- Kāpēc tu neprasi smēķi man? viņš gribēja zināt.
- Tavējās man par stipru, sieva attrauca un tai pašā mirklī iekoda mēlē, apjēgdama, ka atzinusies Valfrīda cigarešu nesankcionētā nogaršošanā. Kaut gan viņa jau sen ir liela meitene!
- Ā, Valfrīds iesmējās. Tad neko! Vai nu man jāmaina marka, vai arī…
- Vai arī! Un punkts! Katrīna apmierināti ievilka dūmu un slepus pašķielēja uz dēla pusi. Adrians tobrīd beidza ēst, un Dana izņēma viņam no rokām tukšo šķīvi, lai aiznestu uz ezermalu vēlākai mazgāšanai. Puisis pavadīja viņu ar bezgala izteiksmīgu skatienu. Kate nopūtās un pasmaidīja.
- Zigi! Panāc tuvāk, lūdzams!
- Paga, es vienu ieķeršu smadzeņu satricinājuma profilaksei un gremošanas veicināšanai. Viņš tīksmīgi ievilka malku un pavēlās uz Katrīnas pusi. Kas ir?
- Kuš! Viņa neuzkrītoši piespieda pirkstu lūpām. Man rādās, kapelmeistar, ka mēs varbūt saradosimies pa īstam.
- Kā tu to domā?
- Paskaties! Katrīna zīmīgi pamāja uz abu jauniešu pusi. Mans dēls un tava meita…
- Domā, šie jau sākuši skaitīt salmus? Zigmunds ieinteresēti apjautājās.
- Salmus? Vīra pēdējos vārdus saklausījusī Vize paliecās tuvāk. Kādus salmus?
- Nu, tādus pašus, kādus jūs ar Zigi pirms dažiem gadsimtiem skaitījāt Ģilteņu pirtiņā, Kate iešņāca viņai ausī. Kamēr Vize neizpratnē vārstīja skropstas, viņiem pievienojās Valfrīds.
- Kurš te runā par Ģilteņu pirtiņu? viņš nesamanīgi skaļi noprasīja, un Katrīna pikti uzšāva pa vira ģeniālo pakausi.
- Pagaid', pagaid'! Vize sāka saprast, jo viņas sejā ieplūda sārtums un retie vasaras raibumiņi iemirdzējās zeltaini. Tad tu ari domā, ka Danīte un…
- Kas tur ko domāt, paskaties pati, Katrīna turpināja konfidenciāli šņākt un pamāja uz ezermalu, kur Dana skaloja šķīvjus, bet Adrians tos slaucīja, pie kam abu sejas tīri vai staroja, un slapjā šķīvja pāriešana no vienām rokām otrās izskatījās pēc savdabīga derību rituāla.
- Paskat tik… nomurmināja Valfrīds. Un sen jau tā?
- Rādās, ka ne visai, bet ar visu to… izskatās, ka salmu šiem pietiek. Katrīna izberzēja pussmēķēto cigareti maurā. Visi četri pieaugušie saskatījās, sākumā nopietni, pat sērīgi, bet tad spontāni izplūda smieklos. To dzirdēdami, Adrians un Dana palūkojās atpakaļ, taču vecāku pēkšņā jautrība viņus īpaši neieinteresēja, toties Ieva saspicēja ne vien ausis, bet, ja tā var izteikties, viscaur saspicējās pati. Meitenes skatiens modri šaudījās no zālē sagūlušā smejošā veču bariņa uz gleznaino grupu, ko veidoja māsa un Adrians ar apklusušajām vardēm fonā.
- Nabaga Ieviņa… Valfrīds pateica to, ko nodomāja trīs pārējie. Visu mūžu bijuši nešķirama trijotne, bet, ja Adris ar Danu tagad tiešām veidojas par pāri…
- Ko tu pārspēkam padarīsi! Zigmunds noņurdēja. Allažiņ esmu teicis kad uznāk mīlestība, tad miera vairs nav, viss jūk un brūk.
- Kas tev jūk? Vizēs ieslīpās acis uzdzirkstīja. Kas tev sabrucis? Mandomāt, mīlestība visu saliek pa vietām.
- Johaidī, bet viņi taču vēl bērni. Valfrīds pakratīja cirtaino galvu, it kā gribēdams nopurināt no deniņiem sirmumu. Adrim nav pat divdesmit, bet Danai…
- Danai ir astoņpadsmit, tikpat, cik bija man, kad Zigmunds mani apprecēja. Vize atspieda šauro plecu pret Zigmunda krūtīm. Un nekādas vainas, pēc gada jau meita bija mājās, viņa lepni piemetināja.
Te nu nebija ko iebilst, tāpēc visi četri gatavojās ieslīgt pārdomās, bet Ievas aizdomu pilnā balss viņus iztraucēja.
- Cienījamie vecāki, ko jūs tur čukstaties! Vai tas ir pieklājīgi, ko?
- Mēs… mēs neko! Katrīna uzrausās sēdus.
