Valfrīds Sauleskalns iesmējās un ļāva austiņu stīpai pāršļūkt pāri tikko jaušama sirmuma pabalinātajam pakausim.
- Mani banāni pret jūsu aurošanu ir bezspēcīgi. Lai nedzirdētu, kuram no jums žokļos patlaban karājas bolis, jāņem vismaz ananasi.
- Klau, tas taču sanāktu baigi oriģināli. Katrīna pavilka labo kāju zem dibena un ieritinājās sēdeklī ērtāk, uz ko grozāmkrēsls atbildēja ar izmisīgu ņirkstienu. To ananasu vajag pāršķelt gareniski, lai katrpus galvai rēgotos zaļš kušķītis… un ananasu sula varbūt iedarbotos uz tavām bārdaudzējamām šūnām tās atmirtu, un mana maigā sejas āda vairs neciestu no taviem radošo procesu rugājiem…
- Man tā vien šķiet, ka tu uzprasies, Katiņ! Valfrīda acīs uzzibsnīja zilas uguntiņas. Viņš atbrīvojās no austiņām pavisam, nolaida kājas uz grīdas un izstaipījās. Radošo procesu rugāji… ko tik tās sievietes neizdomā!
- Kas cits viņām atliek… kad mīļotais vīrs šīs pamet uz turpat trim mēnešiem, lai okeāna otrā pusē nodotos… ēē…
- Nodotos kam? Valfrīds draudīgi noprasīja un spēra pāris soļu spēlētāju virzienā. Pasaki, lūdzama, jā, jā, paskaidro sīkāk!
- Neko es tev… au, Valfrīd, beidz, beidz, es tev saku… nekutinīīīī… Cīniņā pagrūstā krēsla elkoņbalsts trāpīja pa Zigmunda krēsla muguriņu; roka atrāvās no taustiņiem, bet Tūtas Otrās spalgo protesta ņaudienu apslāpēja negants rēciens.
- Nelieši, jūs man pazudinājāt pēdējo boli! Tā ir sabotāža! Un ēst arī neviens nedod! Zigmunds jau klusāk piebilda, paostīja gaisu un nošņaukājās. Traks var palikt, kā gribas rīt! Vize! Vize!!
- Kā man patīk šīs mājas kārtība! Valfrīds nogrozīja galvu un atlaida Kati. Saimniece pielipusi datoram ar mūžvecu spēli, bet nabaga Vize vergo pa virtuvi… dažs labs manā prombūtnē galīgi izlaidies. Vai jums abiem ir kaut mazākā jēga, kur pašbrīd atrodas un ar ko nodarbojas jūsu bērni?
- Gan jau ar kaut ko nodarbojas, viņi vienmēr nodarbojas, Zigmunds atkal nošņaukājās. Ja kas, tad viens no tiem bērniem ir arī tavējais.
- Tik tiešām! Katrīna uzvaroši izšāva. Kamēr mēs te relaksējamies pēc smaga darba un krīzes izraisītiem pārdzīvojumiem, tu labāk būtu nevis vārtījies pa zofā ar banāniem ausīs, bet aprunājies ar dēlu. Par sekmēm un uzvedību. Paaudzinājis, tā sakot, vai!
- Vispār jau es nevis vārtījos, bet domāju… un mēģinu adaptēties pēc lidojuma pāri septiņām vai astoņām laika joslām. Valfrīds izņēma no atskaņotāja spīdīgo disku un rūpīgi ievietoja vāciņos. Starp citu, ar Adrianu es jau šorīt izpļāpājos, kamēr tu, Katiņ, vēl skatījies priekšpēdējos sapņus, saprāta ietvaros arī paaudzināju, tā ka… Mīlēt matemātiku mēs viņu laikam nepiedabūsim, bet viss pārējais rādās normāli. Viņš gan izklausījās tāds noslēpumains, varbūt tu zini, kas zēnam uz sirds?
