Abas sievietes devās uz virtuvi. Aiz mežiem nogrimušās saules iekrāsotie padebeši meta sarkanus atspulgus logā, iepretī pakārtās sīpolu virtenes pārvēršot spožās vara krellēs, bet uz palodzes gulošā Resnā Bosa kažoks šķita liesmojam. Vize uzlika tējkannu uz joprojām karstās plītsvirsmas un iegrūda kurtuvē sausas malkas gabalus. Vārāmtrauks iesīcās, un Katrīna iebēra krūzē divas tējkarotes maltās kafijas. Viņas klusēdamas stāvēja blakus lielajam ēdamgaldam, klausījās no blakusistabas plūstošajā stīgu mūzikā un gaidīja ūdeni uzmutuļojam.
Bunkšķi un smiekli bēniņos kopš kāda brītiņa bija pierimuši. Vize neviļus pagrieza galvu un pamanīja priekšnama pretējās puses durvju spraugā dzeltenu gaismas svītriņu, it kā māsu istabā kāds būtu ieslēdzis lampu. "Ērmoti gan," viņa nodomāja, "bērni taču ir augšā. Kas tad tur…?"
Tur bija Ieva. Meitene patlaban vilka pāri galvai biezo, svītraino puloveru; to nometusi uz gultas un pēc plānākās jaciņas sniegdamās, viņa pamanīja durvīs stāvošo māti.
- Es domāju, ka tu esi augšā, Vize teica, tomēr projām negāja.
- Es tur biju, bet tagad esmu šeit. Kas ir, mamm?
- Nekas… Dana un Adris palika bunkurā?
- Nu, dabiski, Ieva aizpogāja jaciņu un vēlreiz atkārtoja, kas ir? Tu kaut ko gribēji?
- Nē, bet… Vize sastomījās. Tad tā ir taisnība, ka Dana… teiksim, draudzējas ar Adrianu? Tas ir pavisam nopietni?
- Nu… jā. Meitene zināmā neizpratnē paraustīja plecus. Man likās, ka tas jau skaidrs visiem. Viņa piesardzīgi uzlūkoja Katrīnu, kas nogaidoši stāvēja viņpus durvīm ar kafijas krūzi rokā. Jau kopš vasaras. Viņi palika augšā, gribas taču pabūt divatā, kad tas iespējams. Tāpēc es nonācu lejā. Paklau, mamm…
- Viss kārtībā. Vize pamāja, atkāpās un tā kā pārlieku piesardzīgi aizvēra durvis.
- Nu redz, Katiņ… kā jūs tur pirmāk teicāt… Mūsu bērni patiesi sākuši skaitīt salmus. Vai Dieviņ, pa kuru laiku viņi izauguši? Vēl nupat visi kopā skraidīja, darīja blēņas un nedarbus, i pašķirt nevarēja kurš puika, kurš skuķis, bet nu… Ko mēs darīsim?
- Neko, Katrīna nočukstēja. Ja Dana un Adris viens otram nozīmē ko vairāk par bērnības draugiem, tad tā ir tikai viņu personiskā lieta. Starp citu, pati pirmīt atcerējies, ka Danas vecumā jau biji precēta sieva. Kaut nu tikai viņiem tas būtu pa īstam, nevis tikai tāda pārejoša aizraušanās, citādi…
To, ko Katrīna nepateica līdz galam, Vize saprata ari bez vārdiem. Ja Adriana un Danas nule uzplaukušās jūtas beigsies ar nesaprašanos vai ķīviņu, tiks apdraudētas abu ģimeņu ilgās un ciešās draudzības saites, un tā nu būtu īsta katastrofa, ļaunāka par desmit zemestrīcēm.
- Parunā ar Adrīti, Katiņ, arī Vize sāka čukstēt, tu jau zināsi, kā. Viņš tev labs, nopietns zēns, gan jau…
- Ei, sievas, ko jūs tur čabināties? no istabas nepacietīgi iesaucās Valfrīds.
- Mēs čabinām salmus, maestro! Kate atteica un iesmējās.
- Tos pašus? Zigmunds palūrēja pāri uz degungala nošļukušajām brillēm.
- Kādus tad vēl… Vize zīmīgi parādīja uz augšu un jau gribēja sākt skaidroties, kad ārā ceļa pusē ierējās Džeroms. Rējiens nebija draudīgs, drīzāk ne visai laipna apsveicināšanās.
- Nu, kas tur atkal velkas? Johaidī, paša mājās sestdienas vakarā nevar normāli pasēdēt ar draugiem! nikni ierēcās Zigmunds. Goda vārds, ja tur atkal kāds būs atstiepis nosprāgušu printeri vai tamlīdzīgu lamatu, nomušīšu uz līdzenas vietas!
- Zigmund! pie istabas loga pieklauvēja vecišķi krumšļaina dūrīte, un sekundi vēlāk stiklam pieplaka retiem bārdas rugājiem apaudzis, skumīgam gurķim līdzīgs ģīmītis, ko ierāmēja garas, pelēksirmas malu šķipsnas. Vai tu esi mājā? Var ar tevīm aprunāties, ko?
