz virtuvi inspicēt personisko bļodu, bet pa ceļam atviegloja vilšanās pilno sirdi, ar pusnagainu ķepu uzšaujot pa Džeroma atstiepto pakaļpusi. Netaisnīgi aizskartā suņa smilkstu pēkšņi atbalsoja varen skanīgs būkšķis dārzā, kam nekavējoties sekoja sāpju brēcienu un neparlamentāru izteicienu izvirdums.
Visi pavērsa galvas skaņas virzienā un ieraudzīja Riekstukalna saimnieku nikni blenžam ābeles lapotnē.
- Es jums te neesmu nekāds Ņūtons, Zigmunds auroja. Kad cilvēks savā dārzā bauda pelnītu pēcpusdienas atpūtu, viņam nav jākļūst par vispasaules gravitācijas likuma uzskates līdzekli. Vize! Viii-ze! Man sācies smadzeņu satricinājums īpaši smagā formā! Dzirdi?
- Un kas man tagad būtu jādara? Vize pacēla tumšmataino galvu, veikli iemezdama bļodā kārtējo noskūto kartupeli, kamēr pārējie locījās smieklos.
- Jāuzliek man uz pakauša atdzesēta viskija komprese. Zigmunds taustīja galvu, laikam nespēdams izlemt, kuru vietu krītošais ābols ķēris vissāpīgāk. Un, ē-ē, nepūlies ar dvieļa vai tamlīdzīgas lupatas meklēšanu, atnes tikai viskiju, ar pārējo es pats tikšu galā.
- Es domāju gan. Valfrīds rimās smieties un vīriešu solidaritātes izjūtā svarīgi pamāja. Zigis allažiņ bijis gatavs padarīt darba grūtāko daļu.
- Tētis ir šausmīgi pašaizliedzīgs, spurca Ieva un iekodās milzīgā grāvenšteinā ar tādu sparu, ka sulas šļāce notecēja pa apaļo zodu.
Katrīna, Dana un Adrians nebilda ne vārda, tikai ieinteresēti vēroja.
- Nu, tad kā… man kāds atstieps atdzesētu viskiju vai atstās šitepatās mirt nost bez elementāras medicīniskās palīdzības? Zigmunds moceklīgi kunkstēja, ar vienu aci lūrēdams pagalma virzienā.