Katrīna jau vēra muti, lai atbildētu, bet, tad pārdomājusi, atkal aizvēra.
- Dritvaimicīt, man tūdaliņ sāksies bada krampji, nokunkstēja Zigmunds. Kas ir ar tām pankūkām? Vai viņas eksistē tikai tracinošā smaržveidā vai tomēr pastāv arī vieliskā formā? Vize! Viiizēēē!!!!
- Vīrs, nu kam tu tik traki bļauj? Durvju ailē parādījās drusku aizelsusies sieviete garos, zaļpelēkrūtainos svārkos, ar pakausī saritinātu smagu, tumšu bizi Zigmunda laulātā draudzene Vize. Nelielais augums joprojām bija meitenīgi lokans, un pat biezie svārki nespēja apslēpt šmaugo vidukli neticami tievu sievieti, kas laidusi pasaulē divus bērnus un kam teju teju apritēs četrdesmitais gads. Vizēs vaigi kvēloja kā brūklenes, pelēkās, mazliet ieslīpās acis neizpratnē mirkšķināja, bet pirksti burzīja steigā līdzpaņēmušos trauku dvieli. Pankūkas nupat izceptas, varat nākt ēst. Katiņ, tu kaut ko teici par zupu…
- Vai tev ir arī zupa? Zigmunds satraukti noprasīja. Daudz?
- Ļoti daudz, Katrīna viņu nomierināja. Vakar, mīļoto vīrieti gaidīdama, vārīju tevis noslaktētās cūkas ribas un pati savām mazajām rociņām sašķinu dārziņā priekšpēdējās skābenes, tā ka varēsiet strēbt atspērušies. Vize, kur mūsu jaunā paaudze, manīji?
- Jaunā paaudze jau rībina karotes. Vize pamāja uz kāpņu pusi. Manas meitas pa lāgiem zaga pankūkas tieši no pannas. Nezin, kāmī viņas tādas ēdelīgas atsitušās? Kā tu domā, vīrs?
- Vai nu nav zināms? Ābols no zirga… Valfrīds iesmējās un viegli iebukņīja Zigmundam, kurš, nelikdamies zinis par apcelšanos, ieaurojās: "Uz priekšu, Vindavas kapela! Lai dzīvo zupa un pankūkas mūžīgi mūžos!" un mērķtiecīgi stūrēja gardās smaržas plūsmas virzienā lejup pa šaurajām koka kāpnēm, kas zem katra soļa čīkstēja un vaidēja, itin kā sūdzēdamās par mokošām vecuma kaitēm, ko neviens nerespektē.
♦ ♦
Tik tiešām, kāpnes bija vecas, tāpat nelielā mājiņa, ko Katrīna un Valfrīds lepni dēvēja par savu nekustamo īpašumu, bez diviem gadiem bija jau veselu gadsimtu sena. Ilgajā mūžā tā bija pārdzīvojusi sešas valsts varas maiņas un vairākkārt pārbūvēta. Deviņdesmito gadu sākumā, kad radās iespēja iedzīvoto mājokli privatizēt, Katrīna ķērās pie kādreizējā īpašnieka vai viņa mantinieku meklējumiem. Zvērināta vēsturnieka spītībā rokoties pa arhīviem, Katei izdevās noskaidrot, ka 1911. gadā kāds Sāmlša kungs ar Hipotēku bankas aizņēmuma palīdzību iegādājies zemes gabalu Užavas ceļa (ko tagad sauc par Saules ielu) malā un uzslējis pagaidu ēciņu ar vienslīpes jumtu. Līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam kungs ar kundzi tā ari spaidījušies pa divām istabiņām un ķēķi ar labierīcībām pagalmā, tad devušies bēgļu gaitās uz plašo Krieviju. 1925. gadā par zemes gabala īpašnieku kļuva petrolejas bodes saimnieks Pīpkalējs un uzcēla mājelei otro stāvu, kā arī nelielu piebūvīti ar koka brilli. Dievs vien zina, kas četrdesmitajos gados notika ar Pīpkalējiem izsūtīti vai kara beigās aizbēguši uz Rietumiem… mantinieki tā arī neatradās, tāpēc Katrīna un Valfrīds, saliekot kopā savus privatizācijas sertifikātus un vēl dažus piepērkot klāt, kļuva par nama un zemes gabaliņa pilntiesīgiem īpašniekiem. Tūdaļ abu pleciem uzgūlās vesels rūpju kalns kā padarīt savu nekustamo īpašumu par ērtai dzīvošanai derīgu veselumu.
