- Nemuldies, vīrs! Vizēs dunčelis draudīgi paslējās gaisā. Nekādu viskiju tu tagad nedabūsi. Kamēr pusdienas nebūs paēstas, pat nesapņo.
- Ir nu gan! Nevis mīļotā sieva, bet sieviešu dzimuma izvergs… atmuguriski uz elkoņiem atspiedies, dīca Zigmunds.
Kā tad! Vizēs acis nozibsnīja vien. Šito vārdiņu tu no Otomāra ieņēmies, vai? Pa viņa taciņu gribi soļot?
Tā kā minētajam Otomāram Dreifogelam ir visnotaļ svarīga loma turpmākajos notikumos, nepieciešams atklāt šīs personas būtību. Proti, viņš bija pazīstamākais dzērājs Grietiņmeža apvidū profesionāls alkoholiķis ar turpat divdesmit gadu stāžu, tagad ari bezdarbnieks, kurš, pa ciemu vazādamies, bez sirdsapziņas pārmetumiem pievāca šādas tādas mantas, kas, kā saka, nebija piesietas, un vai nu mainīja tās pret grādīgiem šķidrumiem, vai arī pievienoja saviem grabažu krājumiem. No katras darbavietas, kur bija strādāts līdz kārtējam plostam, pievāca ko nu kuru reizi naglu sauju, dēļa galu vai vismaz aizsāktu tualetes papīra rullīti un padilušu ziepju gabalu, sak, vismaz kāds atspaids saimniecībā. Savu padomjlaika jaunību Otomārs aizvadīja starpkolhozu celtniecības organizācijas namdara amatā, vispār padomju laikus pieminēja ar nostalģiju lai arī šad tad patrieca no darba, taču vēlāk pieņēma atpakaļ, jo kolhozos nepārtraukti trūka darbaroku. Ilgstošas nestrādāšanas gadījumos draudēja likuma pants par parazītisku dzīvesveidu, taču Otomāram bija varenīgs mammucis kompartijas kolhoza pirmorganizācijas sekretāre, kas vienmēr turēja dēla kanti, jo kategoriski neatzina trīs lietas: kapitālismu, Dievu un dēla alkoholismu. Par spīti mammuča varenībai, Otomārs bija spiests kaut cik pierauties, jo cietumā sēdēt negribējās vis, kroņa maizei nepiederējās ne karbonādes, ne dūmdesas, ne mammuča ceptās krējumotās pankūkas, kas viņam tā gāja pie sirds. Kad mammucis aizgāja viņsaulē, sākās grūti laiki, jo jaunajos kapitālisma apstākļos pēkšņi stājās spēkā sociālisma princips: "Kurš nestrādā, tam nebūs ēst!" Dziļās sirdssāpes, kas pārņēma Otomāru, varēja noslīcināt tikai spirtotos padzērienos. Lai gan citi Grietiņmeža vīri ar grādīgajām dzirām arī nebija gluži uz jūs, Otomāru savā kompānijā labprāt neņēma, šim pārlieku patika piesūkties pie pudeles, ko pats nebija gādājis, vai pllties virsū ar vecos "Dadža kalendāros" salasītām asprātībām. Ja kāds ari pasmējās, tad par pašu stāstītāju, un iemeslus smējieniem Otomārs dāsni gādāja pats, par piemēru, pēdējais bija pavisam svaigs, raug, vasaras vidū viņš bija ieklīdis vienā sētā, padzirdējis, ka saimnieks brūvējis ļergu; mājās neviena nebija, un Otomārs naigi izsukstījās visur, kur vien saimnieki priekšā nebija aizlikuši atslēgas. Ieguvums nebija liels, bet tīkams puspudele bālgana pašdzītā un nule atgriezta bundža, kuras saturs jauki smaržoja pēc gaļas; etiķete gan noplēsta, bet kas par to bēdās! Ievilkdams pa šļukai vaigos, veiksmīgais marodieris aizklamzāja līdz autobusu pieturai, kur tauta apgrozās. Patiesi, divi Grietiņmeža veči uz pieturas beņķlša cilāja alus pudeles, un Otomārs bija priecīgs pulkā gājējs, tecētājs. Izvilcis no vienas ķešas gaļas bundžu, no otras armijnieku kombinēto nazi-dakšu-karoti, viņš augstsirdīgi piedāvāja večiem uzkost. Ak, vai, labi darbi vienmēr top atmaksāti ar melnu nepateicību viens no večiem uzmeta skatu Otomāra uzkodu bundžai un sāka rēkt nelabā balsī, sak, tev, Dreifogel, urīns galvā sakāpis, vai? Jeb vai no mešanas pa lampu prātiņš mežā aizmucis? Tie tak kaķu konservi, ciema veikalā var dabūt par puscenu, derīguma termiņš beidzies! Labs saimnieks tādus i savam kaķam nedod, a tu te krāmē normāliem večiem priekšā? Lasies pa diegu, kaķu Otomār, tniau, miaul
Ko tādā situācijā darīt cilvēkam, kam mammucis viņsaulē, kam neviens nedod ne darbu, ne naudu, neviens neaprūpē un vispār apceļ, kur tik tiek klāt? Atliek vienīgi ņemt iekšā, lai pasaule uz brīdi rādās gaišāka un izdodas aizmirst, ka ar dažu gadu atstarpi viņu padzinušas veselas trīs sievas, savos muļķa prātiņos nespēdamas novērtēt, kas par vērtīgu vīrieškārtas eksemplāru ir Otomārs Dreifogels, un pienācīgi šo brīnumu aprūpēt. Lūk, tamdēļ viņa izteikumi par sievietēm bija indes un žults pilni…
- Ak, šausmas, novilka Otomāra pieminējuma satriektais Zigmunds un apjucis uzlūkoja sievu vai patiešām viņa tā domā? Nē, tas nu gan nevar būt, rau, abas ar Kati saskatās un smejas. Atvainošanu, tu nepavisam neesi izvergs, bet ļoti foršā, mīļā un smukā…
- Un čaklā, Katrīna pateica priekšā.