- Pilnīgi neko! Zigmunds apstiprināja, piecēlās un pasniedza roku Vizei. Tagad mēs varam apstaigāt teritoriju, lai Valfrīds apskatās manus varoņdarbus. Nejau manus vien, Adrians arī daudz ko palīdzēja, pēc tam pasēdēsim lapenē, ieņemsim vēl kādu malciņu kopā ar kafiju, var arī
papļāpāt vai paklausīties mūziku.
♦ ♦
Aiz pīlādžu vārtu arkas un caurspīdīgās smilgās virmojošās pļavas viņpus ceļam saule dāsni zeltīja tautasdziesmās apdziedātos mežu galus. Dižo egļu spices laistījās kā kaparkalti torņi, bet padzeltējušās bērzu lapotnes šķita tumšā sienā izcirsti gotiski logi. Gaiss kļuva jūtami vēsāks, un virs ezera sāka kūpēt bālgana migliņa.
- Mums laikam būs jātaisās uz braukšanu. Daudz vairs netrūkst no vakara! Katrīna ieminējās, kad Riekstukalna pagalms un dārzs bija izstaigāts krustu šķērsu, salasīti visskaistākie āboli un saplūkts raibu rudens puķu pušķis līdzņemšanai. Jauno pirtskrāsni Valfrīds atzina par lielisku, un visi nolēma, ka nākamsestdien kārtīga nopēršanās būtu īsti laikā.
- Nu, kur jums jāskrien! Zigmunds ņurdēja, kad viss līdzņemamais bija sakrauts apalīša bagāžniekā. Pat kafiju neesam godīgi padzēruši. Valfrīd, te vēl ir visītis, ko tad man sestdienas vakarā sūkt vienam pašam kā tādam Otomāram?
- Nav labi! Vize nogrozīja galvu. Ja divreiz piemin, tad trešajā ir klāt kā likts, pasarg Dieviņ!
- Nepravieto, sieva, es tādām blēņām neticu. Pieminēšana… kā tad!
- Vēl kādu stundiņu tak jūs noteikti varat palikt. Dana mīļi uzsmaidīja Katei. Klasikā tūliņ sāksies Haidns un Vivaldi.
- Ļoti nopietns arguments. Valfrīds pamirkšķināja draugam. Katiņ, patiešām, kur mums jāskrien! Mājas nekur neaizmuks, rīt svētdiena… un vispār!
- Lai notiek, kafijai, Vivaldi mūzikai un vīriešu lūgšanām es nekad neesmu spējusi pretoties! To teikdama, Kate ar sānu redzi piefiksēja Adriana priekpilno smaidu.
- Tad gan iesim istabā, saule tūdaļ būs nost, gādīgā Vize aicināja, ka nesaaukstējaties vien, Daniņa plānā kamzolītī, kakls pliks.
Kafija drīz bija gatava un salieta krūzēs. Riekstukalna lielā istaba slīga tīkamā krēslā, sveces liesma atspoguļojās izslēgtā datora ekrānā, vāzēs atvasaras elpu izsmaržoja mārtiņpuķes un pēdējās kliņģerītes. Groziņā blakus kompaktdisku statņiem raiboja iesākts adīklis, zem tā mīksti dziju kamoli kā saritinājušies kaķēni.
Vivaldi vijoļmūzika virmoja caur telpu kā saules atspulgi vēja trīsinātās lapās, gulgoja kā kristālskaidrs avots, no kura smelt nebeidzamu jaunību un mūžīgu daili. Sarunas pamazām apsīka, vijoles runāja tīkamā aizmirstībā grimstošo cilvēku vietā. Tikai pēc laba brīža Vize un Katrīna pamanīja, ka trīs jaunieši kopā ar cepumu šķīvi pagaisuši no redzesloka, un, kad radio starp diviem opusiem pieklusa, bija dzirdama klusu smieklu pavadīta bunkšķināšanās tieši virs galvas.
- Šie atkal dzīvojas pa savu bunkuru. Zigmunds pamāja griestu virzienā. Lai jau…
- Ej, ej, vecais bunkurs joprojām darbojas? Dīvānā atlaidies, Valfrīds paslējās uz elkoņa. Es domāju, ka viņi jau sen no tā izauguši.
- Darbojas, darbojas. Vienubrīd bija tā kā pametuši, bet šovasar meitas, nez ko sadomājušās, uztaisīja tur lielo tīrīšanu. Izmeta vecās mantas…
- Un savilka vietā jaunas, Zigmunds pārtrauca Vizi. Tur tagad ir senlatviešu telts… visi vecie deķi, vairākas mežalopu ādas un mežā atrasti ragi, paštaisīti grozi un podi. Piedabūja mani uzvilkt augšā elektrības vadu ar spuldzi.
- Adrians tur ņemas ar visādām vēsturiskām būšanām tad taisa meitenēm rotas no kapara vai bronzas, tad meistaro savus mūzikas rīkus, Kate paskaidroja vīram. Lai jau ņemas, viņa atkārtoja Zigmunda vārdus, forši, ja jaunieši prot padarīt savu dzīvi interesantu, ja viņiem pieder pašiem savs bēniņu ūķis.