- Eglons… Zigmunds novilka, vairs gluži ne nikni, bet arī bez īpašas sajūsmas. Nu būs atkal stāsts par citplanētiešiem, kas meklē Grietiņmeža enerģētiskās zonas, mī un žē…
- Tur ir vēl kāds. Valfrīds, kurš sēdēja iesāņus blakus logam, pastiepa kaklu. Ak, šausmiņas, Zigi, tas ir jūsu ciema slavenais pļēgurs!
- Otomārs?! Zigmunds izķepurojās no dziļā atpūtas krēsla. Kas te, ellē purā, notiek? Es palikšu traks!
- Nu, vai es neteicu par pieminēšanu? Vize no virtuves atsaucās drūmā gandarījumā. Glabā nu to pudeli nost, citādi līdz naktij nevilksies projām!
Neizdzerto viskija trauku Zigmunds patiešām paspēja nogrūst starp kompaktdisku statīviem, taču uz galda piemirstās trīs glāzītes turklāt Vize savējo nebija iztukšojusi runāja gaišu valodu. Un šī valoda piederēja tām, ko nule pār slieksni pārsvempies Otomārs Dreifogels pārvaldīja visā pilnībā. Ūdeņaini zilās ačeles iespīdējās, pusplikais pauris zem šķībi pārķemmētajām taukainajām pinkām līksmi piesarka, un pats ienācējs, derdzīgas sviedru un alkohola dvakas apņemts, bez uzaicinājuma ievēlās Kates pamestajā krēslā.
- Redz, Zigmund, svarīgi piešķiebis galvu, Riekstukalna saimnieku jau no sliekšņa uzrunāja Eglons Ķesteris no Vecķesteru mājām, tu jau laikam zini par to briesmīgo zemestrīci, ko? Man mājās atkal strāva pazudusi, ne radio dzird, ne internetā pasērot…
- Pasērfot? Valfrīds nebija pārliecināts, vai pareizi saklausījis.
- Es tak saku pasērot! Citādi nav atkal melnā enerģija sabiezējusi.
- Melnā enerģija, kā tad! Vize nošņācās aiz Eglona muguras. Par elektrību vajag maksāt, tad nekas nesabiezēs!
Eglons izlikās nedzirdējis Vizēs repliku kā vienmēr, kad bija uzņēmis valodu par noslēpumainās, neredzamās pasaules izpausmēm, kas viņam rādījās uz katra soja.
- Es te Otomāram šorīt teicu Zigmunds tāds gudrs cilvēks, viņš gan zinās, ko internetā raksta par zemestrīcēm. Aiz to mēs nācām šurp, jāzina ir, lai vai kā! Cilvēki runā, ka aizviņdien no Ventspils līdz Slīterei briesmīga drebēšana bijusi, bet valdība, kā vienmēr, grib visu noklusēt… Tu man pasaki iznāk, ka tas gals patiesi sāksies mūspusē, ko?
- Kāds vēl gals, noburkšķēja Zigmunds, pūlēdamies apslēpt netīksmi pret nelūgtajiem viesiem, kaut gan patiesībā Eglons viņam tīri labi patika. Varbūt ne gluži patika, tomēr raisīja simpātijas sava ārkārtīgi lādzīgā rakstura, neticamās naivitātes un trako fantāziju dēļ. Vecķesteru Eglonam varēja iestāstīt visu ko, tikpat nešaubīgi, cik pirms divdesmit pieciem gadiem viņš ticēja komunisma uzvarai, tik šodien lidojošajiem šķīvīšiem, citplanētiešu klātbūtnei, Nostradama pareģojumiem, maiju kalendāram, karmai, reinkarnācijai un tamlīdzīgām lietām. Palaikam šis jaukais cilvēciņš izprātoja arī savas personiskās teorijas, piemēram, to, ka Grietiņmeža pauguru, kas atradās apmēram vidū starp Riekstukalnu un Vecķesteriem, NLO izvēlējušies par nākamās nosēšanās vietu. Lai palīdzētu saprāta brāļiem citplanētiešiem, Eglons visu vasaru aktivizēja savas čakras ar nabas apvidū piekārtu, ezoterisko preču veikalā iegādātu kristālu puspensijas vērtībā, pa starpām kapāja nost paugura virsmā saaugušos krūmus un tantriskās enerģijas sakopošanas nolūkos vēla paugurā visus akmeņus, ko vien varēja atrast un ko viņa vārgie spēki ļāva pakustināt.
Pirms kāda gada Zigmunds, gribēdams iepriecināt bez tuviniekiem palikušo paveco vīru, trešās grupas invalīdu, uzdāvināja tam no vecu datoru daļām sakombinētu kādu nebūt kompi un nokārtoja internetā pieslēgumu, savukārt Eglons to uztvēra kā zīmi, ka tieši viņš izredzēts, lai ar vispasaules tīmekļa palīdzību stātos sakaros ar ārpuszemes civilizācijām, kas taču var iekļūt visur… tamdēļ caurām naktīm sēroja internetā, rīšus rīdams kosmohumānistu, teozofu, antropozofu, mistiķu un citu ezoteriķu mājaslapu bagātīgo informāciju.