Raugi, pagājušā gadsimta vidū izdomas bagātā padomju vara mājiņu sadalīja veselos četros dzīvokļos; pirmajā stāvā noārdīja podiņu krāsnis un ielika apaļās skārdenes. Kad nomira Katrīnas tēvs, viņas māte skolotāja Spodra Kursīte bija spiesta pamest labiekārtoto vira dienesta dzīvokli. Tobrīd ēka atradās apmēram pa vidu starp avārijas stāvokli un apzīmējumu apdzīvošanai nederīgs. Lai vai kā, tomēr atraitnei ar divgadīgu meitu dzīvojamo platību ierādīja tieši minētās mājas otrajā stāvā. Apakšā mitinājās zivju konservu kombināta strādniece ar pusdebilu trlspadsmitgadīgu dēlu, pārējie īrnieki bija izvākušies.
Pirmo gadu Katrīna neatcerējās, no vēlākajiem spilgtākā atmiņā palika visā dzīvokli izvietotās vanniņas, acubļodas un spaiņi caur sagandēto jumtu lietus brīvi tecēja iekšā un sūcās cauri griestiem, raibākiem par pasaules karti. Dažādos tempos un intensitātē bungojošās lāses kļuva par savdabīgu miega mūziku, un mazajai Katiņai tas patika, tādēļ viņa nesaprata, kāpēc katru reizi, uznākot lietum, māte raud. Taču tad, kad rudens lietavu laikā uz grīdas nogāzās gandrīz puse griestu, nošķaidot trūcīgās mēbeles ar pusšķidru krīta putru, Katrīnas klusā, gaužām inteliģentā māmuļa vairs neizturēja un aizgāja taisnā ceļā uz vietējā laikraksta redakciju, pietiekami daudz reižu bija metusi līkumu uz atbildīgo namu pārvaldi. Pēc pāris dienām avīzē bija raksts, virs kura melniem burtiem bija iespiests: Noziedzīga nolaidība padomju skolotājas dzīvoklī. Rakstu greznoja ari nobrukušo griestu fotogrāfija. Nu nāca komisija pēc komisijas; vispirms piesolīja divistabu dzīvokli jaunā mājā, vēlāk ļāva izvēlēties vai nu vienistabas dzīvokli jaunajā mājā, kam tikko bija ielikti pamati, vai ari gaidīt līdz pavasarim, kad vecajai uzliks jaunu jumtu, bet dzīvokli izremontēs. Spodra Kursīte izvēlējās gaidīšanu. Guļamdīvānu un citas mantas iestiepa virtuvītē, kur griesti vēl turējās, un skaitīja dienas līdz pavasarim. Patiesi, tūdaļ pēc sieviešu dienas namu pārvaldes brigāde noplēsa jumta atliekas, uzslēja spāres, jumta likšana gan ievilkās, turklāt dzīvokli nācās remontēt pašām… ne gluži vienām, jo palīgā nāca divas mammas kolēģes, turklāt vienai bija remontdarbos zinīgs vīrs, kurš pateica viedus vārdus: "Klausies, Spodra, aizej un dabū atļauju paplašināties pa visu otro stāvu, kur tu ar skuķēnu dēsies piecpadsmit kvadrātmetros, pat kārtīgs strazdu būris ir plašāks!"