- Un čaklā, Zigis paklausīgi atkārtoja, padomāja un piebilda, neganti! Tik neganti čakla, ka man mazvērtības komplekss žņaudz vai rīkli ciet. Tikai neviens neļauj izskalot…
Kad no pavarda puses sāka plūst kairinoša šmorētu ribiņu un paškultā sviestā ceptu rudmiešu smarža, Zigmunda smadzeņu satricinājums pazuda kā nebijis. Ieva atnesa šķīvjus, dakšiņas un nažus, Adrians izcēla no ezera alus pudeļu saišķi, bet Dana no ledusskapja trīslitru burku ar Rozīnes rīta pienu. Zigmunds atstiepa no nojumes vecu šķūņa durvju fragmentu, ko turpat mauriņā uzstutēja uz četriem malkas klucīšiem; Vize uzklāja daudz pieredzējušu rūtainu galdautu, pārvēršot šo veidojumu par ko līdzīgu zemam japāņu galdam.
Septiņi ēdēji ieņēma vietas kā nu kurais sēdus, tupus, pusguļus kā senie romieši vai lotosa pozā kā indiešu jogi. Džeroms divreiz apmeta loku ēdēju kompānijai, lai atrastu pašu izdevīgāko pozīciju apgrauzto ribkauliņu nekavējošai savākšanai; Resnais Boss, savilcis purnu drūmā vaibstā, aptupās blakus saimniekam. Zaigās acis sekoja katrai Zigmunda kustībai… līdz brīdim, kad viņa priekšā beidzot nogūla runča cienīgs kumoss; satvēris to zobos, Resnais zibenīgi uzrāpās plūškokā un sāka sparīgi grauzt.
Vismaz pusstundu Riekstukalna pagalmā nedzirdēja nevienu artikulētu skaņu, tikai baudpilnu šņakstināšanu, dakšiņu un karošu atsišanos pret traukiem, glāzēs lietā alus un piena guldzēšanu un Džeroma zobos lūstošo kaulu krakšķus, ko pavadīja varžu sērīgie kurcieni un paretam delverīgas karūsas uzsists plunkšķis. Pirmās ar maltīti galā tika meitenes; pēc pēdējā piena malka abu virslūpas rotāja identiskas baltas ūsas. Uzlūkojušas viena otru, māsas iesmējās un notrausa viena otrai nepiedienīgo rotu. Vize atlauza no klaipa garozas gabaliņu, izslaucīja ar to rudmiešu pannu un ielika mutē.
- Miljons, ne pusdienas, rezumēja Zigmunds, noskalodams apēsto ar dzirkstoša alus malku.
- Ak, šausmas, kā es esmu pārēdusies, ievaimanājās Katrīna, nomezdama iztukšoto šķīvi zālē un turpat atkrizdama augšpēdu.
- Skaties, paliksi vēl resna! Valfrīds, kraukšķinādams pēdējo gurķīti, papliķēja džinsos iespīlēto sievas vēderu, ko laipni apslēpa pagarš svīteris.
- Muļķības, Kate ir izkāmējusi kā skaida! Skaties, neļauj viņai iet vannā, ja notekā nav iesprausts korķis, citādi ūdens šo ieskalos kanalizācijā, irgoja Zigmunds, skrūvēdams vaļā aiztukšītu viskija pudeli.
- Kā tad, to šis gribētu gan. Kate maigi atbīdīja Valfrīda roku un paripinājās uz Zigmunda pusi. Zigi, iedod cigareti! Smēķēšana palīdzot likvidēt treknu cūkas ribiņu sekas…
Valfrīds piedodoši novaibstījās. Skaitījās, ka Kate atmetusi smēķēšanu kopš teju divdesmit gadiem, bet laiku pa laikam viņai uznāca vēlme panašķoties ar cigareti, kā neskaitāmām citām sievietēm ar šokolādi un kūkām. Kas attiecas uz šokolādi, Katrīna to nepavisam neapnicināja, taču pret kūkām bija pilnīgi vienaldzīga, labi, ka tā, citādi, nudien, uzaudzētu riepu.